Bet es noskaloju ne tikai seju vien. Visā augumā paeju zem dušas, izmazgāju galvu un noskujos. Visu to paveicu ļoti ātri. Turklāt sakarā ar Larokas apmeklējumu es mazliet uzcērtos. Novelku vecās jātnieku ūzas un nobružātos zābakus, kurus valkāju visu laiku pēc N dienas, bet pēc tam uzpošos savās baltajās sacīkšu biksēs, apaujos gandrīz pilnīgi jaunos zābakos un ietērpjos baltā blūzē ar atlocītu apkakli. Svaigs un žilbinošs es atkal parādos ārējā pagalmā. Mani sagaida ar tādām gavilēm, ka Evelīna un Katī izsteidzas no zirgu steliņģiem ar skrāpjiem un salmu vīšķiem rokās. Surp atskrējusi Mjeta ar žestiem man apliecina savu apbrīnu. Vispirms viņa parausta sev matu cirtu un noglāsta vaigu (tu esi sasukājies un noskuvis bārdu). Pēc tam viņa ar vienu roku pieskaras savai blūzītei, otras delnu vairāk reižu atvērdama un sažņaugdama .(cik skaista blūze, un cik tā koši balta!). Tad, rokas uzlikusi sev uz vidukļa, viņa tās saspiež (jātnieku bikses vērš mani smuidrāku un padara neatvairāmu — vīrišķīgi bezkaunīgs, šeit neaprakstāms žests). Bez ievērības nepaliek arī mani zābaki. Uz tiem nolūkodamās, Mjeta atkal vairākkārt atver un sažņaudz delnu — šis žests, simbolizēdams saules starus, izsaka, cik žilbinoši spoži ir zābaki, kas man kājās (tas pats jau tika sacīts par manu kreklu). Beidzot viņa saņem kopā visus rokas pirkstus, vairāk reižu paceļ tos pie lūpām (cik skaists tu, Emanuel, esi!) un tad mani noskūpsta.
Vīrieši no savas puses apber mani ar zobgalībām, tāpēc steidzos ātrāk prom, taču šo to no man adresētajām piezīmēm sadzirdu. Peisū, palicis padusē vīstoklīti ar sviestmaizēm, nāk nopakaļ, izsacīdams apbrīnu par manu svētsvinīgo ārieni — es izskatoties tā, it kā būtu saposies pirmo reizi iet pie dievgalda.
— Nudien, — arī Katī nepaliek malā, — redzējusi es tevi tādu pirmo reizi Larokā, nemūžam nebūtu precējusies ar Tomā, bet būtu nomakšķerējusi tevi!
— Nu tad laimīgi esmu paglābies! — es atdzeļu, ielēkdams pajūgā un grasīdamies apsēsties.
— Pagaidi! Pagaidi! — iebrēcas Žakē, pieskriedams ar vecu maisu rokā. Divkārši to pārlocījis, viņš maisu izklāj, lai es nenotrieptu lepnās bikses. Tagad jautrība jau kļūst vispārēja, bet es samulsušajam Žakē uzsmaidu.
Kolēns, kurš sākumā bija jaucies kopējā jezgā, tagad sadrūmis pagājis maliņā. Kad Malabārs jau izvelk pajūgu PAZ joslā, es pēkšņi atceros, ka nedēļu pirms bumbas sprādziena sakarā ar jāšanas sacīkstēm es biju ģērbies gluži tāpat, kā šodien un pēc sarīkojuma beigām ielūdzu Kolēnu ar viņa sievu restorānā. Neraugoties uz laulībā nodzīvotiem piecpadsmit gadiem, viņi vēl aizvien bija viens otram ļoti pieķērušies un tagad, kamēr es pasūtīju pusdienas, slēpa zem galda kopā sadotās rokas. Toreiz azaida laikā Kolēns man uzticēja savas bažas par desmit gadus veco Nikolu, kura gandrīz vai katru mēnesi slimojot ar angīnu, un tāpat par Didjē (divpadsmit gadu), kuram nekādi neveicoties pareizrakstībā. Bet tagad viņi visi pārvērtušies pelnu saujiņā, kas kopā ar Peisū un Meisonjē ģimenes nie» čīgājām paliekām iebērta nelielā šķirstiņā.
— Kolēn, — es skaļā balsī uzsaucu, — nav vērts gaidīt, kamēr mēs atgriezīsimies. Izstāsti pats, kā mums gāja. Tikai vienu gan ievēro: neviens nedrīkst spert ne soli ārpus pils mūriem. Viss pārējais tavā ziņā.
Kolēns it kā atjēdzas un pamāj man ar roku, taču paliek turpat stāvam, lai gan Evelīna, Katī un Mjeta pa palisādes saārdītajiem vārtiem izskrien līdzi pajūgam uz ceļa. Cauri Malabāra pakavu klakstiem un ratu riteņu čīkstēšanai uzsaucu Mjetai, lai viņa pielūko Kolēnu, kuram uznākusi nelāga oma.
Žakē, grožus vadīdams, stāv pajūgā kājās, Tomā apsēdies man blakus, bet Peisū, garos stilbus izstiepis, iekārtojies mums iepretim.
— Varu tev pastāstīt jaunumu, par kuru tu pabrīnīsies, — Tomā ierunājas. — Es pārlūkoju Vilmēna dokumentus. Viņš nav nekāds virsnieks, bet gan rēķinvedis!
Es iesmejos, taču Tomā saglabā nopietnu sejas izteiksmi. Viņš te neredz nekā smieklīga. Ka Vilmēns melojis jautājumos, kas attiecas uz viņa personību, Tomā liekas tikai vēl pastiprinām šā cilvēka vainu. Man gan ne. Es pat neesmu sevišķi pārsteigts. ,Man jau vairākkārt licies, spriežot pēc Ervē nostāstiem, ka Vilmēna runā un izrīcībā manāma skaidra uzspēle. Bet kāds tur brīnums — viltus priesteris uz vienu roku ar viltus virsnieku! Divi nekaunīgi blēži! Vai tā būtu jaunā laikmeta iezīme?
Tomā pasniedz man Vilmēna darba apliecību. Ieskatos tajā, bet pēc tam ielieku kabatas portfelī un savukārt pastāstu, kādu lomu Filbērs spēlējis notikumos, kurus nupat bijām pieredzējuši. Peisū aiz izbrīna laiku pa laikam ko iesaucas, bet Tomā cieši sakniebj lūpas.
Vietā, kur bijām ierīkojuši slēpņus, mūs sagaida Meisonjē, Ervē, Moriss un abi gūstekņi. Iesēdinām viņus pajūgā, tāpat tajā iekraujam šautenes, bazuku, munīciju un velosipēdu. Deviņi vīri — tā nav nekāda nieka krava pat tādam vezumnieku zirgam, kāds ir Malabārs, tāpēc stāvākās nogāzēs mēs visi, izņemot Žakē, kāpjam laukā, lai vilcējam atvieglotu grūto darbu. Izmantodams to, es biedriem izklāstu savu plānu.
— Vispirms, Bir, tev viens jautājums. Vai jūs ar Zanē Larokas iedzīvotājiem neesat aizdevuši dusmas?
— Ar ko gan mēs viņiem būtu varējuši aizdot dusmas? — Birs mazliet tā kā sašutis nobrīnās.
— Vai nu mazums ar ko. Ar varmācīgu izturēšanos, ar «pārmērībām».
— Zini, ko es tev teikšu, — Birs atbild kā pats tikumības augstais priesteris. — Varmācīga izturēšanās nav manā gaumē, tāpat tā nepatīk arī Zanē. Starp citu, — viņš vaļsirdības uzplūdā piebilst, — nebija jau mums arī izdevības. Jaunkareivim pie Vilmēna nebija nekādu tiesību. Ja es arī būtu gribējis nodoties «pārmērībām», veterāni tūlīt man būtu sadevuši pa ādu.
Ar vienu ausi dzirdu, ka Peisū aiz muguras apjautājas Meisonjē, ko nozīmē «pārmērības».
Es turpinu:
— Otrs jautājums: vai dienvidu vārti Larokā apsargāti?
— Jā, — Zanē atbild. — Vilmēns apsardzi tur uzdevis — nu, kā viņu — kādam Fabra … Fabraputram …
— Fabrelatram?
— Nuja.
— Ko? Ko? — dzirdot mani smejamies, Peisū pieliecas tuvāk.
Es atkārtoju. Tagad reize smieties Peisū.
— Un viņš Fabrelatram izsniedzis arī šauteni?
— Jā.
Smiekli kļūst vēl skaļāki. Bet es turpinu:
— Nu, tā nav nekāda problēma. Kad aizbrauksim līdz Larokai, pie vārtiem pieies tikai Birs, ar Zanē. Fabrelatrs atvērs. Tad mēs viņu atbruņosim, bet pie vārtiem atstāsim Žakē, pie reizes viņš uzmanīs arī Malabāru.
Es ieturu pauzi.
— Un pēc tam sāksies teātris, — es piebilstu, ar aci jautri pamirkšķinādams Birām.
Birs man atsmaida pretim. Viņš ir sajūsmināts par sazvērnieciskajām attieksmēm, kas izveidojušās starp mums abiem. Viņam tā šķiet laba zīme nākotnei. Bet es pa to laiku attinu Peisū glabāto tīstokli un izdalu sviestmaizes. Birs un Zanē nevar vien nobrīnīties par maizi, jo sevišķi Birs, jo viņš taču ir pavārs.
— Vai jus paši cepjat maizi? — viņš godbijīgi iejautājas.
— Un kas tad tur liels? — Peisū iesaucas. — Mēs Malvilā visi esam amata meistari — gan maiznieki, gan mūrnieki, gan mēbeļu galdnieki, gan skārdnieki. Turklāt Emanuēls vēl ir kvalificēts priesteris. Bet mūrnieks esmu es, — viņš kautrīgi piebilst.