Šie pārkāpumi ir trejādi! vispirms, pārkāpjot draudzes padomes dekrētu, es no Larokas ar varu aizvedis jaunu meiteni, piesmējis to, bet pēc tam atdevis vienam no saviem vīriem, visu nomaskēdams ar viltus laulībām. Tālāk, es esot nonievājis svēto ticību, likdams saviem kalpotājiem izvēlēt sevi par abatu un kopīgi ar viņiem visādi nozaimodams baznīcas rituālus un svētumus. Starp citu, es savu stāvokli izmantojis, lai ļautu vaļu ķeceriskām nostādnēm svētā vakarēdiena iztulkojumā gan vārdos, gan izrīcībā. Beidzot, es visiem spēkiem esot uzkūdījis Larokā ļaunuma un dumpības elementus, kuri atklāti uzstājušies pret savu dvēseļu ganu, pie tam es rakstveidā piedraudējis ar ieroču pielietošanu, ja pret šiem elementiem tikšot sperti kādi soļi. Tajā pašā laikā, dibinoties uz viltus dokumentiem, es pieprasījis, lai tiktu atzītas manas sizerēna tiesības uz Laroku. «Nevar būt nekādu šaubu,» Filbērs noslēgumā saka, «ja kapteinis Vilmēns (tā Filbērs šo bandītu godā) nebūtu nostiprinājies šeit (kapelā kurnēšana un saucieni: Lanuaijs! Lanuaijsl), tad Laroka jebkuru dienu kristu par upuri noziedzīgiem Malvilas pasākumiem ar visām viegli iedomājamām sekām mūsu pilsoņu brīvībām un dzīvībai.» (Skaji, neatlaidīgi saucieni: «Lanuaijs! Pimons! Kursežakal»)
Sajā brīdī sasprindzinājums kapelā sasniedzis jau visaugstāko pakāpi. Kādas trīs ceturtdaļas klātesošo sēž ar nodurtām acīm, naidīgi klusēdami, taču vismaz pagaidām vēl viņus iebiedējis Filbēra tonis un zibsnījošie skatieni, ar kādiem viņš veras auditorijā. Bet pārējā ceturtdaļa — Judīte, Aņesa Pimona, Marī Lanuaija, Marsels Falvins un abi zemkopji, kuru vārdus es veltīgi nopūlos atcerēties — nespēj novaldīties. Viņi izkliedz protesta saucienus un, kājas piecēlušies un uz priekšu saliekušies, pat krata dūres uz Filbēra pusi. Sevišķi sašutušas ir sievietes. Ja šeit nebūtu četru apbruņoto vīru, kuri mani it kā apsargā, tad, liekas, viņas turpat kapelā mestos virsū savam mācītājam, lai to saplosītu gabalos.
Jūtu, ka mana tiesāšana iedarbojusies kā detonators. Tā izraisījusi pret Larokas vadību vērstās opozīcijas sašutuma eksploziju, kas turklāt notiek gaišā dienas laikā, tā ka Filbēru pilnīgi apstulbina.
Viņš tik veikli melojis, ka, šķiet, pats noticējis saviem meliem. Valdīdams Larokā, Filbērs nonācis tik tālu, ka vietējiem iedzīvotājiem iedzītās bailes sācis uzskatīt par cieņas apliecinājumu. Vismaz nekādā ziņā viņš nav domājis, ka larokieši viņu tik bezgalīgi ienīst. Jo klātesošo vairums, kurš ir piesardzīgāks un savu nostāju izpauž tikai īgnā murdoņā, viņam tikpat naidīgi noskaņots. Un šā naidīguma iedarbe ir satriecoša. Es redzu, ka Filbērs burtiski dreb — gluži tāpat kā notrīs no pjedestāla lejup gāzta statuja. Pārmaiņus viņš nobāl un piesarkst, vīsta dūres, kaut ko nopūlas sacīt, neviena teikuma līdz galatn neizrunādams, viņa seja, konvulsīvi vaikstīdamās, it kā vēl vairāk saplok, acīs jaušamas bailes un niknums.
Taču Filbērs nav gļēvulis. Viņš izrāda pretestību. Stingriem soļiem viņš pienāk pie luktas uzejas un pakāpjas augšup, nostādamies starp Zanē un Morisu. Rokas uz priekšu pastiepis, viņš pieprasa klusumu. Un neticamā kārtā visi arī pārstāj trokšņot — tik dziļi larokiešos iesakņojusies paklausība Filbēram.
— Es redzu, — viņš saka no dusmām un sašutuma ļļ drebošā balsī, — ka pienācis laiks šķitt graudus no pelavām. Teitan atrodas ļaudis, kuri gan sevi dēvē par ' kristiešiem, bet nav kaunējušies slepšus piedalīties pret viņu dvēseļu ganu vērstā sazvērestībā. Siem sazvērniekiem skaidri jāapzinās viens: es izpildīšu savu pienāI kurnu bez jebkādas žēlsirdības. Ja šeit ir ļaudis, kas 1 nododas musināšanai un samaitā draudzi, tad arī viņi ļ tiks izmesti no baznīcas klēpja. Es izmēzīšu tīru sava tēva namu! Kur atradīsies netīrumi un mēsli, es tos izslaucīšu! U
Sos draudus uzņem ar sašutuma un nikna protesta f saucieniem. Es dzirdu, ka Marī Lanuaija, kuru Marsels un Judīte tikai ar lielām pūlēm novalda, spalgā balsī i kliedz:
— Netīrumi un mēsli — tie esi tu! Tu dzīroji pie ; viena galda ar mana vīra slepkavām!
Sēdēdams es redzu tikai Filbēra.labo aci. Tajā liesmo spīva naida uguns. Niknumā Filbērs pilnīgi zaudējis savaldīšanos un viņam ierasto izmanību. Viņš vairs necenšas manevrēt, bet dodas tiešā triecienā. Aizmirsdams jebkuru piesardzību, viņš met izaicinājumu visiem. Pārliecināts, ka aiz viņa vēl ir Vilmēna bandas šautenes, viņš jūtas spēcīgs, tāpēc apņēmies larokiešus novest līdz galējībām un viņus salauzt.. Nevaldāmās dusmās svildams, Filbērs stāv pretim saviem līdzpilsoņiem. Viņam ir tikai viena vienīga vēlme — ar dzelžainu dūri tos satriekt.
Kad Filbērs atkal pastiepj rokas, visi kaut cik pieklust un viņš jau pavisam citādā, griezīgā, gandrīz histēriskā balsī, kurai nav vairs nekā kopīga ar ierasto čella skanējumu, izkliedz:
— Kas attiecas uz visu šo dumpju īsto vaininieku, Emanuēlu Kontu, tad jūsu izturēšanās neatstāj man vairs izvēles brīvību! Draudzes padomes vārdā es viņam pasludinu nāves spriedumu!
Tagad saceļas pilnīgi neiedomājama jezga. Es redzu, ka Ervē man labajā pusē kļūst nemierīgs, bīdamies, ka saniknotie larokieši varētu uzbrukt viņam un viņa biedriem un visus atbruņot. Uz aktīvu rīcību viņi, manuprāt, nepāriet tikai tāpēc, ka nav tai sagatavojušies, turklāt trūkst viņiem arī vadītāju. Tāpat Filbērs ar savu klātieni, ar savu drosmi un sejā lasāmo atklāto naidu vēl aizvien larokiešus zināmā mērā ietekmē.
Kad viņa bijušais rnaizestēvs ierunājas par draudzes padomes lēmumu, Gasels nedroši sarosās. Galvu purinādams un ar gļēvajām roķelēm sev gar seju vicinādams, viņš it kā kaut ko nokliedz. Es pieliecos tuvāk Ervē un viņam iečukstu:
— Dod vārdu Gaselam, man liekas, viņš grib runāt.
Ervē pieceļas un uzkar šauteni plecā, lai apliecinātu
savus miermīlīgos nodomus. Brīdi viņš stāv, iznesīgi uz vienas kājas atbalstījies un roku augšup pastiepis, it kā uzmanību izlūgdamies, un viņa jauneklīgajā sejā viežams tikai draudzīgums. Kad iestājies klusums, viņš rāmā un laipnā balsī, kas ir asā kontrastā ar tikko dzirdētajiem Filbēra izbrēcieniem, saka:
— Man liekas,-ka Gasela kungs vēlas ko sacīt. Dodu vārdu viņam.
To pateicis, Ervē apsēžas. Viņa jauneklība, iznesība, nosvērtais un laipnais tonis, tāpat arī fakts, ka viņš bez Filbēra ziņas dod vārdu Gaselam, pārsteidz visus, taču jo sevišķi pašu Filbēru, kurš nevar saprast, kāpēc Vilmēna pārstāvis ļauj izteikties Gaselam, jo Gasels taču atklāti nosodījis Lanuaija nogalināšanu un Vilmēna «pārmērības».
Arī pats Gasels acīm redzami apmulsis, dzirdēdams, ka viņam tiek dots vārds, kuru viņš nemaz nebija lūdzis. Viņš taču labprāt būtu apmierinājies tikai ar žestos izpaustu protestu, jo tas ir mazāk kompromitējošs. Bet, tā kā kapelā sapulcējušies ļaudis, sauc: «Runājiet, runājiet, Gasela kungs!» un, no otras puses, arī Ervē viņam uzmundrinoši pamāj, Gasels nolemj slieties kājās. Zem skaisti sacirtotajiem iesirmajiem matiem viņa garenā āksta seja izskatās pavisam sievišķīgi gļēva, un arī runā viņš nenoteiktā smalkā balstiņā, kuru nav iespējams klausīties nepavīpsnājot. Un tomēr viņš pasaka, kas viņam sakāms, visiem dzirdot un Filbēra klātienē, bet tas jau liecina par zināmu drosmi.