bruņās. Piemēram, sasveicinoties ar Meisonjē, viņš tam pasniedz tikai pirkstgalus. Meisonjē taču ir komunistu partijas biedrs, un tāpēc Polā kungam viņš šķiet pats nālana iemiesojums, kurš jebkuru brīdi var iegrūst nostā savus sabiedrotos, nemanot aizvilināt no patiesības ceļa viņu brīvību mīlošās dvēseles un to vien tīko kā viņus fiziski iznīcināt, gadījumā ja pie varas nāktu komunistu partija. Kolēns viņa acīs, protams, gan ir kārtīgs cilvēks, taču tikai vienkāršs sanitārtehniķis. Peisū — neizglītots un diezgan padumjš lauķis, bet es pats — ko tur sacīt! — pametis skolotāja darbu, lai nodotos zirgkopībai!
— Kungi, — Polā kungs ierunājās, — atļaujiet man vispirms mūsu visu un personiski manā vārdā izsacīt pateicību Konta kungam, kurš tik viesmīlīgi mūs šeit uzņēmis, jo vairāk tāpēc, ka man šķita morāli nepieļaujami sapulcināt jūs skolā, kura ir materiāli atkarīga no pilsētas valdes.
Dziļā pašapmierinātībā viņš apklusa. Mēs gan tādu neizjūtām, jo viņa īsajā runā mums nepatika itin nekas — ne tās tonis, ne arī saturs. Polā kungs bija piemirsis svarīgu republikānisku principu: no baznīcas šķirta skola pieder visiem. Tāpēc varēja rasties aizdomas, ka Polā kungs, slepenībā atbalstīdams opozīciju, tajā pašā laikā atklātībā cenšas uzturēt labas attiecības ar mēru.
Kamēr Polā kungs runāja, es vēroju savus biedrus. Meisonjē sēdēja, pār galdu noliecis savu šauro pieri un kā naža asmenis aso seju. Viņa vienotrai tuvu stāvošās acis nebija redzamas, bet es nekļūdīgi varēju pasacīt, ko viņš šajā mirklī domāja par viņam pretim sēdošo Polā kungu.
Peisū labsirdīgajā sejā bija lasāms, ka arī viņš nav diezkādās labās domās par mūsu skolas direktoru.
Polā kungam bija taisnība — Peisū patiesi nevarēja dižoties ar sevišķi asu prātu, turklāt viņam nebija tikpat kā nekādas skolas izglītības. Toties viņam piemita kāda cita īpašība, par kuru, manuprāt, Polā kungam' nebija ne mazākās nojausmas, — prāta izsmalcinātību viņam aizvietoja dziļa iejūtība. Peisū skaidri saredzēja Polā kunga vadmotīvu — rīkoties tā, lai vilks būtu paēdis, bet kaza dzīva, bez tam sajuta arī nicīgo nevērību, ar kādu skolas direktors izturējās pret viņu. Arī Kolēnam bija savs spriedums par Polā kungu — kad es sastapos ar sava mazā drauga skatienu, acis viņam aši samirkšķinājās.
Iestājās smags klusums, taču Polā kungs neatskārta, ko tas nozīmē, un atkal atsāka savu runu.
— Mēs esam šeit sapulcējušies, lai pārspriestu notikumus Malžakā un sakarā ar to izstrādātu savu rīcības līniju. Taču man liekas, ka iepriekš derētu precizēt dažus faktus, jo es personīgi esmu dzirdējis par tiem divas dažādas versijas, un tāpēc man gribētos gūt pilnīgu skaidrību.
Tādējādi pacēlies pāri notikumu juceklim un ieņēmis izdevīgās šķīrējtiesneša pozīcijas, Polā kungs apklusa,, kādam citam atstādams iespēju kompromitēties, izvirzot apsūdzību pret mēru. Šim kādam citam acīmredzot vajadzēja būt Meisonjē, jo Polā kungs, sacīdams, kā derētu precizēt faktus, nozīmīgi palūkojās uz viņu, it kā versija, kura nāk no komunista, godīgā cilvēkā jau iepriekš nevar izraisīt nekā cita kā vien neuzticību.
Meisonjē to visu saprata. Taču viņa domāšanas veida bija pārāk sastindzis un arī izteiksmei trūka lokanības. Tāpēc no Meisonjē atbildes uzdvesa tāds niknums,] ka tā gandrīz vai apstiprināja viņa pretinieka vērtēļ jumu.
— Nav nekādu divu versiju, — Meisonjē skarbā
hil i noskaldīja, — Ir tikai viena, un tā visiem šejieni« lem zināma. Mūsu mērs, būdams iesīkstējis reakii "ii. irs, iedrošinājies griezties pie bīskapa ar lūgumu jliizmiēt Malžakā priesteri. Bīskaps tam piekritis, bet lil.ii ar noteikumu, ka municipalitāte izremontēs mācll.ija māju un tur ievilks ūdensvadu. Mērs šai pavēli I tūlīt paklausījis. Viņš licis izrakt tranšeju, no avotiņa ievilkt ūdensvadu un mājas labiekārtošanai izgāzi. lielu naudu. Un tas viss, protams, izdarīts uz mūsu i cķina.
Polā kungs piemiedza acis un, elkoņus uz galda atbalstījis, sakļāva kopā pirkstu galus, sākot ar īkšķi nu beidzot ar mazo pirkstiņu. Pacēlis šo līdzsvarotības nu mērenības simbolu, viņš to pašūpoja uz priekšu un atpakaļ, iznīcinošā taisnības sajūtā piebilzdams:
— Pagaidām es šajā izrīcībā nesaskatu nekādas sevišķas apgrēcības.
Izrunādams vārdus «nekādas sevišķas apgrēcības», viņš atļāvās nelielu vīpsniņu, lai parādītu, ka klerikālais izteiciens nav piedēvējams viņam.
— Nardijona kungs balstās uz katolisko vairākumu, kurš, patiesību sakot, nav īpaši spēcīgs un kuru mēs ceram gāzt. Tas ir gluži dabiski, ka viņš cenšas izdabāt šim vairākumam un rūpējas, lai Malžakai būtu pašai savs dvēseļu gans (atkal neliela vīpsniņa) un nevajadzētu to vairs dalīt ar Laroku, kā tas bijis līdz šim. Turklāt mācītājmāja ir veca 17. gadsimta celtne ar griezumiem rotātiem jumta lodziņiem un frontonu virs ārējām durvīm. Būtu žēl, ja tai ļautu aiziet postā.
Meisonjē pietvīka un nolieca lejup savu šķautņaino seju, it kā grasīdamies mesties uzbrukumā. Taču es aizsteidzos viņam priekšā un pats ņēmu vārdu.
— Polā kungs, — es laipni ierunājos, — ja Malžakas iedzīvotāju vairākums vēlas, lai tiem būtu pašiem savs dvēseļu gans, un viņi cenšas to dabūt, atjaunodami mācītājmāju, tad — šajā ziņā es piekritu jums — tur nebūtu nekādas sevišķas apgrēcības (mēs abi atļāvāmies nelielu vīpsniņu). Tāpat esmu ar jums vienis prātis, ka municipalitātei jāuztur kārtībā tās gādībā nodotās celtnes. Taču jāievēro gan zināma secība. Mācītājmāja nemaz nedraudēja sabrukt. Tās jumts bija pat visai teicamā stāvoklī. Tāpēc jānožēlo, ka tur ielika jaunas grīdas, vispirms nesavedot kārtībā skolas iekšējo pagalmu, kur taču sanāk bērni no visas Malžakas, neatkarīgi no viņu vecāku uzskatiem. Tāpat jānožēlo, ka ūdensvadu iekārtoja vienīgi mācītājmājā, nepadomājot, ka jau sen to būtu vajadzējis ievilkt visos Malžakas mājīpašumos. Un vēl jo vairāk jānožēlo tas, ka iriācītājmājas cauruļvadi paiet garām trūcīgas atraitnes mājoklim, kur nav akas un tuvumā vispār nav atrodama neviena ūdenskrātuve. Mērs aizmirsis atzarojumu ievilkt piecbērnu mātes miteklī, lai viņai nevajadzētu staigāt tālo ceļu līdz pilsētas sūknim.
Polā kungs, acis nodūris un pirkstgalus vēl aizvien kopā turēdams, vairāk reižu pamāja ar galvu un piebilda: — Protams.
Meisonjē atkal grasījās ko sacīt, bet es viņam pa māju klusēt, jo es gribēju Polā kungam dot iespēju atklāti un skaidri nosodīt mēra rīcību. Taču viņš tika atkal palocīja galvu un sadrūmis atkārtoja:
— Protams, protams.
— Taču visļaunākais, direktora kungs, ir tas, — Ko lēns ierunājās, savā balsī ielikdams cieņu, kura tomē lagā nesaderējās ar viņa šķelmīgo smaidiņu, — kā visi līdzekļi mācītājmājas labiekārtošanai izšķiesti vējā. Pēc vecā priestera aizbraukšanas nepagāja ne nedēļa, kad bīskaps iecēla jaunu, bet tāpat kā agrāk kopīgu Larokai un Malžakai, gan ieteikdams tam par dzīvesvietu izvēlēties Malžaku. Un tomēr jaunieceltais priesteris atzina par labāku apmesties uz dzīvi Larokā.
— No kurienes jums tādas ziņas? — Polā kungs vaicāja, nopietni vērdamies Kolēnā.
— No paša jaunā priestera Raimona, — Kolēns paskaidroja. — Kā jums jau varbūt zināms, Polā kungs, es pats dzīvoju Malžakā, bet Larokā man ir neliela darbnīca, un Larokas mērs darbus mācītājmājā bija uzticējis man.