— Es gribētu teikt tikai to, — Gasels paziņo, delnas krūšu augstumā kopā sakļāvis, — ka pēc tam, kad es no pils aizgāju visu to negantību dēļ, kas Larokā notika, neviena draudzes padomes sēde vairs nav sasaukta.
— Un kāda mums tur daļa, — Filbērs tūlīt brūk virsū Gaselam ar bezgala lielu nicinājumu balsī, — ka tev līdzīgs nelga ir vai nav aizgājis no draudzes padomes?
Kaut kas nokustas Gasela izstīdzējušajā kaklā ar prāvo kāksli, un viņa seja pieņem tvirtāku izteiksmi. Sādi gļēvi'un kusli cilvēciņi citiem mēdz piedot daudz ko, izņemot viņu patmīlas aizskārumu.
— Lūdzu atvainot, mācītāja kungs, — Gasels saka tagad jau citādā, griezīgā un spalgā vecmeitas balsī, — bet jūs teicāt, ka notiesājat Konta kungu draudzes padomes vārdā. Es jums iedrošinājos aizrādīt, ka draudzes padomes sēde nav notikusi un es esmu pret Konta kungam pasludināto spriedumu.
Gasela vārdus sveic skaļi aplausi. Aplaudē ne tikai pieci pie opozīcijas pieskaitāmie Larokas iedzīvotāji, bet arī daži no vairākuma, kuri, manuprāt, pēc Gasela uzstāšanās jūtas nokaunējušies. Pietvīcis un drebedams Gasels apsēžas, bet Filbērs tūlīt pret viņu vērš pērkonus un zibeņus.
— Es varu iztikt bez tavas piekrišanas! Tu esi nodevis manu uzticību, nožēlojamais nelga! Es neaizmirsīšu tavus vārdus, un tu man par tiem vēl samaksāsi!
Filbēra draudi izraisa protesta saucienus un svilpienus. Judīte, kura pēkšņi atcerējusies savu darbošanos kreiso kristiešu organizācijās, pilnā balsī kliedz: «Nacists! Esesietis!» Marsels viņu gandrīz vairs nemaz neattur. Esmu noraizējies, kaut tikai Judīte nekļūtu par larokiešiem trūkstošo vaditāju un nesāktos uzbrukums, kas varētu apdraudēt bijušos Vilmēna bandas dalībniekus. Tāpēc pieceļos un skaļā balsī uzsaucu:
— Es prasu vārdu!
— Vari runāt, — Ervē redzami atvieglots tūlīt atbild.
— Ko? — Filbērs pārskaities pavēršas pret Ervē.
— Tu dod vārdu šim nekrietnelim? Sim viltus_ priesterim! Dieva ienaidniekam! Vai tu pie pilna prāta? Noziedzniekam, kuram es nupat pasludināju nāves spriedumu!
— Jo vairāk tāpēc, — Ervē atbild, mierīgi savu bārdiņu braucīdams. — Viņam taču pienākas vismaz pēdējais vārds.
— Tā irnejēdzība! — Filbērs turpina šķendēties.
— Ko tas viss nozīmē? Vai tā ir muļķība vai arī nodevība? Tu esi iedomājies nezko! Bet es tev pavēlu neļaut notiesātajam runāt!
— Man jūs neesat nekāds pavēlētājs, — Ervē pašapzinīgi nosaka. — Un nekāds priekšnieks. Kamēr Vilmēns ir prom, šeit nosaku es, — Ervē turpina, ar plaukstu pa šautenes laidi noplikšķinādams. — Bet es atjauju notiesātajam runāt. Un viņš runās tik ilgi, cik pašam patiks.
Tad notiek pavisam kas neiedomājams: Ervē vārdiem aplaudē jau krietna puse larokiešu. Tiesa gan, tā kā Ervē nav piedalījies nekādās bandas «negantībās», par kurām ieminējās Gasels, neviens par viņu nekā slikta nevar sacīt. Un tomēr — aplaudēt Vilmēna bandas loceklim! Tas jau par traku!
— Tā ir nejēdzība! — Filbērs kliedz, dūres vīstīdams, un viņa šķielējošās acis, liekas, tūlīt izspiedīsies no dobuļiem. — Dodams vārdu šim cilvēkam, tu kļūsti par sazvērestības un dumpja līdzdalībnieku. Bet es nepieļaušu, ka viņš runā! Es brīdinu tevi, ka visu paziņošu tavam priekšniekam un tu saņemsi pienācīgu sodu!
— To gan man gribētos redzēt, — Ervē atbild tik neviltotā mierā, ka sāku bažīties, vai tikai viņš neaiziet pārāk tālu un Filbērs nesāk ko nojaust. — Bet, vienalga, ko es teicu, pie tā palieku: vārds apsūdzētajam.
— Tādā gadījumā es nemaz neklausos! — Filbērs kliedz. — Es eju prom! Es iešu uz mājām un sagaidīšu atgriežamies Vilmēnu!
Filbērs nokāpj no uzejas luktā un, opozīcijas izsaucienu pavadīts, pa centrālo eju dodas uz durvīm. Tas nu vairs nepavisam neietilpst manos aprēķinos. Ja Filbērs aizies, man nebūs iespējams pret viņu ievadīt pretapsūdzību. Tāpēc skaļā balsī saucu viņam nonakaļ:
— Vai tu bīsties no tā, ko es varētu pasacīt?" Tev nepietiek drosmes mani uzklausīt!
Filbērs apstājas, apcērtas uz papēžiem apkārt un noskatās uz mani. Dzilgā balsi es turpinu:
— Pašreiz pulkstenis ir ceturksnis pēc pieciem, Vilmēns teica, ka viņš būšot šeit pussešos. Tātad man palikušas piecpadsmit minūtes ko dzīvot, bet tu baidies no manis, drebi kā lupata un gribi aiziet, lai paslēptos pagultē un tā sagaiditu savu pavēlnieku! Jā, jā, tieši ta, nevis gultā, bet zem tās!
Ervē nostāja bija Filbēru samulsinājusi. Paziņodams, ka Vilmēns ieradīsies pēc piecpadsmit minūtēm, es viņu iedrošinu. Turklāt viņu stipri aizskāris mans pārmetums gļēvulībā. Bailīgs viņš nav, to jau es tiku teicis. Taču viņa spēkam ir sava vājā puse. Kā visi drosmīgi cilvēki, viņš ar savu bezbailību lepojas. Un uz manu izaicinājumu viņš atbild tā, kā es jau biju paredzējis, — to pieņemdams.
Nobālis, sastindzis, ar iekritušiem vaigiem, kvēlojošām acīm Filbērs paliek stāvam un nicinoši atbild:
— Tu vari klāt vaļā kādas aplamības vien vēlies. Tās mani neskar. Izmanto iespēju, kamēr tev tāda vēl ir.
Un tūlīt arī es to izmantoju.
— Vispirms es atspēkošu tavus apvainojumus. Kas attiecas uz Katī, tad paziņoju, ka neesmu meiteni piesmējis, kā tu iedrošinājies apgalvot. Tāpat es neesmu viņu nolaupījis. Tie ir skaidri meli. No brīvas gribas un saskaņā ar sava tēvoča atļauju («Pareizi!» — Marsels tūlīt iesaucas; tagad es vairs nebaidos viņu kompromitēt) viņa ieradās Malvilā, lai paciemotos pie savas vecmāmuļas, bet tur iemīlējās Tomā un apprecējās ar viņu. Tas tev, Filbēr, ļoti nepatika, jo tu pats biji metis acis uz meiteni un gribēji viņu dabūt pilī pie sevis it kā par istabeni.
Klātesošo vidū atskan izsmējīgas piezīmes, bet Fil. bērs iesaucas:
— Tie ir salti melil
— O, piedošanul — vārdu neizprasot, iejaucas kāda maza un krietni paresna, gadu piecdesmit veca sieviete.
Viņa pieceļas. Ta ir Zozefa, kādreizējā Filbēra saim« niece. Tā kā viņa ir portugāļu cilmes, tad larokieši, būdami kvēli nacionālisti, Zozefu principā diezko neieredz, bet praktiski labprāt pacieš, jo viņa nav uz mutes kritusi un allaž «gāž tieši acīs visu, kas sakrājies 11/ sirds».
Zozefa nav skaista. Ada viņai tāda, it kā nekad nebūtu redzējusi ūdeni un ziepes. Turklāt augumā viņa pazema, miesās, un jo sevišķi krūtis, izļumējusi. Taču veselīgie baltie zobi, spēcīgie žokļi, spoži melnās acis un kuplā matu kodaļa piešķir Zozefai īpatnēju dzīvnieciskas vitalitātes pievilcību.
— Atvainošanu! — viņa turpina, izteikdamās ar vulgāri aprautu akcentu, kas tomēr dara viņas vārdus savdabīgi ietekmīgus. — Kas tad, cientēv, tā par tādu runāšanu, ja viss teiktais ir svēta patiesība! Cientēvam es biju apnikusi, un viņam iekārojās jaunā meitēniņa! Bet vai šī visu būtu tā piepratusi kā es, tas vēl nemaz nav teikts, — Zozefa piebilst tādā vientiesībā, ka man grūti pasacīt, vai tā patiesa vai liekuļota.
Uzbrāzmo zobgalīgu izsaucienu un smieklu šaltis, un Zozefa apsēžas. Es ievēroju, ka Filbērs neiedrošinās viņu apsaukt. Droši vien pazīdams Zozefas aso mēli, Filbērs pievēršas man.
— Es nezinu, ko tu iegūsti, — viņš augstprātīgi nosaka, — izgāzdams pār savu bīskapu visas šīs melīgās tenkas!
— Tu man neesi nekāds bīskaps! Itin nekāds! Un iegūstu es to, ka atspēkoju ievis sagudrotos melus.
Vieni no tiem, turklāt visai svarīgi, ir tavs apgalvojums, ka es saviem kalpotājiem licis sevi ievēlēt par abatu. Vispirms tev vajadzētu zināt, ka man nekādu kalpotāju nav. Mēs visi esam draugi un tiesībās vienlīdzīgi cilvēki. Un pretēji Larokā notiekošajam pie mums Malvilā neko nepasāk, iepriekš visu kopīgi neapsprieduši. Kāpēc mani ievēlēja par abatu? Tūlīt es tev pateikšu: tas notika tāpēc, ka tu mums šajā amatā gribēji uzspiest Gasela kungu, bet mēs viņa nevēlējāmies. Es ceru, ka Gasela kungs neņems šos vārdus Jaunā. Lūk, tikai tāpēc biedri mani ievēlēja par abatu. Vai es biju labs vai slikts priesteris, par to pats neņemos spriest. Tiku ievēlēts, tāpat kā Gasela kungs. Un darīju visu, kas manos spēkos. Kā saka — ja nav naziņ', ēd ar nadziņ'. Es nedomāju, ka būtu sliktāks priesteris nekā Gasela kungs, bet, ka esmu labāks par tevi, par to man nav nekādu šaubu (smiekli un aplausi).