— Augstprātība urda tevi tā runāti — Filbērs iesaucas. — Tu esi viltus priesteris! Slikts priesteris! Dieva zaimotājs! Un tu pats to zini. Es nemaz nerunāju par tavu privāto dzīvi…
— Un es par tavējo arī ne!
Filbērs šajā virzienā vairs tālāk neiet. Droši vien baidās, ka es varu pastāstīt par gadījumu ar Mjetu.
— Pietiks ar vienu piemēru, — viņš nikni atsāk. — Tev grēksūdzes jautājumā ir pilnīgi ķeceriski uzskati un tiem atbilstoša izrīcība!
— Nevaru pateikt, — es bez jebkādas uzstājības saku, — vai mani uzskati ir ķecerīgi. Man nav pietiekamas teoloģiskās izglītības, lai par to spriestu. Vienīgi varu teikt to, ka šajā jautājumā jābūt diezgan piesardzīgiem, jo grēksūdze nelietīga priestera rokās viegli var kļūt par izspiegošanas un uzkundzēšanās līdzekli.
— Jurns taisnība, Konta kungs, — Judīte skalā balsi sauc no savas vietas. — Pie mums Larokā šis esesietis grēksūdzi par tādu jau padarījisl
— Klusējiet! — Filbērs uzbrēc, pret viņu pagriezdamies. — Jūs esat prātā jukusi, musinātāja, slikta kristiete!
— Ka jums nav kauna, — Marsels savukārt kliedz, uz priekšu paliekdamies un ar abām rokām sēdekļa atzveltnē ieķerdamies, — tā runāt par sievieti, turklāt par tādu sievieti, kura ir par jums daudz izglītotāka un kura vēl nesen izlaboja aplamības, kādas jūs samuldējāt par Jēzus Kristus brāļiem un māsām.
— Izlaboja! — Filbērs iebrēcas, rokas pret debesīm paceldams. — Ko šī vājprātīgā sajēdz no tādām lietām! «Brāļi un māsas» — tie ir tikai tulkojumā ieviesušās kļūdas, patiesībā runa ir par brālēniem un māsēniem, kā jau es jums to tiku paskaidrojis!
Kamēr pilnā sparā risinās šī diskusija par evaņģēlija teksta iztulkojumiem, es klusā balsī saku Morisam:
— Aizej sameklē mūsējos, — lai viņi nostājas pie ieejas un nogaida, kamēr es paziņošu, ka Vilmēns ir nošauts, bet pēc tam lai nāk dziļāk kapelā.
Moriss aizlavās klusītēm un lunkani kā kaķis, bet tagad es jau atļaujos pārtraukt Judīti, kura, aizmirsdama laiku un vietu, ielaidusies ar Fiibēru kvēlā disputā par Jēzus Kristus radurakstiem.
— Acumirkli! — es iesaucos. — Ļaujiet man pabeigt!
Iestājas klusums, un Judīte, kura manu klātieni bija piemirsusi, vainīgi noskatās manī. Mierīgā balsī es turpinu:
— Tagad par pēdējo apsūdzības punktu, kuru Filbērs izvirzīja pret mani. Es it kā esot viņam uzrakstījis vēstuli, kurā uzstādījis prasības pēc sizerēna tiesībām pār Laroku un piedraudējis ar bruņotu spēku okupēt pilsētu. 2ēl, ka Filbērs nav atradis par vajadzīgu vēstuli šeit visiem nolasīt, jo tad būtu redzams, ka tādu prasību tajā nemaz nav. Bet pieņemsim, ka tādas būtu bijušas. Pieņemsim, ka šajā vēstulē es būtu piedraudējis uzbrukt Larokai. Tūlīt rodas jautājums: vai tad es esmu to izdarījis? Vai es, tumsai iestājoties, esmu ielauzies Larokā un nogalinājis pie vārtiem nolikto sargu? Vai esmu izlaupījis Larokas pārtikas krājumus, nodarījis pāri Larokas iedzīvotājiem, izvarojis viņu sievas? Vai "tad es apkāvu Kursežakā līdz pēdējam visus ļaudis? Visu šo briesmu darbu patieso vaininieku Filbērs uzņem kā draugu, bet mani notiesā uz nāvi tāpēc, ka, pēc viņa vārdiem, man bijis nodoms tos izdarīt. Tāda, lūk, ir Filbēra taisnība: pasludināt nāvi nevainīgam, bet brāļoties ar noziedznieku.
Tieši tagad, īsti piemērotā brīdī, saules staru mirdzumā iezaigojas man aizmugurē esošā vitrāža. Ervē vēl pēdējo reizi uzstājas savā algotņa lomā:
— Ei, apsūdzētais, rāmāk! Nedrīkst tā izteikties par priekšnieku!
Bet es atcērtu:
— Nepārtrauc mani, Ervē. Spēlīte beigusies!
Dzirdot mani tādā noteicēja balsī runājam ar apsargu, Filbērs aiz pārsteiguma gluži vai palecas, bet larokieši iepleš platas acis. Es izslejos. Pareizāk sakot — izriežu plecus. Ar patiku ļaujos caur vitrāžu ieplūstošajai saules spozmei. Jūtu, ka acis man kļūst redzīgākas un pēkšņajā gaismas ņirbā viss atplaukstu. Taisni neticami, cik tīkami siltā glāstā pat caur vitrāžas stikliem saule spēj pieskarties pleciem un mugurai. Tas man tik ļoti vajadzīgs, jo drēgnais saltums bija stindzinājis līdz pat kauliem.
Bet, turpinot runāt, mans rāmais mierīgums izzūd. Es ļauju savai balsij skanēt pilnā spēkā, un tā atbalsojas ikvienā kapelas nostūrī.
— Kad Armāns mēģināja izvarot Pimona sievu un pēc tam Pimonu pašu nogalināja, tu viņu aizstāvēji.1 Kad Bebela nokāva Lanuaiju, tu slepkavu kopā ar Vilmēnu sēdināji pie sava galda. Kad Žans Feiraks nobendēja visus Kursežakas iedzīvotājus, tu turpināji žūpot ar viņu. Kāpēc tu tā rīkojies? Vienīgi tāpēc, lai izdabātu Vilmēnam, jo ar viņa palīdzību tu arī pēc Armāna nāves cerēji turpināt savu kundzību Larokā, reizē atbrīvojoties kā no iekšējās opozīcijas, tā arī no Malvilas.
Mana pērkonīgā balss dun kapelā, kurā iestājies pilnīgs klusums. Kad es beidzu runāt, redzu, ka Filbērs ir jau attapies.
— Man gribētos zināt, — viņš atkal atguvis savu iepriekšējo čella skanējumam līdzīgo balsi, — kāda jēga visai šai mutes varonībai. Tā neko negrozīs tavā liktenī.
— Jūs neesat atbildējis pēc būtības! — Judīte sauc, dusmās uz priekšu paliekusies.
No Judītes zilā pulovera atrotītās apkakles izslējās viņas stūrainais zods, zilās acis met zibeņus uz Filbēru.
— Man nav grūti to izdarīt pāris vārdos, — Filbērs atbild, zagšus ielūkodamies pulkstenī. (Esmu pārliecināts, ka viņam jau izdevies pārvarēt savas bažas un tagad viņš gaida jebkuru mirkli parādāmies Vilmēnu.) —Nav vajadzības sacīt, ka es nekādā ziņā neatzīstu par labu visu, ko šeit un arī citur darījis Vilmēns ar saviem ļaudīm. Taču karavīri jau visur ir un paliek karavīri, un tur mēs neko nevaram līdzēt. Tomēr man kā Larokas bīskapam ir pienākums apsvērt, kādu !a« bumu es varu iegūt no notikušā ļaunuma. Ja, pateicoties kapteinim Vilmēnam, es varu izdeldēt ķecerību Larokā un Malvilā, tad uzskatu, ka savu pienākumu esmu izpildījis.
Tagad kliedzieni un izsaucieni uzbango jau taisni neiedomājamā spēkā, un visa zāle šķiet verdam bezgalīgā niknumā. Auro jau ne tikai opozīcija vien, bet arī vairākums iesvelies dusmās par Filbēra cinisko paziņojumu. Es tomēr nedomāju to izmantot savā labā un klusēju. Jo, sev par dziļu izbrīnu, jūtu, ka Filbērs, izteikdams šādu nostāju, ir iekšēji gandrīz vai patiess. Protams, es gluži labi noģiežu, kāda loma šeit visā ir personiskai atriebes kārei. Taču reizē ar to šaja brīdī ir gandrīz vai ar roku taustāms arī tas, ka šis viltus priesteris, šis šarlatāns un avantūrists ir tā iedzīvojies savā lomā, ka bezmaz vai notic tam, ka viņš patiesi aizstāv reliģijas svētos, ortodoksālos principus!