Выбрать главу

Polā kungs savilka uzacis.

—   Un jaunais priesteris jums būtu teicis..,

—    Viņš nevis būtu, bet gan ir man to teicis, Polā kungs. Vēlējuma izteiksme šajā gadījumā ir nevietā. Jā, viņš man to teica.

Šis pretsitiens tika izdarīts ar laipnu smaidu, balsi nepaceļot.

Polā kunga kalsnā, žultainā seja notrīsēja.

—    Viņš man teica, — Kolēns neatlaidās, — ka vi­ņam dota iespēja izvēlēties starp Malžaku un Laroku, vairāk gan iesakot Malžaku. Tomēr neviens nevarot noliegt, ka Malžaka esot atpalicis nostūris. Larokā vis­maz sastopami jaunieši. Un viņam patīkot būt kopā ar jaunatni.

Iestājās klusums.

—   Protams, — Polā kungs piebilda.

Un tas bija viss. Pēc tam Meisonjē sāka runāt par lo, kādai vajadzētu būt mūsu «atbildei» sakarā ar šiem notikumiem. Es pa to laiku varēju atvilkt elpu, jo «at­bildi», kura Polā kungam nesolīja nekā patīkama, jau iepriekš biju sagatavojis. Vajadzēja vienīgi nogaidīt, līdz viņu strīds nokļūs strupceļā, lai tad nāktu ar savu ierosinājumu, bet šo brīdi es varēju pamanīt, ieklausoties kaut vai tikai pa ausu galam.

Ar smaidīgām acīm es nolūkojos Kolēnā. Biju prie­cīgs, ka viņš tik lieliski atsēdināja skolmeistaru, tur­klāt šajā padarīšanā ar lielu izveicību iepīdams gra­matiku.

Kamēr Meisonjē runāja, es ar pirkstiem klusītiņām bungāju pa galda virsmu, bet pamazām sāku bažīties. Pirms Polā kunga ierašanās viss šķita gluži vienkārši: pašvaldību vēlēšanās opozīcijai jāizvirza pret mēru Progresīvās apvienības vienots saraksts un jāgūst pār­svars. Kolēns, Peisū, Meisonjē un vēl divi zemturi, kuri bija ar mums vienis prātis, kļūtu par municipalitātes domniekiem, bet Meisonjē mēs izvirzītu par mēru.

Neraugoties uz savām partejiskajām saistībām, Mei­sonjē būtu labs mērs. Viņš bija pašaizliedzīgs, nesav­tīgs, bez jebkādas personiskas godkāres un savos uz­skatos būtu arī daudz iecietīgāks, nekā tas varēja lik­ties pirmajā acu uzmetienā. Ar viņa palīdzību mēs Malžakā ierīkotu ūdensvadu, panāktu, lai ielu krusto­jumos tiktu uzstādīta elektriskā apgaisme, jauniešiem iekārtots futbola laukums, bet pie Rinas uzcelta sūkņu stacija, kura zemniekiem dotu iespēju audzēt tabaku un kukurūzu.

Taču Polā kungs vismaz pagaidām kavēja šo nodomu piepildi. Viņš uz politiku nolūkojās ar pilsētnieka acīm un klusībā bija centralizētas izrīcības piekritējs. Viņš centās rast atbalstu katrā politiskajā grupējumā un labprāt būtu ļāvies sevi ievēlēt ar kreiso spēku palī­dzību, lai pēc tam balstītos uz labējiem. Mums, malžakiešiem, nebija tik ciniskas nostājas.

Polā kungs pie galda sēdēja man pretim, un es de­bašu laikā varēju viņu labi novērot. Seja viņam bija karameļu krāsā, deguns uzrauts, un sānskatā viņa vaib­stos viedās kaut kas gļēvs un gumijoti mīksts. Mēle viņam šķita pārāk liela un lāgā neietilpa mutē, tāpēc ta jo bieži kulstījās starp biezajām lūpām, vērsdama viņa izrunu burzguļojoši neskaidru un nemitīgi šļak­stīdama siekalas. Ap muti iegūlušās dziļās rievas lie­cināja par sliktu gremošanas trakta darbību, bet uz cīpslainā skausta virs baltās apkaklītes sārtojās sīkas suņanaglas. Es nojautu, ka to skaits kļūs vēl lielāks pēc tam, kad es būšu ticis ar viņu galā.

Taču tajā pašā laikā man viņa bija kaut kā žēl. Pēc maniem novērojumiem, šādi dzeltenīgi cilvēki ar gre­mošanas traucējumiem un furunkulozi savā dzīvē ne­kad nav laimīgi. Paļaudamies godkārei, viņi nodarbo­jas nevis ar to, pēc kā paši patiesībā tiektos, bet gan ar pasākumiem, kurus citi uzskata par svarīgiem.

Ir tādi brīži, kad cilvēkus vajag uzklausīt, bet ir arī Indi, kad dzirde nemaz nav vajadzīga un pietiek uz viņiem paskatīties. Kolēns, piemēram, dzirkstīja kā labs vīns. Polā kungs atgādināja gliemi. Meisonjē sauca atmiņā tos darbīgos un izdarīgos vīrus, uz kuriem di­binās armiju vai politisko partiju spēks. Bet Peisū, ne­raugoties uz savu raupjo ārieni, uz visu atsaucās ar Jaunas meitenes trīsošo kvēli. Tomēr šobrīd tāda viņā nebija jaušama. Atzvēlies Luija XIII stila krēslā, viņš ar īkšķi urbās sev degunā, un no tā es atskārtu, ka Peisū visa šī tērgāšana apriebusies un ka mūsu dis­kusija nokļuvusi sastinguma punktā.

Paris vārdu, ko es pa ausu galam uztvēru, liecināja, ka patiesi tā noticis.

— Mums tomēr kaut kas jādara, —< es ierunājos, mēs nedrīkstam mierīgi nolūkoties uz notiekošo. Man ir kāds ierosinājums, kuru es gribētu likt uz bal­sošanu.

Ieturējis īsu starpbrīdi, es atsāku:

— Es ierosinu uzrakstīt mēram vēstuli. Esmu to jau sagatavojis, un, ja jūs man atļausiet, es vēstuli nola­sīšu.

Nenogaidījis paša lūgto atļauju, es izņēmu vēstuli no kabatas un sāku lasīt.

—   Nēl Nē! — Polā kungs iesaucās drebošā balsī, ar abām rokām atgaiņādamies. — Nekādas vēstules! Ne­kādas! Es kategoriski iebilstu pret šāda veida pasāku­miem!

Polā kungam pašķīda siekalas, viņš stomījās, viņš bija bezgala uztraucies. Acīmredzot viņš necieta neko rakstos izsacītu, turklāt vēl vēstulē, kas adresēta mē­ram, jo vēlāk jau būtu grūti noliegt paša parakstītu dokumentu.

Un Polā kungs uzsāka atgaiņāšanās kauju, kas ilga veselas pusotras stundas, līdz beidzot, dibinādamies uz procedūras ieganstiem, viņš pieprasīja atlikt deba­tes. Taču, atsaukdamies uz tiem pašiem procedūras ap­svērumiem, es pieprasīju tūlītēju nobalsošanu. Tad Polā kungs gribēja iepriekš ar balsošanu izlemt, vai balso­šana vispār būtu vietā. Bet abos balsojumos cieta sa­kāvi.

—    Sakiet, Polā kungs, — es samierinošā tonī ap­jautājos, — ar ko jūs šajā vēstulē esat neapmierināts?

Viņš atkal sāka protestēt. Es iebildu. Pieliku viņam tikpat kā nazi pie rīkles. Tā bija drausmīga varmā­cība.

—   Turklāt, paša acīm neko neredzot, es jums to tā nevaru pasacīt. Vēstule ir gara, nepieciešams to vēl­reiz pārlasīt.

—' Lūdzu, šeit būs noraksts, — es atbildēju, pāri pla­tajam galdam pasniegdams viņam vēstules otru ek­semplāru. Tas bija uzrakstīts uz dzeltenīga papīra, un, lai cik ļoti šis strīds mani bija satraucis, uz mirkli man prātā pavīdēja Biržita.

Polā kungs tagad sarīkoja pavisam neparastu scēnu.

—   Nēl Nē! — viņš pretojās, un noraidījums bija ne tikvien viņa balsī, bet arī galvas un plecu kustībā, taču viņš vēstuli paņēma, tūlīt gan atkal izdarīdams žestu, kuram vajadzētu liecināt, ka viņš to grasās dot atpa­kaļ. Un izmisīgā tonī piebilda: — Turklāt man nepa­tīk šāda tekstu iepriekšēja sagatavošana. Visiem zi­nāms, cik ļaunprātīgi politiskās partijas, jo sevišķi komunistu partija, pielieto šo paņēmienu.

Es pamāju Meisonjē neatbildēt uz provokāciju. Lai gan šajā gadījumā Polā kungam bija taisnība.

—   Vēstules tekstā tikai rezumēti secinājumi, kurus mēs simtiem reižu kopīgi esam pārsprieduši, — es kautri saku. — Tā nav gara, ir pilnīgi skaidra, uzrak­stīta pieklājīgā tonī un nesatur nekā jauna. Es gluži vienkārši nesaprotu, kas jurns tajā nepatīk.

—    Es taču neesmu teicis, ka vēstule man nepa­tiktu, — Polā kungs izmisumā tiepjas. — Vispārējos vilcienos es tai piekrītu …

—   Tad nav ko žākstīties, balsojiet par to, — Mei­sonjē rupji pārtrauc Polā kungu, jo skolmeistara izlē­ciens pret komunistu partiju viņam smagi guļ uz sirds.

Polā kungs izliekas šo izlēcienu nemanījis.

—    Polā kungs, — es viņam ar draudzīgu smaidu saku, — varbūt jūs mums paskaidrotu, kādos jautāju­mos jums ir atšķirīgas domas?