Protams, Peisū jau nesāks dižoties ar to, ka viņš pie vārtu torņa uzmūrējis ajjgstāk ārējo sienu, bet es nojaušu, ka viņam prātā šis meistardarbs, kas gadu simteņos saglabās viņa slavu.
— Ķibele tikai ar raugu, — no saviem kučierētāja augstumiem sarunā iejaucas arī Žakē. — Drīz vien mums tā pietrūks.
— Par to nav ko raizēties, Larokā rauga bez sava gala, — viņu nomierina Birs, priecādamies, ka ver mums izdarīt pakalpojumu.
Ar spēcīgiem, baltiem zobiem viņš iekožas riecienā un, spriežot pēc visa, ir gauži apmierināts, ka ticis kopā ar kārtīgiem vīriem.
— Redzat, mans plāns ir tāds, — es paskaidroju. — Pēc tam kad Fabrelatrs būs novākts, Birs un Zanē ar šautenēm uz muguras vieni paši ieies Larokā. Tur viņi ieradīsies pie Filbēra un paziņos, ka Vilmēns ieņēmis Malvilas pili, sagūstījis Emanuēlu Kontu un atsūtījis viņu uz Laroku tiesāšanai. Filbēram tiesas sēde nekavējoties jānotur pils kapelā, tur sapulcējot visus pilsētiņas iedzīvotājus.
Mani biedri uz šo plānu reaģē dažādi. Peisū, Ervē, Moriss un abi gūstekņi ir pilnīgā neizpratnē. Meisonjē noskatās uz mani ar jautājošām acīm. Tomā, redzams, plānam nepiekrīt. Žakē, pagriezies ratos atpakaļ, veras manī, un ir skaidrs, ka viņš baidās.
Es turpinu:
— Pārliecinājušies, ka kapelā sapulcēti visi Larokas iedzīvotāji, atnāciet man pakaļ pie dienvidu vārtiem. Birs, Zanē, Ervē un Moriss ar šautenēm uz muguras aizvedīs mani vienu un neapbruņotu uz kapelu, kur sāksies tiesas sēde. Ervē to vadīs kā Vilmēna pārstāvis, atļaudams man aizstāvēties un dodams vārdu arī tiem Larokas iedzīvotājiem, kuri gribēs izsacīties.
— Bet ko tad mēs? — iejautājās Peisū, kurš ir ļoti neapmierināts, ka viņam šī izrāde ies secen.
— Jūs ieradīsieties pašās beigās, pēc tam kad Moriss būs aizgājis jums pakaļ. Jūs atnāksiet visi četri reizē, atvedot līdzi arī Fabrelatru. Vai tev, Žakē, ir kāda virve, kurā piesiet Malabāru?
— Jā, — Žakē atbild, un acis viņam bažu pilnas.
— Biru es izvēlējos tāpēc, ka viņš bijis pavārs un kā tāds ir Filbēram labi pazīstams. Bet Ervē — viņa aktiera talanta pēc. Ervē būs vienīgais, kurš runās. Tāpēc neviens no jums nevarēs samuldēt aplamības.
Klusums. Ervē pašapmierināti glauda bārdiņu. Jūtu, ka viņš jau iedzīvojies savā lomā.
_— Varat kāpt atpakaļ ratos, — ierunājas Žakē, apturēdams Malabāru.
— Brauciet vien. — Es ar žestu paskubinu mūsu rekrūšus un gūstekņus. — Man vēl jāaprunājas ar biedriem.
Es jūtu, ka Tomā dvēselē tūkst augonis, un tas laikā jāuzgriež. Tikai vēl nogaidu, lai pajūgs pabrauc gabaliņu tālāk. Tomā ir man kreisajā pusē, Meisonjē — labajā, bet Peisū — aiz Meisonjē. Ejam visi vienā rindiņā.
— Kas tie tādi par kumēdiņiem? — Tomā iejautājas dobjā un sirdīgā balsī. — Kāda velna pēc visa šī ākstīšanās? Tā taču pilnīgi nevajadzīga, šis zellis gluži vienkārši jāņem aiz apkakles, jānoliek pie sienas un jānošauj.
Pagriežos pret Meisonjē.
— Vai tu esi vienis prātis ar šādu situācijas izpratni?
— Viss atkarīgs no tā, ko mēs īsti gribam darīt Larokā.
— Rīkosimies, kā esam norunājuši, — pārņemsim varu savās rokās.
— Es jau arī tā domāju, — Meisonjē nosaka.
— Mani tas gan nemaz nevilina, taču citas izejas nav. Larokas vājums dara vājus arī mūs, un no tā mums izriet nemitīgas briesmas. Pirmā uzklīduši banda var sagrābt Laroku un to izmantot par bāzi, lai uzbruktu mums.
— Turklāt, — piebilst Peisū, — Larokas apkārtnē ļoti auglīga zeme.
Arī es biju par to domājis, lai gan netiku pieminējis. Es negribēju dot Tomā ieganstu apvainot mani mantkārē. Nekas taču nebūtu tik aplam. Man svarīgi ir nevis materiālie ieguvumi, bet gan drošības apsvērumi. Dažu mēnešu laikā esmu pilnīgi atbrīvojies no privātīpašnieka instinktiem. Es pat vairs lāgā neatceros, ka Malvilas pils būtu kādreiz piederējusi man. Baidos vienīgi no tā, ka varētu uzrasties kāds enerģisks bandas vadonis, ieņemt Laroku un tās apkaimes auglīgās zemes padarīt par savas varas pamatu. Es negribu kaimiņa, kurš spētu uzkundzēties mums. Un arī pats negribu uzkundzēties Larokai. Es gribu divu vienlīdzīgu kopienu savienību, kas abas viena otru stiprinātu un atbalstītu, tajā pašā laikā katrai saglabājot savu īpatnējo seju. [7]
— Tādā gadījumā, — Meisonjē saka, — Filbēru nedrīkst nošaut.
— Kāpēc tad ne? — sirdīgi noprasa Tomā.
— Varu pārņemot, jāvairās izliet asinis.
— Jo sevišķi priesteru asinis, — iejaucos es.
— Viņš ir viltās priesteris, — Tomē iebilst.
— Tas neko nenozīmē, ja ir ļaudis, kuri viņu uzskata par īstu.
— Pieņemsim, — Tomā noteic. — Tomēr es nesaprotu, kāda velna pēc vajadzīga visa šī teātra izrāde. Tā ir nenopietna, pavisam prasts balagāns.
— Teātris tas jau nu gan ir. Taču ar ļoti noteiktu mērķi: panākt, lai Filbērs visu laroķiešu priekšā atklāj savu sadarbību ar Vilmēnu. Un, jo drošāk viņš jutīsies savās pozīcijās, jo ciniskākā atklātībā to izdarīs.
— Bet pēc tam?
— Filbēra atklājums mums noderēs kā pierādījums tajā procesā, ko mēs tūlīt sarīkosim pret viņu.
— Tomēr nāves sods viņam netiks piespriests?
— Tici man, ka es ļoti labprāt vēlētos redzēt viņu notiesātu uz nāvi, taču šāds spriedums diemžēl nav iespējams.
— Un kas ar viņu notiks tālāk?
— Es nezinu, varbūt viņam piespriedīs izraidīšanu.
Tomā apstājas, un mēs apstājamies reizē ar viņu,
ļaujot pajūgam pabraukt vēl tālāk.
— Un tādēļ vien, — viņš saka dobjā, sašutušā balsi, — lai panāktu tādu nieka sodu, tu savu dzīvību nodosi šo četru zeļļu rokās, par kuriem nezini galīgi nekā? Viņi visi četri taču bijuši Vilmēna bandā!
Noskatos uz Tomā un beidzot saprotu, kāds ir īstais iemesls viņa naidīgajam noskaņojumam pret manis sarīkojamo «balagānu». šajā ziņā viņiem abiem ar Žakē ir viena un tā pati nostāja. Viņš baidās, ka man varētu
kas notikt. Es paraustu plecus. Manuprāt, šeit nekādu briesmu nav. Ervē un Moriss kopš vakardienas nezcik reižu būtu varējuši mūs nodot. Taču viņi nav to darījuši, bet godīgi cīnījušies kopā ar mums. Kas attiecas uz abiem pārējiem, tad tiem rūp vienīgi tas, kā pēc iespējas ātrāk iekļauties mūsu kopienā.
— Un tomēr, viņi būs apbruņoti, bet tu kailām rokām.
— Ervē un Morisam atstāsim šautenes ar pilnu aptveri. Birām un Zanē šautenes izsniegsim bez patronām. Bet man būs šis, — un es izvelku no kabatas tēvoča mazo revolveri, ko pārģērbjoties biju paņēmis no sava rakstāmgalda atvilktnes. Tā gan ir tīrā rotaļlietiņa, bet, tā kā kopš sadursmes Rinas piekrastē esmu pieradis vienmēr nēsāt līdzi šauteni, es bez ieroča jūsos tikpat kā pliks. Un es redzu, ka šī mazā rotaļlietiņa nomierina ari Tomā.
— Man domāt, — saka Meisonjē, kurš šo problēmu beidzis izsvērt secīgi visās savās smadzeņu krokās, — tā ir laba ideja. Tā kā Zozefa un Gasels no pils aizgājuši, tad larokieši nevar zināt, cik lielā mērā Filbērs bijis uz vienu roku ar Vilmēnu. Bet, mēģinādams panākt tavu notiesāšanu, viņš sevi atmaskos. Tālab, — Meisonjē uzsver ar ļoti nopietnu un lietpratīgu sejas izteiksmi, — galu galā šī izrāde ir vajadzīga. Tā piespiedīs ienaidnieku atklāt savu īsto dabu.