XVIII
Manai «tiesāšanai» vajadzēja notikt pils kapelā, jo baznīca pilsētiņas lejasdaļā sprādziena dienā bija nodegusi. Agrāk pils īpašnieki kapelā noturējuši dievkalpojumus, pieaicinot kādu garīdznieku no savu draugu vidus, kā ari uz tiem ielūdzot Larokas un tās apkaimes augstāko aprindu pārstāvjus. Kopā ar sievām un bērniem dievkalpojumos pulcējās cilvēku divdesmit vietējās elites. Lormio taču nevarēja lūgt dievu kopā ar vienkāršajiem ļaudīm.
Kā jau tiku teicis, Larokas pils bija celta renesanses laikmetā, tātad salīdzinājumā ar Malvilu to varēja uzskatīt par jaunu, bet kapela bija saglabājusies vēl no 12. gadsimta. Tās iekštelpu veidoja šaura un gara zāle ar šķautņainiem spraišļu griestiem un nesošajiem pīlāriem, kuri balstījās uz ļoti bieziem mūriem ar pavisam šaurām, ambrazūrām līdzīgām logu ailām. Luktas pus-j aplim bija cits velvju veidojums, ko ārpusē saturēja masīvi sienu izciļņi, bet no iekšas — nelielas kolonnas. So agrāk jau pa pusei sabrukušo celtnes daļu arlielu māksliniecisku taktu bija atjaunojis kāds Parīzes arhitekts, tādējādi apliecinādams, ka par naudu pērkams viss, pat gaume.
Aiz altāra (vienkāršas, uz diviem pīlāriem balstītas marmora plāksnes) Lormio bija likuši atjaunot agrāk aizmūrēto ovālo logu, to izrotājot ar skaistām vitrāžām. Atbilstoši iecerei, saules stariem no aizmugures vajadzēja apmirdzēt priesteri, kurš vada dievkalpojumu. Tikai Lormio bija aizmirsuši, ka vitrāža pavērsta pret rietumiem, tāpēc būtu jānotiek kādam brīnumam, lai saules spozmes oreols priekšpusdienas dievkalpojuma' laikā apņemtu priesteri. Tomēr neviens nevarēja noliegt,' ka šis papildu logs bija labi iecerēts, jo pa malējo sienu šaurajām logu rūtīm ieplūda pārāk maz gaismas un tāpēc kapela mūždien grima it kā pagraba pustumsā. Tagad šajā mistiskajā mijkrēslī, kur dievlūdzēju augumi vīdēja līdzīgi viņsaules ēnām, par kādām tie tikai vel gatavojās kļūt, skaidri saskatāms bija vismaz altāris.
Cik varu nojaust, visi Larokas iedzīvotāji tur jau sapulcējušies. No siltā un saulainā pēcpusdienas cēliena iegājis šajā viduslaiku pazemē, kur cilvēku tūlīt apdveš mitrs saltums, es gandrīz neko neredzu. Saskaņā ar norunu, četru Vilmēna vīru sardze nosēdina mani uz luktas uzejas pakāpieniem. Turpat, pa divi katrā pusē, nosēžas arī viņi, ar bargām sejām, šautenes starp ceļgaliem turēdami. Aizmugurē atrodas modernais, skopās līnijās ieturētais altāris, bet aiz tā — augstāk ierīkotais vitrāžas logs. Tā kā pulkstenis ir jau četri pēcpusdienā, tam vajadzētu zvīļot ieplūstošās gaismas spozmē, taču nekas tāds nenotiek, jo tieši tajā brīdī, kad mani ieveda kapelā, sauli aizsedza mākoņi.
Atbalstos ar muguru pret uzejas augstāko pakāpienu, sakrustoju rokas uz krūtīm un pūlos mijkrēslīatšķirt atsevišķas sejas. Pirmajā mirklī vietumis pamanu iezalgojamies kādas acis, tāpat saredzu pavīdam baltus kreklus. Un tikai pamazām sāku pazīt vienu otru cilvēku. Ar sarūgtinājumu pamanu, ka vairāki izvairās no mana skatiena. To. vidū arī vecais Pužess. Bet kreisajā pusē pa šauro sānsienas logu mestajā trūcīgajā gaismā saredzu bastionu, ko veido mani uzticamie draugi — Marsels Falvins, Judīte Medāra, atraitnes Aņesa Pimona un Marī Lanuaija, kā arī divi apkaimes zemkopji, kuru vārdus es neatceros. Pirmajā rindā pamanu Gaselu. Viņš sēž, gļēvās roķeles klēpī salicis, bet virs pieres viņam sprogojaš skaistas cirtas tāpat kā savā laikā manām māsām.
Kad mani pa mazajām sāņdurvīm luktas tuvumā ieveda kapelā, es Filbēra neredzēju. Viņš droši vien staigāja pa centrālo eju un tieši tobrīd atradās tās viņējā galā pie lielajām ieejas durvīm. Arī nosēstoties es viņa nemanu, jo ejas otrs gals ir vistumšākais, tāpēc ka tajā nay pat šauro sānlogu. Taču klusumā, kas bija iestājies pēc manas parādīšanās, vēl Filbēra nere. dzēdams, es izdzirdu uz lielajām akmens klona plāksnēm noklaudzam viņa soļus. Filbērs pamazām iznirst no mijkrēšļa. Viņa tumšais uzvalks, pelēkais krekls un melnā kaklasaite maz ko no tā atdalās. Vispirms es ieraugu viņa bālo pieri, sirmo šķipsnu deniņos, kas iezīmējas gludajos melnajos matos, abus acu dobuļus un iekritušos vaigus. Pēc mirkļa iedzirkstas arī spožais krusts uz viņa cilvēcisko iekāru saviļņotajām krūtīm.
Nesteidzīgi, stingriem un vienmērīgiem soļiem, papēžiem pret akmens plāksnēm valdnieciski klaudzot, izslieto galvu uz priekšu pastiepis, Filbērs nāk tuvāk un, liekas, gribētu mani vai dzīvu aprīt. Tomēr kādu trīs soļu attālumā viņš apstājas un, rokas aiz muguras salicis, viegli uz priekšu un atpakaļ līgodamies, no augšas noskatās manī, it kā iepriekš gribētu mani vēl hipnotizēt, tad viegli nogroza galvu. Pat šajā nelielajā attālumā es tikko atšķiru viņa auguma apveidus — tik » ļoti tumšais klerikālais ietērps saplūst ar kapelas krēs1 lainību. Turpretim Filbēra galvu, kas izskatās peldam tukšumā virs manis, es saredzu pavisam skaidri, un ļ mani pārsteidz skaisto šķielējošo acu skatiens. Tas, I liekas, izstaro vienīgi labestību, līdzjūtību un skumjas, un tāpat ari liegie galvas mājieni šķiet paužam vie| rūgi to, cik grūts viņam ir pašreiz pārdzīvojamais ļ mirklis.
Jūtos vīlies un pat satraukts. Ne jau tāpēc, ka es kaut vai uz brīdi noticētu viņa jūtu patiesīgumam, bet, : ja viņš līdz galam izspēlē šo evaņģēliskās žēlsirdības kārti, tad mans inscenējums kļūst bezjēdzīgs un iecerētais plāns sabrūk, jo es taču nevaru apsūdzēt cilvēku, kurš nule atteicies būt mans soģis. Bet viņa līdzjūtīgā stāja it kā pauž atsacīšanos mani tiesāt.
Klusums ilgst vairākas sekundes. Larokieši nolūkojas te manī, te Filbēra un ir izbrīnījušies par to, ka viņš nebilst neviena vārda. Bet es jau nomierinos, jo sāku saprast, ka klusums pirms uzstāšanās ir tikai veikls gājiens, lai piesaistītu sev klātesošo uzmanību, un reizē.arī — par to es lieku gandrīz vai galvu ķīlā— sadistisks paņēmiens apsūdzētajam iedvest nepamatotas cerības. Vērīgi iedziļinādamies uz mani vērstajā Filbēra skatienā, es tāpat pamanu, ka tas liekas šķielējošs ne vien tāpēc, ka katrs redzoklis raugās savā virzienā, bet arī tāpēc, ka katrai acij ir pavisam atšķirīga izteiksme. Kreisā acs, atbilstoši tēvišķīgajiem galvas mājieniem un lūpu sērīgajam sakļāvumam, ir pilna līdzjūtības, bet labā spīgo |aunā niknumā, atsaukdama visus kreisās acs dotos solījumus, — tas kļūst pilnīgi skaidrs, uzmetot kaut vai īsu mirkli viņa sejai un neļaujot sevi maldināt tās šķietamajai labestībai.
Ar šo atklājumu esmu ļoti apmierināts, jo tas manās acīs papildina Filbēra divkosīgo Jānusa veidolu: lielas rokas ar plakanajiem pirkstiem, kuras tik krasā pretstatā viņa intelektuāļa galvai, tāpat arī kalsnā askēta seja, kura nekādi nesaderas ar aptaukojušos vidukli. Filbēra izskatā viss, pat acis, atklājas ka nejēdzīgs melu un reizē arī to atsegsmes sakopojums, jau pirms viņš muti pavēris.
Beidzot Filbērs ierunājas. Viņa balss skan dobji un dziļi, gluži kā čells.-Tā ir ļoti labskanīga, ļoti muzikāla. Bet ar savu saturu tā pārspēj visas manas cerības. Viņam trūkstot vārdu, lai izsacītu savu nožēlu par situāciju, kādā viņš mani redzot. Viņu ta dziļi jo dziļi skumdinot (būtu varējis iepriekš saderēt, ka es izdzirdēšu tieši šos vārdus!), tādēļ ka viņš pret mani izjutis silti draudzīgas jūtas, jūtas, kuras es esot nopulgo, jis un no kurām viņam ar sāpošu sirdi vajadzējis atteikties, jo augstprātība mani novedusi uz aplama ceļa, par ko man tagad vajadzēšot saņemt pelnīto sodu, kura viņš redzot izpaužamies dieva pirkstu .,,
Es saīsinu šo derdzīgo ievadu. Tam seko apsūdzības runa, kura arvien vairāk un vairāk attālinās no sākumā uzņemtā iecietīgā toņa. Taču jau pēc pirmās apsūdzības, ko viņš pret mani izvirza, — runa ir par tā saukto Katī aizvešanu — kapelā sākas kurnēšana, un tā aug augumā, neraugoties uz aizvien draudošākiem skatieniem, ko viņš met visapkārt, un bargākiem vārdiem, kas tiek lietoti manu daudzo pārkāpumu uzskaitīšanai.