Manas apsardzes piekāpīgo izturēšanos klātesošie pilnībā neizprot, taču tā viņus iedrošina, un tagad jau no visiem kapelas stūriem atskan pret Filbēru izkliegti apvainojumi un draudi, kuriem vietumis gan piejaucas sīku personisku motīvu diktēti pārmetumi, taču tie tiek izbrēkti ar tādu pašu niknumu. Tā es dzirdu vecā Pužesa balsi, kurš «pātarniekam» pārmet, ka tas kādu reizi atteicies viņu pacienāt ar glāzi vīna. Man liekas, tagad Filbērs ir vienīgais, kurš vēl tic, ka jebkuru mirkli ieradīsies Vilmēns. Viņš visiem spēkiem pieķēries šai iedomai. Sī cerība šķiet gūstam apstiprinājumu, kad viņam aiz muguras pie lielajām ieejas durvīm izceļas kņada. Filbērs pagriežas uz to pusi, bet tieši šajā brīdī pa sānu durvīm ienāk Moriss un pamāj man, ka mūsējie ir klāt.
Uz Filbēru, kurš sastindzis centrālajā ejā, veļas aizvien niknāka lāstu lavīna. Ja vārdi, skatieni un žesti spētu nonāvēt, viņš jau būtu gabalos saraustīts. Tomēr es vilcinos dot viņam pēdējo nāvējošo triecienu, jo labi zinu, kas notiks pēc tam, kad būšu to izdarījis. Es atļaujos brīdi vilcināties. Tā ir neliela piekāpšanās manai sirdsapziņai, kura pēdējā brīdī tiecas saglabāties tikpat šķīsti balta, kāds ir mans tērps. Taču nekas vairs nav glābjams. Pats esmu izraisījis šos spēkus, kuri vairs nav apturami. Ja Filbērs domā, ka mani nepieciešams iznīcināt tāpēc, ka esmu ķeceris un nemiera cēlājs, tad es uzskatu, ka ar viņu jāizrēķinās, lai panāktu vienotību starp Malvilu un Laroku un nosargātu mūsu kopējo drošibu. Atšķirība ir tikai tā, ka es patiesi viņu nogalināšu, bet bez jebkāda nāves sprieduma, bez jebkādas tiesas procedūras, bez viena vienīga šāviena un pats nemaz nenotraipot rokas.
Filbēra balsi tagad jau pilnīgi nomāc viņa draudzes locekļu aurošana. Es apbrīnoju viņa drosmi, jo, nespēdams panākt klusumu, viņš uz naidīgajiem skatieniem atbild ar vēl kvēlākā ienaidā degošiem. Kad uz mirkli iestājas klusums, viņam ir pietiekami spēka mest izaicinājumu:
— Pagaidiet, gan jūs dziedāsiet citu dziesmu, kad ieradīsies Vilmēns.
Tas ir tikpat kā man dots mājiens. Pienācis īstais brīdis izšķīrējam solim. Rīkojos gluži intuitīvi, nopriecādamies par man sniegto izdevību. Pastiepju rokas, kā to nupat bija darījis Filbērs, un, kad negantā jezga aprimusies, es pēc iespējas mierīgākā balsī saku:
— Nevaru saprast, kāpēc tu Vilmēnu tik ietiepīgi dēvē par kapteini. Viņš nekad nav bijis kapteinis (šo verba pagātnes formu es tikko manāmi uzsveru). Seit man ir dokuments (es izvelku grāmatiņu no pakaļējās
kabatas), kas to neapgāžami pierāda. Tā ir Vilmēna agrākā darba apliecība. Ar ļoti labu fotoattēlu. Visi, kas Vilmēnu kādreiz redzējuši, pēc tās tūlīt viņu pazīs. Un šajā apliecībā melns uz balta rakstīts, ka Vilmēns ir rēķinvedis. Gasela kungs, vai jūs šo dokumentu nepasniegtu Filbēram?
Piepeši iestājas kapa klusums. Visi klātesošie apbrīnojamā saskaņā — lai gan pretējā virzienā, atkarībā no tā, kurā ejas pusē katrs sēž — izdara vienu un to pašu kustību, galvas pavērsdami un kaklus pastiepdami Fiibēra virzienā. Viņš taču nav akls, lai gan šajā mirklī vēlētos tāds būt. Ja jau dokuments, kuru es liku viņam pasniegt, ir manās rokās, kas tad vēl būtu no šā fakta izsecināms? Filbērs paķer Gasela pasniegto apliecību. Viņam pietiek ar vienu acu uzmetienu. Filbēra seja saglabā mierīgu izteiksmi, tā pat nenobāl. Tikai roka, kura satvērusi dokumentu, sāk sīki un aši drebēt, un liekas, nekas nespēj šās trīsas apvaldīt. No Filbēra saspringtajiem vaibstiem es noprotu, ka viņš ar izmisīgām pūlēm cenšas dreboņu apvaldīt, taču veltīgi, jo papīra gabaliņš viņa pirkstos plīvo kā putna spārns. Klusuma brīdis ieilgst, Filbērs_ nespēj izrunāt ' neviena vārda. Tagad jau manā priekšā ir cilvēks, kas visiem spēkiem cīnās pret neatvairāmām šausmām. Pēkšņi mani sagrābj riebums pret šādu spīdzināšanu un es apņemos tai darīt galu.
Es cenšos runāt pietiekami skaļā balsī, lai mani vārdi būtu sadzirdami arī viņpus ieejas durvīm, kas atrodas Filbēra aizmugurē.
— Es redzu, ka esmu jums visiem parādā paskaidrojumu. Četri apsargi, ko jūs redzat man līdzās, ir krietni puiši, kurus Vilmēns ar varu piespiedis iestāties viņa bandā. Divi no tiem pārnāca mūsu pusē jau pirms kaujas, bet pārējie divi iestājās manā dienestā tūlīt
pēc tās. No Vilmēna bandas loce1 '] ®em dzīvi paHVrt f tikai šie četri. Pašam Vilmēnam šobrīd pietiek ar četriem kvadrātmetriem Malvilas zemes.
Pāri visiem klātesošajiem nošalc pārsteiguma vilnis, un dzirdama tikai Marsela balss:
— Vai tu ar to gribi teikt, ka viņš ir pagalam?
— Jā, tieši to es gribu teikt. Zans Feiraks ir miris. Vilmēns ir miris. Izņemot šos četrus puišus, kuri kļuvuši par mūsu draugiem, visi pārējie Vilmēna bandas locekļi ir nogalināti.
Tagad lielās ovālās durvis kapelas viņā galā paveras un pa tām cits pēc cita ienāk Meisonjē, Tomā, Peisū un Žakē. Viņi iesoļo, ieročus rokā turēdami. Es saku — iesoļo, jo viņi nepavisam kapelā neiebrūk. Viņu kustības ir lēnas, pat gausas. Ja viņiem rokās nebūtu šautenes, tad mūsu vīri izskatītos pavisam parasti mierīgi iedzīvotāji. Viņi pavirzās gabaliņu uz priekšu pa centrālo eju, bet tad es viņiem ar roku pamāju apstāties. Tāpat apsardzes vīri, kuriem es dodu zīmi, pieceļas un saslēdzas ap mani, tālāk neiedami. Brīdi vēl valda pārsteigums, bet tad kapelā sapulcētie larokieši, skaļi aurodami, izkliedz Filbēram nāves draudus. Klusē tikai bruņoto vīru grupas, kuras nosprosto centrālo eju abos tās galos. Viss tālakais norisinās sekundes ceturtdaļā. Dzirdot iečīkstamies ieejas durvis, Filbērs bija apcirties apkārt un redzējis pagaistam savu pēdējo cerību. Pagriezies atkal pret mani ar šausmās saverkšķītu seju, viņš redz, ka mūsu vīri aizcirtuši lamatas, kurās tas atrodas. Viņa nervi vairs neiztur pēkšņo lejupkritienu no cerību kalngaliem, kuros es viņu biju uzmānījis. Viņš sabrūk. Viņam ir viena vienīga doma — bēgt, fiziski paglābties no šeit sapulcētajiem, naidā pret viņu svilstošajiem draudzes locekļiem. Un izbailēs viņš rīkojas pavisam aplam, mēģinādams nokļūt pie sānu izejas pa labi caur solu rindu, kur sēž Marsels, Judīte un abas atraitnes. Kad Filbērs savā apstulbumā metas turp, Marsels nesit viņam ar dūri, tikai vienkārši atbīda viņu ar delnu, taču, to darīdams, neaprēķina savu spēku, un Filbērs no spēcīgā grūdiena nokrīt kapelas centrālajā ejā. Uzbrāzmo mežonīga rēkoņa. Soļus apgāzdams, pūlis no visām pusēm brūk virsū Filbēram, un viņš pazūd satracinātajā ņudzeklī. Dzirdu viņu divas reizes iekliedzamies. Ejas otrā galā Peisū ar riebumā un šausmās pārvērstu seju noskatās manī, it kā vaicādams, vai nevajadzētu iejaukties. Es noliedzoši papurinu galvu.
Linča tiesu nekad nav patīkami redzēt, taču šajā gadījumā tā man šķiet taisnīga. Tāpēc es negribu liekuļot un izlikties, it kā es mēģinātu apturēt vai nosodīt to, ko patiesībā pats esmu izraisījis.
Kad larokiešu kliedzieni apklust, es zinu, ka viņu rokās ir līķis. Es nogaidu. Un ap Filbēru sadrūzmējušies ļaudis pamazām sāk izklīst. Visi atgriežas savas vietās un uzceļ zemē nogāztos sēdekļus, daži vēl pietvīkuši un elsodami, citi tā kā nokaunējušies, ar nodurtām acīm. Sadalījušies mazās grupiņās, ļaudis par kaut ko apspriežas. ES neklausos, ko viņi runā. Es noskatos uz ejas vidū pamesto nekustīgo cilvēka augumu. Pamāju ar roku saviem biedriem, lai nāk pie manis. To darīdami, viņi apiet ar līkumu apkārt nogalinātajam. Vienīgi Tomā apstājas, lai tuvāk to apskatītu.
Mēs neviens nesakām ne vārda, lai gan no Vilmēna bandas pie mums pārnākušie smalkjūtīgi pagājuši malā. Kad Tomā, kurš nometies uz ceļiem zemē, pieceļas un nāk šurp, es paejos viņam pretim.