— Vai miris? — es klusā balsī jautāju.
Tomā pamāj ar galvu.
— Nu, tad jau tu vari būt apmierināts, — es tāda pašā balsī turpinu. — Tu taču to vēlējies.
Tomā greizi pablenž uz mani. Un viņa skatienā jaušams tas pats mīlestības un nepatikas sajaukums, ar kādu Toma aizvien izturējies pret mani.
— Tāpat tu ari, — viņš strupi noskalda.
Es atkal pakāpjos luktas uzejā. Pagriežos pret kapelā sapulcētajiem, pamāju klusēt un tad saku:
— Birs un Žanē aiznesīs Filbēru viņa istabā. Gasela kungu lūdzu iet viņiem līdzi un apstāvēt mirušo. Bet pārējiem, es domāju, pēc minūtēm desmit vajadzētu turpināt sapulci. Mums jāizlemj jautājumi, kuri ir vienādi svarīgi kā Larokai, tā Malvilai.
Kņada, kas sākumā vēl paklusa, pieņemas spēkā, tikko Birs un 2anē aiznes Filbēru. Liekas, ka ar to tiktu dzēsta kolektīvā izrīcība, kas viņam bija laupījusi dzīvību. Palūdzu savus biedrus, lai viņi laipni atvaira ļaudis, kas tiecas sadrūztnēties ap mani. Man steidzīgi ar dažiem jāaprunājas tādā veidā, lai nedzirdētu svešas ausis.
Noeju no luktas kāpnēm un dodos pie nemiernieku grupas, kura vienīgā kritiskā brīdī apliecināja drosmi, bet uzvarā — cieņu, jo neviens no viņiem, pat Marsels. nebija piedalījies Filbēra linčošanā. Pēc Filbēra atbīdīšanas viņš nebija no savas vietas izkustējies, tāpat Judīte, abas atraitnes un apkaimes zemkopji, kuru vārdus es tagad uzzinu — viens ir Fožanē, otrs — Delpeirū. Filbēra nogalināšanā vislielāko aktivitāti bija izrādījuši agrākie gļēvuļi.
Aņesa Pimona un Marī Lanuaija mani apskauj un noskūpsta, Marselam sīkas asaru lāses ripo pa vaigiem, kuri ir tikpat raupji kā āda, no kuras viņš meistaro kājavus. Bet Judīte, vēl vīrišķīgāka nekā parasti, manus delma muskuļus izknaibīdama, saka: «Konta kungs,
jūs bijāt lielisks. Baltajā uzvalkā tērpies, jūs izskatījāties pēc pasaku varoņa, kurš izkāpj no mirdzošās vitrāžas, lai sašķaidītu galvu pūķim.» Un runādama viņa ar spēcīgiem pirkstiem visu laiku knaiba manu delmu — vēlāk es ievēroju, ka Judīte, runājot ar vīrieti, kurš vēl ir tajos gados, kad spēj viņai patikt (ievērojot Judītes pašas vecumu, šis laika intervāls ir visai plašs), nespēj nociesties, neiztaustījusi tā augšējo locekļu muskulatūru. Es atceros, ka iepazīstoties Judīte man stādījās priekšā par «neprecējušos», un tagad, izsakot viņai pateicību par aktīvo manis atbalstīšanu, es klusībā sev jautāju, vai kopš sprādziena dienas viņa butu spējusi palikt vienaldzīga pret Marsela varenajiem pleciem, bet Marsels, savukārt, — pret viņas raženo pievilcību. Es to saku bez jebkādas ironijas, jo Judīte patiesi ir izskatīga.
— Paklausieties, — es ierunājos klusinātā balsī un pavelku viņu sāņus, tāpat arī Fožanē un Delpeirū, kuriem iepriekš tiku sirsnīgi paspiedis rokas, — mums ir pavisam maz laika. Jums vajadzētu organizēties. Nedrīkst pieļaut, ka noteikšanu Larokā tagad savās rokās pārņemtu bijušie Filbēra pakaļlaižas. Ierosiniet izvēlēt pilsētas padomi. Uzrakstiet uz papīra savus sešus uzvārdus un iesniedziet šo sarakstu sapulcei. Neviens neiedrošināsies ko iebilst.
—Manu vārdu gan nerakstiet, — Aņesa Pimona saka.
— Un arī manējo ne, — tūlīt piebilst Marī Lanuaija.
— Kāpēc?
— Sanāks pārāk daudz sieviešu, un tas nepatiks. Bet Medāras kundzes vārdu gan rakstiet. Medāras kundze ir skolotāja.
— Mazulīt, sauciet mani vienkārši par Judīti, — Medāras kundze ierosina, uzlikdama Aņesai roku uz pleca.
(Viņa nevar nociesties, neaptaustījusi pat sieviešu muskuļus.)
— Man tā kā neērti, — Aņesa nosarkdama atbild.
Es noskatos uz Aņesu. Cik jauka izskatās gaišmate,
kad pietvīkst viņas maigā seja.
— Bet ko mēs ievēlēsim par mēru? — Marsels vaicā. — Vienīgā, kura no mums spēj noturēt runu, ir Judīte. Tikai — es to nesaku, lai jūs apvainotu, — viņš Judītei uzmet maigu, apbrīnas pilnu skatienu, — bet ļaudis nebūs ar mieru, ka mēra amatā nāk sieviete. Jo sevišķi vēl tāpēc, ka tu (Marsels runā, jaukdams «tu» un «jūs», un, to atskārtis, nosarkst) nesaproti mūsu dialektu.
— Man gribētos jums pavaicāt vienu lietu, — es iejaucos. — Vai jūs būtu ar mieru, ka par mēru nāktu kāds no Malvilas?
— Vai tu pats? — cerību pilns iejautājas Marsels.
— Nē, es pats gan ne. Domāju, kāds cits, varbūt Meisonjē.
Ar acs kaktiņu pamanu, ka Aņesa Pimona jūtas mazliet vīlusies. Liekas, viņa gaidījusi, ka es minēšu kāda cita vārdu.
— Nuja, — Marsels nosaka, —cilvēks viņš ir nopietns, godīgs…
— Un viņam ir militāras zināšanas, kas jums lieti noderēs, organizējot aizsardzību.
— Es viņu pazīstu, — Fožanē piebilst.
— Arī es, — noteic Delpeirū.
Vairāk viņi neko nesacīs. Noskatos viņu atklātajās, stūrainajās, tumši aprautajām sejās. «Es viņu pazīstu» — ar to pateikts viss.
— Tikai… — Marsels ieminas.
— Tikai?
— Redziet, viņš ir komunists.
— MarseI, nerunājiet aplamības, — iejaucas Judīte, — Kāds viņš var būt komunists, ja vairs nav komunistu partijas.
Judīte runā labi nostādītā skolotājas balsī, kas man, diendienā tiekoties, droši vien kristu uz nerviem, bet Marselu, liekas, tā ietekmē ļoti spēcīgi.
— Tas tiesa, — viņš atteic, savu plikpauraino galvu nogrozīdams. — Bet diktatūru gan teitan nevajadzētu, diktatūra mums teitan jau līdz vienai vietai.
— Tas nav Meisonjē dabā, — es paskaidroju. — Ne uz to pusi. Pat kaut ko tādu iedomāties vien viņam jau ir apvainojums.
— Ko apvainoties gan tur nebūtu, — Marsels nosaka.
— Bet tu aizmirsti, ka tagad mums pašiem būs šautenes, — ierunājas Fožanē.
Es noskatos uz viņu. Fožanē ir plata, šķautņaina seja saules izdedzinātas zemes krāsā. Šķautņaini ir arī viņa pleci. Bet puisis nav dumjš. Mani sajūsmina viņa piezīme par šautenēm, it kā šis jautājums jau būtu izlemts.
— Manuprāt, — es saku, — viens no pirmajiem jautājumiem, kuru vajadzētu izlemt pilsētas padomei, ir par ieroču izsniegšanu Larokas iedzīvotājiem.
— Nu tad jau viss kārtībā, — Marsels piebilst.
Mēs saskatāmies. Visi ir vienis prātis. Arī Judīte —
un tas mani pārsteidz — izturējusies ļoti taktiski, neiejaukdamās gandrīz neviena jautājuma pārspriešanā.
— Labi. — Es pasmaidu. — Tagad atliek tikai vēl pierunāt Meisonjē.
Jau dažus soļus pagājies, pēkšņi ko atceros, pagriežos atpakaļ un pamāju ar roku Marī Lanuaijai, ka es gribētu vēl ar viņu parunāt. Viņa tūlīt pienāk klāt. Marī ir trīsdesmit piecus gadus veca tumšmate, diezgan apaļīga un tvirta. Viņa nolūkojas uz mani no apakšas uz augšu, gaidīdama, ko es teikšu, bet mani šajā brīdī pārņem kvēla iekāre un grūti atvairāma tieksme slēgt viņu savās skavās. Tā kā es nekad ap Marī nebiju lakstojies un lidzīgas domas man vispār nekad nebija prata nākušas, es nezinu, ar ko šī pēkšņi uzradusies vēlme izskaidrojama, varbūt vienīgi ar karavīra alkām pēc kaujas ļauties atspriedzei. Lai gan vārds «atspriedze» šeit nav īsti vietā. Ir taču daudz mazāk nogurdinošas izdarības. Mīlestība jau tāpat ir cīņa, taču ta vairā"k liekas atbilstam manī dziļāk ieslēptajiem instinktiem nekā nule izcīnītā, jo mīlas cīņa dzīvību neiznīcina, bet, taisni otrādi, rada.