— Man jāatzīstas, Konta kungs, ka es apbrīnoju jūsu taktu, — Judīte saka, taktiski sažņaugdama manu delmu.
Ar jūsu atļauju es labprāt vēl turpinātu. Ir cilvēki, kuri gribētu tiesāt Fabrelatru. Ko jūs par to domājat?
— Domāju, ka tie ir plānprātiņi, — Judīte nosaka vīrišķīgi skarbā balsī.
— Esmu gluži tādās pašās domās. Pilnīgi pietiktu ar publisku nosodījumu. Bet ir vēl kādi citi vai ari varbūt tie paši cilvēki, kas Gaselam grib aizliegt apbedīt Filbēru .atbilstoši baznīcas paražām. Ar vārdu sakot, uzradušās briesmas, ka jums var iznākt sadursme ar mūsdienu Antigoni.
Judīte pasmaida par šo salīdzinājumu no antīkās senatnes.
— Pateicos, Konta kungs, par jūsu brīdinājumu. Ja mūs ievēlēs,, t'ad darīsim visu nepieciešamo, lai līdzīgu idiotisku noskaņojumu iznīdētu pašā iedīglī.
— Varbūt derētu — ja vien es drīkstētu tam pievērst jūsu uzmanību — vēl atcelt visus Filbēra dekrētus.
— Pats par sevi saprotams.
— Labi, pagaidām, lai nerastos iespaids, ka uz larokiešiem tiek izdarīts spiediens, pa balsošanas laiku es nerādīšos, bet aiziešu pie Gasela.
Es Judītei uzsmaidu, un, brītiņu vilcinājusies, viņa atlaiž manu delmu. Ar visiem saviem sīkajiem trūkumiņiem šī sieviete, nudien, ir daudz ko vērta. Esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka viņa labi sapratīsies ar Meisonjē,
Pa garu gaiteņu labirintu Birs mani aizved uz Filbēra istabu, kur es nomierinu mūsu Antigoni, kas patiesi iedegusies nedzēšamā vēlmē sakautajam ienaidniekam izrādīt pēdējo kristiešiem pienācīgo godu. Uzmetu skatienu Filbēra līķim un tūlīt novēršu acis. Viņa seja visa viena vienīga brūce. Kāds droši vien savam dvēseļu ganam krūtīs ietriecis dunci, jo uz tām rēgojas liels asins traips. Gasels, pārliecinājies, ka es viņa nodomu atbalstu, izsaka man viskvēlāko pateicību. Un, tā kā viņš sācis kārtot mirušā atstātos papīrus (man rodas aizdomas, ka, to darot, viņš lielā mērā vadījies rto vecmeitas ziņkārības), viņš piedāvājas man atdot vēstuli, kurā es vēstures vārdā esmu izsacījis savas pretenzijas uz sizerēna tiesībām pār Laroku. Es Gasela piedāvājumu pieņemu. Tas, kas agrāk lieti noderēja Filbēra iebiedēšanai, tagad, jaunajos apstākļos, vairs īsti nav vietā. Turklāt es baidos — ja vēstuli atstātu šeit, to kāds nelabvēlis varētu izmantot ļaunos nolūkos.
Kad eju pāri pils laukumam uz tumši zaļajiem vārtiem, ienirstu saules palos, kas liegi apņem mani ar savu siltumu. Un es nodomāju, ka Lacokas pilsētas padomei iedzīvotāju kopsapulces vajadzētu noturēt pilī kaut vai kādā mazāk izskatīgā telpā, ja vien tā būtu gaišāka un ne tik drēgna kā kapelas zāle.
Aņesa Pimona dzīvo galvenajā ielā virs viņas vīram piederējušā grāmatu un rakstāmlietu veikaliņa. Tas ir ļoti senlaicīgs jauks namiņš, kur viss ir miniatūrs, ieskaitot stāvās vītņu kāpnītes, kas ved uz otro stāvu. Pagriezienos es pa tām varu izspraukties tikai sāniski. Aņesa mani sagaida kāpņu laukumiņā un ieved mazā saloniņā, kuru apgaismo tikpat mazs lodziņš. Tas viss atgādina leļļu namiņu, un šo iespaidu vēl pastiprina ielas pusē pie loga iekārtotais puķu galdiņš ar ģerānijām. Sienas apsistas ar džutas audumu veczelta krāsā, bet abi mazie, neiedomājami zemie, it kā grīdai pieplakušie zviļņu krēsli un dīvāns pārklāti ar debeszilu drānu. Par abiem krēsliem viss būtu skaidrs, bet, kā šeit iedabūts dīvāns, to gan es nevaru apjēgt, jo ne pa šaurajām kāpnītēm, ne tikpat šauro lodziņu Fas nekādā ziņā nav izspraucams. Varbūt tas šeit stāvējis jau kopš sākta gala, pat pirms namiņa uzcelšanas. Izskats tam pietiekami vecs, stils nenosakāms, bet milzīgajā akmens palodā virs ieejas durvīm iegravētais gadu skaitlis liecināja, ka namiņš celts jau Luija XIII valdīšanas laikā.
Uz saloniņa grīdas starp abiem zemajiem zviļņiem un dīvānu izklāta vilnas plīša grīdsega, virs tās Francijā gatavots austrumniecisks paklājs, bet virs paklāja — balta mākslīga zvērāda. Paklāju un zvērādu Pimoni droši vien saņēmuši mantojumā un, tā kā mazajā dzīvoklīti tiem nekur vieta nav bijusi atrodama, tad izklājuši tos vienu virs otra. Tādējādi izveidota mīksta un silta ligzdiņa. Mīksta un silta ir arī Aņesas izturēšanās. Viņa ir svaiga, rožaina un blonda, ar skaistām gaišas kastaņkrāsas acīm, kuras nezkāpēc man aizvien šķitušas zilas. Aņesa nosēdina mani vienā no zviļņiem, un tajā es esmu tik zemu, tik tuvu baltajai mākslīgajai zvērādai, ka tā vien liekas — es sēžu uz grīdas pie kājām Aņesai, kura novietojusies uz dīvāna.
Viņas klātienē mani aizvien pārņem mazliet melanholiska ciešas tuvības un uzticības izjūta. Es Aņesu savā laikā bezmaz apprecēju, un, lai gan mūsu kāzas izjuka, viņa man saglabājusi savu draudzību. Par to es viņu cienu. Reti viņas aprindās atrodama meitene, kura būtu izturējusies līdzīgi Aņesai. Bet es, viņu satiekot, aizvien nodomāju: lūk, šeit ir viens no tiem ceļiem, pa kuriem būtu varējis ritēt tavs mūžs. Apsveru šo iespēju, un man uzmācas mokoši jautājumi, uz kuriem es nerodu atbildi. Un vēlreiz es sev saku — neviens vīrietis nevar apgalvot, ka viņš ar kādu sievieti būtu bijis laimīgs, ja nav iedrošinājies praksē to izmēģināt. Bet, ja viņš to iedrošinājies, lai redzētu, kāda būtu viņa laime vai nelaime, tad līdz ar to mēģinājums jau mitējies tāds būt un parverties par pašu dzīvi.
Par vienu tomēr es katrā ziņā esmu drošs. Ja pirms piecpadsmit gadiem es būtu Aņesu apprecējis, manu guvumu varētu skaitīt par paliekamu. Aņesa tikpat kā nav kļuvusi vecāka. Vai, pareizāk sakot, viņa ir pratusi kļūt vecāka. Viņa nav novītusi, nav izkaltusi, bet, taisni otrādi, — pieļaujamās robežās kļuvusi sulīgāka. Neraugoties uz Kristīnītes dzemdēšanu, viņas viduklis ir patīkami šmaugs un lokans, bet viss pārējais ir pievilcīgi apaļīgs, un viņa pati ar savu rožaino un svaigo ādu aizvien izskatās kā nule no vannas izkāpusi. Pašreiz viņa ir rūpīgi sasukājusies un viegli iekrāsojusies — acīmredzot manis dēļ. Mūsu sarunā tas nāks man par labu, jo apzinos, ka citādi pret mani vērsīsies visa izzudušās civilizācijas smagme.
Nekādas laucinieciskas viltības vai miglaini ievadījumi mums nav nepieciešami. Dzīvodama nelielā ciematiņā, Aņesa tomēr ir īsta pilsētniece, lai gan viņas teikumu veidojums nav neko labāks par Menū runas veidu. Es ciešāk ieploku savā zvilnītī, ieurbjos Aņesā ar acīm un, nopūlēdamies apslāpēt sevī jebkādus jūtu uzplūdus, klāju tieši vaļā:
— Aņesa, vai tu gribētu nākt dzīvot pie mums Malvilas pilī?
Es saku «pie mums», nevis «pie manis». Taču es nezinu, vai pašreizējā sarunas stadijā Aņesa šo niansi uztvērusi, jo viņa caurcaurēm notvīkst un kvēls satraukuma vilnis viņā šķiet uzšalkojam no kāju pirkstiem līdz pat krūtīm. Iestājas dziļš klusums. Aņesa noskatās manī, bet es nopūlos, lai manās acīs neizpaustos kas vairāk, nekā pieļaujams, jo ļoti baidos, kaut tikai viņa mani nepārprastu.
Aņesa paver muti (tā viņai skaista un sulīga), tad atkal aizver, norij siekalas un, kad atgūst spēju runāt, izvairīgi atbild:
— Ja tas tev sagādātu prieku, Emanuel.
No tā jau es baidījos — viņa visu ievada vienpersoniskās sliedēs. Nepieciešams izteikties skaidrāk,
p» Tu ne tikai man sagādātu prieku, Aņesa.
Aņesa salecas, it kā es viņai būtu iecirtis pliķi. Košais sārtums viņas sejā atplūst, un, kad viņa ierunājas, balsī jaušama reizē vilšanās un pārmetums,