Lai nu kā, pagaidām es atvairu pat kārdinājumu sažņaugt Marī apaļīgo mazo delmu (jo kārdinošāks tas tāpēc, ka viņas tērpam nav piedurkņu), kā to būtu darījusi mūsu lielā muskulatūras izknaibītāja Judīte.
— Marī, — es ierunājos mazliet aizsmakušā balsī. — Tu pazīsti Meisonjē, viņš ir vienkāršs puisis. Viņam nepatiks dzīvot pilī. Tev ir liela māja. Vai tu viņu nevarētu ņemt pie sevis?
Muti pavērusi, Marī noskatās manī. Taču jūtos iedrošināts jau tāpēc vien, ka viņa tūlīt manu lūgumu nenoraida.
— Ēdienu viņam gatavot tev nevajadzēs. Viņš droši vien gribēs larokiešiem ierīkot kopgaldu. Tev vajadzētu tikai parūpēties par viņa veļu.
— Nuja, — Marī atbild. — Man jau nebūtu nekas pretim. Bet tu taču zini, kādi ir ļaudis. Ja Meisonjē dzīvos pie manis, nebūs glābiņa no visādām nevalodām.
Es paraustu plecus.
— Un kas tur liels, ja arī sāktos valodas? Pat tad, ja tām būtu pamats!
Marī vēl aizvien ar skumjām acīm noskatās manī. Viņa izslien galvu un, tā kā drēgnajā kapelā viņa nosalusi, paberzē delmu, ko es tik labprāt būtu noglāstījis.
— Taisnība jau ir, Emanuel, — nopūzdamās viņa saka. — Pēc visa, ko esam pārdzīvojuši!
Ieskatos viņai acīs.
<— Ar tādu mēru nevajadzētu mērot.
— Protams, protams, — viņa piekrīt. — Tas nebūtu pareizi.
Es viņai uzsmaidu.
— Vai Meisonjē savā laikā nebija viens no taviem pielūdzējiem?
— O, tā jau nu bija gan! — Marī atzīstas un, pagātni atcerēdamās, atplaukst. — Man jau arī nekas nebija pretim. Tikai tēvs nepiekāpās, Meisonjē uzskatu dēj.
Tātad Marī ir ar mieru. Pateicies viņai, es apvaicājos, kā klājas viņas meitiņai Natalī. Sakas minūtes piecas ilga saruna, no kuras es neko nedzirdu, pat ne to, ko pats saku. Taču noslēgumā sacītie Marī vārdi mani pārsteidz un liek man saausīties:
— Nudien, es nezinu, ko iesākt. Pēc bumbas sprādziena bērns nav saņēmis nevienu poti. Un tāpat arī Aņesas mazā Kristīnīte. Es visu laiku raizējos — un ja nu bērns ar ko saslimst? Nav mums itin nekādu zāļu! Nav antibiotiku! Bet apkārt gaiss pilns ar visādiem velna baciļiem, par kuriem agrāk, kad bija potes, nemaz neiedomājāmies. Tagad — līdzko mazulis iekunkstas, es jau drebu. Man nav pat ūdeņraža pārskābes! Vai zini, kas man vienīgais no medicīnas pāri palicis? Termometrs!
— Pie kā tu tagad atstāji savu meitiņu?
— Mums šeit ir viena vecenīte, viņa pielūko arī Kristīnīti,
Atvadīdamies no Marī, es lūdzu, lai viņa atsūta pie manis Aņesu. Un, lūk, viņa jau klāt. Ar Aņesu es jūtos pavisam citādi. Runādamies ar viņu, esmu lietišķs, autoritatīvs un tajā pašā laikā slēpti maigs.
— Aņesa, kad tu būsi nobalsojusi par Judīti, ej tūlīt uz mājām. Vispirms iegriezies aplūkot savu Kristīni, bet pēc tam esi mājās. Es pie tevis aiziešu. Mums jāparunājas.
Sis rīkojumu birums Aņesu mazliet mulsina, bet, kā jau es biju paredzējis, viņa paklausa. Mēs saskatāmies, tikai vienu vienīgu reizi, un tad es eju sameklēt Meisonjē.
Meisonjē man ir ciets rieksts. Es izjūtu kaut ko līdzīgu sirdsapziņas pārmetumiem, jo nav taču lādzīgi tā izrikoties ar citu cilvēku likteņiem, it sevišķi, ja runa ir par Meisonjē. Taču tas ir mūsu visu, kā malviliešu, tā larokiešu, interesēs. Tā vismaz es aizbildinos, kad reizēm paša izdarības kļūst pretīgas, kādas tās palai- kam ir arī Tomā. Ko es pieprasu no Meisonjē, taču ir kas nedzirdēts. Tāpēc es jūtos mazliet nokaunējies. Tomēr tas mani nemaz nekavē sarunā ar viņu mest uz galda visus manus trumpjus un šo pasākumu iztēlot kā kaut ko ļoti izdevīgu gan no viņa municipālās godkāres, gan arī no personīgās dzīves izkārtojuma viedokļa.
Meisonjē uzklausa mani klusēdams, ar savu šauro seju, kura izskatās kā pats centības un pienākuma apziņas iemiesojums, ar bieži mirkšķinošajām acīm un taisnajiem matiem (nesaprotu, kā viņam izdevies tos apcirpt). Es labi apzinos, ko daru, Meisonjē uz paplātes pasniegdams reizē Larokas vārtu un Marī Lanuaijas sirds zelta atslēgas. Tikai neesmu drošs, vai tās spēs
viņu iekārdināt. Šķiroties no Malvilas, viņam ir tikpat kā jāpārdala sava sirds. Taču izvēles man nav. Es nezinu Larokā neviena cilvēka, kurš spētu viņu aizvietot.
Kad esmu viņam visu paskaidrojis, Meisonjē nesaka ne «jā», ne «nē». Viņš tikai mani par visu iztaujā un visu apsver.
— Cik es saprotu, man Larokā būtu divkāršs_ uzdevums — izkārtot dzīvošanu kopienā un organizēt aizsardzību.
— Pirmajā vietā būtu aizsardzība, — es paskaidroju,
Meisonjē pacel galvu.
— Tas nav viegls uzdevums, jo mūris tik zems, ka ar kāpnēm viegli to pārvarēt. Turklāt posms starp dienvidu un rietumu vārtiem ir pārāk garš, Tāpat trūkst cilvēku. Jo sevišķi gados jaunāku.
— Es tev došu palīgā Biru un Zanē.
Meisonjē saviebjas.
— Un kā ar ieročiem? Man vajadzētu no Vilmēna iegūtās kara šautenes.
— Pavisam mums to divdesmit, sadalīsim savā starpā.
— Man vajadzētu arī bazuku.
Es iesmejos.
— Tu pārspīlē! Kas tas par tādu nacionālismu? Tu jau pārāk kvēli iestājies par Larokas interesēm!
—' Es vēl neesmu teicis, ka piekrītu tavam priekšlikumam, — Meisonjē atturīgi iebilst.
— Tātad piedevām tu vēl nodarbojies arī ar šantāžu!
Taču Meisonjē pat nepasmaida.
— Labi, — brītiņu padomājis, es saku. — Kad Larokas nocietināšana būs pabeigta, divas nedēļas katru mēnesi bazuka būs tavā rīcībā.
— Nuja, Nuja! — Meisonjē novelk. Un šajos «Nuja, Nuja» jaušams tas nenoteiktais un neticīgais zemteksts, kādu mēs Malvilā šiem vārdiem tikām piešķīruši.
— Ir vēl Kursežakā iegūtās mantas, ko Feiraks atvedis uz šejieni. To ir diezgan daudz. Vai arī tās tu gribēsi pievākt? — Meisonjē turpina mani tincināt.
— Kas tās īsti ir par mantām? Vai tev tas zināms?
— Jā. Man tikko pastāstīja. Ir mājpuini, divas cūkas, divas govis, diezgan daudz siena un biešu. Siens atstāts šķūnī. Ka to nedrīkst nodedzināt, sajēguši pat šie salašņas.
— Divas govis! Un es domāju, ka Kursežakā bijusi tikai viena govs.
— Fermas iedzīvotāji vienu govi noslēpuši, lai nevajadzētu atdot Filbēram.
— Ir gan cilvēki! Mazuļi Larokā var kaut vai nobeigties, ja vien pašu bērniem vēders pilns! Tomēr šī skopulība laimi viņiem nav nesusi.
— Tatad, — Meisonjē lietišķi ievada sarunu vajadzīgajās sliedēs, — ko tu darīsi? Vai gribēsi pievākt savu daļu?
— Vai es gribēšot pievākt savu daļu! Ir gan nekauņa! Visas šīs mantas pienākas Malvilai, jo Vilmēnu taču uzvarēja malvilieši!
— Paklau, ko es tev teikšu, — Meisonjē saka pavisam nopietni. — Tu vari ņemt visas vistas…
— Ej ratā ar savām vistām! Malvilā to vairāk nekā vajadzīgs. Turklāt tās briesmīgi rijīgas un patērē daudz graudu.
— Pag, pag: tu vari ņemt vistas un abas cūkas, bet mēs paturēsim pārējo.
Es sāku smieties.
— Malvilai divas cūkas, bet Larokai divas govis!
Tādu tu iedomājies taisnīgu sadali? Un kā ar sienu? Un bietēm?
Meisonjē nesaka neko. Neviena vienīga vārda. Pēc brīža es piebilstu.