— Vai tu runā par Kolēnu?
— Es nerunāju par Kolēnu vien.
Un, tā kā viņa, neiedrošinādamās saprast, nolūkojās manī, es viņai stāstu par Mjetu, bet jo sevišķi par Katī un viņas neveiksmīgajām laulībām mūsu kopienā. Tomēr Aņesa arī šajā gadījumā nespēj atrauties no vienpersoniskiem motīviem.
— Nu, tas jau iepriekš bija paredzams, jo tāda meitene kā Katī…
Es viņu pārtraucu.
— Atstāsim Katī mierā, te neviens nav vainojams. Malvilas pilī ir astoņi vīrieši un divas sievietes. Ja gribi, varam sacīt — trīs. Vai tādos apstākļos kāds vīrietis drīkst pievākt sievieti tikai sev vien? Un, ja viņš to darītu, ko domātu pārējie?
— Bet kādu nozīmi tad tu piešķir jūtām? — Aņesa iejautājās ar tādu sparu, kas jau tuvu rada sašutumam.
Jūtas. Protams, Aņesas pozīcijas ir stingras. Aiz viņas es jūtu gadsimtiem ilgo mīlas galanto un romantisko izpratni. Es nolūkojos Aņesā.
'-— Tu mani neesi pareizi sapratusi, Aņesa. Neviens nespiedīs tevi darīt to, ko tu nevēlēsies. Tu pati varēsi izvēlēties savus partnerus.-
— Partnerus! — Aņesa iesaucas.
Tas skan kā kliedziens. šajā lietvārda daudzskaitlī viņa ietilpina veselu lēveni man domātu pārmetumu, un ne tikai pārmetumus vien, jo nekad vēl viņa nav runājusi tā, ka to varētu uzskatīt gandrīz vai par atzīšanos mīlestībā. Tas mani satrauc, un, ļaudamies maigu jūtu uzplūdiem, es bezmaz piekāpjos. Es vairs neskatos viņā. Es klusēju. Es sakopoju spēkus. Vajadzīgs krietns laika sprīdis, lai pārkļūtu pāri šim izsau cienām «partnerus!». Bet es pārāk skaidri saprotu, ka tas nav pareizais ceļš un ka atsevišķs pāris nekādā ziņā neatbilst kopienas dzīves pamatprincipiem. No šā redzes viedokļa neatbilstībai starp vīriešu un sieviešu skaitu, uz kuru es pārrunās aizvien balstos, nemaz nav būtiskas nozīmes. Patiesībā ir jāizvēlas: vai nu ģimenes šūniņa, vai privātīpašnieciskām tieksmēm sveša kopiena.
Bet es taču nedrīkstu Aņesai atzīties, kādu upuri es nesu, atsacīdamies no tiesībām uz viņu. Ja es viņai to pasacītu, tad tikai nostiprinātu Aņesas apņēmību dibināties uz «jūtām».
— Aņesa, — es saku, uz priekšu paliekdamies, — jau Kolēna dēļ vien tas nav iespējams. Ja es ar tevi apprecētos, viņš būtu briesmīgi satriekts un ļautos greizsirdībai. Bet, ja tevi apprecētu viņš, es būtu tikpat nelaimīgs. Tomēr runa nav tikai par Kolēnu vien. Ir vēl citi.
Kolēns — šis arguments Aņesu ietekmē. Un, tā kā viņa turklāt redz, ka esmu nelokāms, bet Malvila viņai tomēr pat pēc šīs sarunas mīļāka par Laroku, Aņesa nezina, ko iesākt. Un beidzot izrīkojas tīri sievišķīgi, jo, galu galā, šis paņēmiens nav nemaz sliktāks par citiem iespējamiem, — viņa apklust un ļauj vaļu asarām. Es pieceļos no sava svijņa, apsēžos viņai līdzās uz dīvāna un saņemu viņas roku. Viņa raud. Es viņu saprotu. Tāpat kā man, arī viņai šajā brīdī nākas atsacīties no kādas iespējas, par kuru ne mazums sapņots.
Kad redzu Aņesas asaras izsīkstam, es viņai pasniedzu savu mutautiņu un nogaidu. Viņa noskatās uz mani un klusā balsī ierunājas:
— Es tiku izvarota. Vai tas tev zināms?
— Nē. Bet aizdomas man bija.
—i Visas sievietes pilsētiņā tika izvarotas, pat vecās, piemēram, Žozefa.
Tā kā es klusēju, viņa atsāk:
— Varbūt tu tāpēc…
— Tu esi jukusi! — es iesaucos. — Ir tikai viens iemesls — tas, kuru es tev izklāstīju.
— Tas tomēr būtu netaisnīgi, Emanuel. Lai arī esmu tikusi izvarota, mani nevar uzskatīt par padauzu.
— Bet es taču to zinu, — es stingri nosaku. — Tā absolūti nav tava vaina, ne brīdi neesmu citādi domājis!
Es Aņesu apskauju un ar drebošu roku sāku glāstīt viņai vaigus un matus. Šobrīd manī vajadzētu būt tikai līdzjūtībai, bet es manu vienīgi iekāri. Tā uzbango pavisam negaidīti un ar tādu spēku, ka es pats nobīstos. Acis man aizmiglojas, elpa aizraujas. Taču tik daudz skaidrā saprāta vēl paliek, ka es apjēdzu — katrā ziņā jāpanāk Aņesas piekrišana, citādi būs tā, ka arī es viņu esmu izvarojis.
Es neatlaižos. Es viņu lūdzu man atbildēt. Lai gan Aņesa paļāvīgi gul manās rokās, viņa vēl vilcinās, vēl pretojas, un, kad beidzot viņa piekāpjas, tas liekas vairāk notiekam tāpēc, ka arī viņu pārņēmusi mana iekāre, nevis pārliecinājuši mani vārdi.
Mēs noslīdam uz baltās ādas, kas tagad ir īsti vietā, taču es nekādi neizrādu Aņesai savu maigumu. Es to it kā ieslēdzu savas sirds dzīlēs, lai tas netraucētu, un paņemu Aņesu rupji un varmācīgi.
Par savu neapvaldītību man tomēr jāsamaksā. Ja ir tiesa, ka cilvēks var būt laimīgs dažādos līmeņos, tad es tāds esmu tikai uz viszemākā. Bet vai pēc visām šīm sadursmēm un asins izliešanas vēl maz paliek pāri vieta citai laimei kā vien apziņai par to, ka tava grupa palikusi dzīva? Es vairs nepiederu pats sev — tā es arī saku Aņesai atvadoties, lai gan mani mazliet sarūgtina vēsums, ko viņa izrāda — gluži tāpat kā pirms kādas stundas Meisonjē.
Tomēr, kad es pēc sēdes beigām krēslainajā kapelā atkal satieku Meisonjē, viņš vairs nav tik saspringts un izturas draudzīgāk. Pienācis klāt, viņš paved mani nomaļus.
— Kur tu biji? Tevi meklēja visās malu malās. Tomēr, — viņš savā parastajā smalkjūtībā piebilst, — tas nav svarīgi. Man ir labas ziņas. Sapulcē viss noritēja kā pa diedziņu. Ievēlēja visus sarakstā uzņemtos. Pēc Judītes priekšlikuma par abatu ievēlēja Gaselu, lai gan ar nelielu balsu vairākumu. Pie reizes tevi ievēlēja par Larokas bīskapu.
Aiz pārsteiguma esmu mēms. Tas taču par traku — par bīskapu tieši tajā pašā laikā, kad es nodarbojos nez ar ko! Ir jau gan tiesa, ka promesošiem vienmēr paveicas. Bet, ja es šajā apstāklī gribētu redzēt dieva pirkstu, tad man jāsecina, ka pret miesas apgrēcībām mūsu debesu tēvs ir iecietīgāks, nekā es biju domājis.
Tomēr šajā brīdī man prātā bija ne tikai ironiskas domas.
— Mani — par Larokas bīskapu? Mana vieta taču ir Malvilā! Vai tad tu viņiem to neaizrādīji?
— Pagaidi brītiņu, visi ļoti labi zināja, ka tu MaN viļas pili nepametīsi. Bet, ja es pareizi esmu sapratis, tad viņi vēlas, lai būtu kāda par Gaselu augstāka garīgā persona, kas vajadzības gadījumā viņam aplauztu ragus. Viņa pārlieku lielā centība rada bažas.
Es sāku smieties.
—_Tā ir Judītes iedoma, bet es pieliku ari savu roku, lai tā piepildītos.
Tu pieliki savu roku?
— Jā gan. Vispirms es domāju, ka patiešām nebūtu slikti, ja tu būtu Gasela priekšnieks. Otrkārt, es nodomāju, ka tādā gadījumā es tevi biežāk sastapšu. — Un pusbalsī viņš piebilst: — Šķirties no Malvilas pils nemaz nav tik viegli…
Mēs saskatāmies. Pēc brīža Meisonjē pagriež galvu sāņus. Es nezinu, ko sacīt. Lai gan labi saprotu, ko viņš izjūt. Kopš skolas gadiem mēs — Peisū, Kolēns, Meisonjē un es — nekad neesam šķīrušies. Piemēram, Kolēns. Viņš gan savu santehniķa darbnīcu atvēra Larokā, bet pats turpināja dzīvot Malžakā. Tagad tas beidzies. Mūsu Kopa izirst. Jo skaidri es to atskārstu tieši šajā brīdī. Arī mēs, Malvilā palikušie, jutīsim, ka neredzēt Meisonjē — tas mums ir sāpīgs zau'dējums.
Es sažņaudzu viņa plecu un apmulsis saku:
— Gan pats redzēsi, Larokā tu izdarīsi lielas lietas.
It kā tas spētu kādam ko līdzēt.
Mums klāt pienāk Tomā un ar mazu vīpsniņu apsveic mani. Pēc tam ir Žakē kārta. Bet es neredzu Peisū. Meisonjē man viņu parāda — Peisū ir tepat, dažu metru attālumā, taču ļoti aizņemts. Judīte viņu piesaistījusi pie saviem sāniem, nopriecādamās, ka beidzot atradusi vīrieti, kurš veselu galvas tiesu garāks nekā viņa. Sarunādamās ar Peisū, viņa pārlaiž acis tā varenajam augumam. Apbrīns ir abpusējs, jo pēc atgriešanās Malvilas pilī Peisū man saka: «Nu, vai tu redzēji, kāds dižens sievišķis? Eh, ja tādu dabūtu pēļos, tad gan spalvas vien pajuktu!» Bet pagaidām viņi vēl pēļos nav. Pagaidām Judīte tikai izknaiba viņam delma muskuļus. Un es redzu, ka Peisū tos, protams, sasprindzina cik vien spēdams. Lai jau meitietim tiek savs prieciņš!