— Lai nu kā, viens es visu nevaru izlemt. Mums Malvilā tas jāpārrunā kopīgi.
Bet, tā kā Meisonjē vēl aizvien klusē un viņa acis jaušas bardzība, es diezgan īgni atsāku:
— Ņemot vērā, ka jums Larokā tikai viena govs, šajā jautājumā mēs varbūt ari piekāpsimies.
— Nuja! Nuja! — Meisonjē drūmi novelk, it kā viņš mūsu darījumā būtu zaudētājs.
Pēc tam mēs abi klusējam. Meisonjē atkal visu apsver.
Es viņu neskubinu.
— Ja es pareizi saprotu, — viņš beidzot ierunājas sapīkušā balsī, — tad vajadzēs ievērot visas demokrātiskās formas, stundām ilgi apspriesties, uzklausīt visus pārgudros kritizētājus, jo sevišķi tos, kas paši nevīžo dibenu no krēsla atraut un pakustināt kaut vai pirkstu.
— Nepārspīlē, tev būs lieliska pilsētas padome.
— Lieliska? Un šis mutīgais sievišķis, vai tad tā arī būtu lieliska?
— Judīte Medāra?
— Jā, jā, Judīte. Mēli kulstīt viņa jau varen nadzīga. Un kas šis meitietis īsti ir par putnu? — Meisonjē aizdomīgi jautā. — Vai tikai nav no ultrakreisajiem?
— Nepavisam. Viņa ir no kreisajiem kristiešiem.
Meisonjē seja noskaidrojas.
— Tas jāu labāk. Ar šiem katoļticīgajiem es aizvien esmu labi sapraties. Viņi ir ideālisti, — Meisonjē mazliet nicīgi piebilst.
It kā viņš pats nebūtu ideālists! Taču Meisonjē jau nomierinājies. Jo Marselu, Fožanē un Delpeirū viņš pazīst. Vienīgi Judīte viņam bijusi, tā sakot, lielais nezināmais.
— Labi, esmu ar mieru, — viņš beidzot paziņo.
Tā kā Meisonjē manu piedāvājumu pieņēmis, tagad es sāku izvirzīt savus noteikumus.
— Paklau, es tomēr gribētu, lai starp Larokas pilsētas padomi un Malvilu pastāvētu skaidrs nolīgums šādā jautājumā: no Vilinēna iegūtās desmit kara šautenes un, iespējams, arī abas Kursežakas govis nepāriet Larokas īpašumā, bet tiek nodotas personiski tavā rīcībā, kamēr tu izpildi Larokā savus amata pienākumus.
Meisonjē noskatās manī ar kritisku aci.
— Tas nozīmē, ka tu pieprasīsi to visu atpakaļ, ja larokieši mani padzītu?
— Jā.
— To nebūs tik viegli panākt.
— Labi, tādā gadījumā jautājumu par šautenēm un govīm ietversim kā atsevišķu punktu vispārējā nolīgumā.
— Tātad tas būtu veikalniecisks darījums, ko? — Meisonjē jautā, un viņa balsī jūtams viegls pārmetums.
Visu laiku viņš izturas pret mani pavēsi. It kā atsvešinājies. Tas man nepatīk. Man ir sāpīgi atvadīties no biedra tā, it kā būtu aizmirstas siltās attiecības, kādas starp mums bija' pastāvējušas Malvilā.
— Nu redzi, — pēc brītiņa es ierunājos uzspēlētā mundrumā, — tagad tu esi kļuvis par Larokas mēru. Vai jūties laimīgs?
Mans jautājums ir gluži nevietā, un es tūlīt to .atskārstu. 7/,,' .
— Ne, — viņš strupi atbild. Es ceru, ka bušu labs mērs, bet laimīgs es neesmu.
Vienreiz pasacīta muļķība ir slīpa plakne, pa kuru jāripinās aizvien tālāk.
— Pat dzīvodams pie Marī Lanuaijas, tu nebūsi laimīgs?
— Jā, pat dzīvodams pie Marī Lanuaijas, — viņš nepasmaidījis noskalda un uzgriež man muguru.
Es palieku viens. Biedra asais noraidījums kā slogs gulstas man uz sirds. Un nenieka šeit nepalīdz apziņa, ka esmu to pelnījis. Laime vienīgi tā, ka man nav laika rakņāties savās izjūtās. Fabrelatrs, viegli pieskardamies manam elkonim, pazemīgi, gandrīz vai lišķīgi lūdz atļauju parunāties ar mani. Nevaru sacīt, ka man patiktu šī izstīdzējusī bālā maiksts ar ūsu kušķīti padegunē un drebelīgajiem plakstiem aiz acenēm dzelzs ietvaros. Turklāt viņa elpa nelabi smako.
— Konta kungs, — viņš saka nespodrā balsī, — šeit ir ļaudis, kuri spriedelē, ka mani vajadzētu tiesāt un pakārt. Vai jūs domājat, ka tas būtu taisnīgi?
Es paraujos soli atpakaļ, un ne tikai tāpēc, lai norobežotos no viņa. Saltā tonī atbildu:
— Fabrelatra kungs, es domāju, ka būtu netaisnīgi jūs pakārt pirms tiesas sprieduma.
Viņa lūpas iedrebas, un acis sāk skraidelēt. Man sametas žēl šā gļēvā vīreļa. «Un tomēr,» kā sacītu Marsels, «un tomēr — vai drīkstētu aizmirst viņa spiega lomu Larokā? Viņa līdzdalību Filbēra tirānijā?»
Es apvaicājos:
— Kas ir šie ļaudis?
— Kādi ļaudis, Konta kungs? — viņš tikko sadzirdami pārjautā.
— Ļaudis, kuri spriedelējot, ka jūs vajadzētu pakārt? '
Fabrelatrs man nosauc paris uzvārdu, un tie, protams, ir cilvēki, kuri agrāk klusēja kā ūdeni mutē ieņēmuši. Bet tagad, kad Filbēra vara satriekta — pašiem pat ne mazo pirkstiņu nepakustinot —, šie ļautiņi uzreiz pārvērtušies akmenscietos cīnītājos.
Gļēvais Fabrelatrs nemaz nav tik vientiesīgs, jo noskārtis manu domu gaitu. Iztapīgi viņš ieminas:
— Ko gan es esmu nodarījis vairāk ļauna nekā viņi paši? Es tikai klausīju pavēlēm.
Es paskatos uz viņu.
— Varbūt, Fabrelatra kungs, jūs bijāt pārāk cītīgs pavēļu izpildītājs?
Augstais dievs, cik gļēvs ir šis cilvēks! Izdzirdējis manu pārmetumu, viņš noļengst kā gliemis. Bet gliemjus es nekad, pat ar zābakiem kājās, neesmu varējis samīdīt, aizvien sausā spērienā esmu aizmetis tos ar apava purngalu.
—i Paklausieties, Fabrelatra kungs, prātīgākais būtu, ja jūs mazāk rādītos ļaudīm acīs, neuzplītos tiem ar taisnošanos un klusītēm dzīvotu kaktiņā ierāvies. Un par jūsu tiesāšanu — paskatīšos, ko es šajā ziņā varu darīt.
Tūlīt pēc tam izvadu viņu laukā ar visiem pateicības izplūdiem un pievēršos Birām, kurš no kapelas viņa gala nāk šurp, ar savām īsajām kājelēm lielus soļus sperdams, pavāra vēderiņu izgāzis, spožās, šķelmīgās ačeles zibsnīdams.
_—< Ai-ai-ai, — viņš aizelsdamies ierunājas, — ja jūs būtu dzirdējis šito traci! Gasels sacēla īstu ļembastu, kad pje viņa ieradās ļaudis, lai viņam aizliegtu skaitīt dievvārdus pie Filbēra kapa. Gasels ārdās kā pats nelabais. Viņš man lika tūlīt par visu to ziņot jums.
Es stāvu ar vaļā pavērtu muti. šajā brīdī man liekas, ka cilvēku nelietībai un zemiskumam nav robežu.. Un prātā pavīd doma, vai maz vērts tik daudz nopū-
Ieties, lai paglābtu šo ļauno un sīko dzimumu. Pasaku Birām mani pagaidīt, jo es tūlīt kopā ar viņu aiziešu pie Gasela. Notveru Judīti, kura pagadījusies tuvumā, un pavelku viņu sāņus.
Es Judītei stāstu, kas man sakāms, bet viņa, protams, pa to laiku izknaiba manu delmu. Neliekos to jūtam un ļaujos viņai.
— Medāras kundze, — es saku, — ļaudis kļūst nepacietīgi, laika mums maz. Vai es drīkstētu jums uzdot dažus jautājumus?
Viņa piekrītoši paloka savu lielo galvu.
— Vispirms. Padomes locekļu kandidātu sarakstu vajadzētu nolasīt Marselam. Un darīt to prasmīgi. Vai drīkstu būt pilnīgi atklāts?
— Protams, Konta kungs, — Judīte saka, savā platajā delnā manu muskuli žņaudzīdama.
— Sarakstā ir divi vārdi, pie kuriem larokieši var piekasīties, — jūsējais, tāpēc ka jūs esat sieviete, un Meisonjē — tāpēc ka viņš bijis komunistu partijas biedrs.
— Kas tā par diskrimināciju! — Judīte iesaucas.
Es Judīti mirklī pārtraucu, lai viņa nepagūtu izvērsties savos liberālajos spriedelējumos.
— Izsakoties par jums, Marselam vajadzētu pasvītrot, cik svarīgi, lai padomes sastāvā būtu cilvēks ar izglītību. Bet Meisonjē viņam vajadzētu ieteikt kā militāru speciālistu un visai noderīgu cilvēku labu attiecību uzturēšanai ar Malvilu. Ka mums padomā viņu izvirzīt par kandidātu mēra amatam, to pagaidām nevajadzētu sacīt.