— Nu, tad uz redzi, — Meisonjē atsāk. — Neņem ļaunā, ka es pirmīt tā. Dūša bija mazdrusciņ šļaugana.
Mani dziļi aizkustina tas, ka viņš uzskata par vajadzīgu atvainoties pirmītējā vēsuma dēļ, bet es atkal nezinu, ko viņam īsti teikt, tādēļ klusēju.
— Saproti, — Meisonjē turpina, — kad tu mani atstāji uz ceļa, kur bija ierīkoti mūsu slēpņi, un devies uz pili pakaļ citiem, es labu laiku pavadīju starp līķiem, un prātā man nāca visvisādas drūmas domas.
— Kādas tad īsti?
— Piemēram, par šo Feiraku, kuru mums vajadzēja nobeigt… Iedomājos, ka no mums kāds būtu varējis tikt smagi ievainots. Ko tad mēs iesāktu? Bez ārsta, bez zālēm, bez iespējas izdarīt operāciju. Būtu biedrs jāatstāj likteņa varā, jo mēs ne ar ko palīdzēt nespētu.
Es klusēju. Esmu par to jau domājis. Un Tomā arī, es to redzu no viņa sejas. Meisonjē turpina:
— Mēs esam atmesti atpakaļ viduslaikos.
Es noliedzoši papurinu galvu.
— Nē. Gluži tā nav. Tiesa, līdzīgas situācijas varēja būt arī viduslaikos. Bet tu aizmirsti vierļtt lietu. Mūsu izglītības līmenis ir nesalīdzināmi augstāks, nemaz nerunājot par to visai ievērojamo zināšanu summu, kas ietverta manā mazajā Malvilas pils bibliotēkā. Tās mums saglabāsies, un šis apstāklis ir ļoti svarīgs. Kādu dienu tas mums dos iespēju zaudēto atgūt.
— Bet kad tas notiks? — Tomā īgni ieminas. — Pagaidām mums visi spēki jāpatērē, lai mēģinātu tikai izdzīvot. Šodien laupītāju un bada draudi. Rītdien epidēmijas. Meisonjē ir taisnība, mēs esam atmesti atpakaļ Žannas d'Arkas laikmetā.
— Nu, nē, — es sparīgi iebilstu. — Kā tu, būdams tehniski izglītots cilvēks, vari pieļaut šādu kļūdu? Prāta attīstības ziņā mēs esam tālu priekšā toreizējā laikmeta cilvēkiem. Mums nebūs vajadzīgi gadu simteņi, lai sasniegtu agrāko tehnoloģijas limeni.
— Un atkal sākt visu no gala? — Meisonjē ierunājas, uzacis kā šaubās saraukdams.
Acis blisinādams, viņš noskatās mani. Bet mani viņa jautājums satriec. Jo to uzdod Meisonjē — cilvēks, kurš ar visiem spēkiem iestājas par progresu. Un vēl tādēļ, ka es skaidri redzu, ko viņš saskata nākamībā. Sā atsākuma noslēgumā.
Tomā piezīmes
Šo stāstījumu iznāk pabeigt man.
Vispirms pāris vārdos personiska piebilde. Pēc Filbēra nolinčošanas Emanuēls raksta, ka manā attieksmē pret viņu jūtams «mīlestības un nepatikas sajaukums», ar kādu es aizvien pret viņu esot izturējies.
«Mīlestība» — šis vārds nav īsti vietā. Tāpat arī «nepatika». Pareizāk būtu runāt par apbrīnu un atturību.
Paskaidrošu šās atturības cēloņus. Kad sākās visi šie notikumi, man bija divdesmit pieci gadi un šim vecumam nepiemēroti maza dzīves pieredze. Tāpēc Emanuēla izmanība man derdzās. Es tajā saskatīju cinisku noslieci.
Kopš tā laika esmu nobriedis. Uz maniem pleciem gūlies atbildības slogs, un tagad es domāju citādi. Pretēji agrākajai nostājai man liekas, ka zināma deva makiavellisma nepieciešama ikvienam, kurš uzņemas vadīt savus tuvākos, — pat tad, ja viņš tos mīl. Kā tas no iepriekšējām lappusēm visnotaļ redzams, Emanuēls visumā aizvien bija pats ar sevi apmierināts un allaž uzskatīja, ka viņam taisnība. Šie Emanuēla trūkumi tagad mani vairs nekaitina. Tie nav nekas cits kā viņam piemītošās pašpārliecinātības otrā, kreisā puse, bet bez šās pašpārliecinātības viņš nebūtu spējis mūs vadīt un izrīkot.
Vispārinot es gribētu sacīt sekojošo: es nepavisam nedomāju, ka ikviena sociāla grupa, vienalga, mazāka vai lielāka, nenovēršami izvirzītu tās vadībai izcilu personību. Tieši otrādi — vēsturē ne mazums tādu posmu, kad izveidojas baismīgs vakuums, jo nav parādījies nepieciešamais vadītājs, un tādēļ viss sabrūk.
Pie mums, kaut arī mazā mērogā, problēma bija tāda pati. Malvilas pilij palaimējās, jo tur bija Emanuēls. Viņš nostiprināja mūsu vienotību un mācīja mūs cīnīties. Tāpat viņa vadībā Meisonjē nocietināja Laroku.
Lai gan Emanuēls, nosūtīdams Meisonjē uz Laroku, upurēja viņu, tā sakot, vispārības labā, jāatzīst, ka Meisonjē Larokas pilsētas «valdē» patiešām darbojās visai veiksmīgi. Viņš ne tikai gādāja, lai augstāks tiktu uzmūrēts pilsētas aizsargmūris, bet arī panāca to, ka vidū starp abiem nocietinātajiem vārtiem pilsētas iedzīvotāji uzcēla lielu četrstūra torni ar apsildāmu sardzes telpu trešajā stāvā, kur ierīkotās ambrazūras deva iespēju pārlūkot jo tālu apkārtni. No torņa uz abējiem vārtiem tagad gar aizsargmūri aizstiepās nepārtraukta koka galerija, kas ļoti atviegloja aizsardzību. Sīm celtnēm nepieciešamo materiālu ieguva, nojaucot drupas izpostītajā pilsētas lejasdaļā, bet mūrēšanai cementa un kaļķu Vietā lietoja mālus.
Ārpusē visapkārt mūrim pēc Malvilas pils parauga Meisonjē vadībā tika ierīkota PAZ ar izvērstu lamatbedru un slazdu sistēmu. Kailais, lai gan visumā diezgan paugurainais apvidus neļāva izveidot barikādes, bet Meisonjē pils noliktavās bija atradis aploku aizžogiem domātus dzeloņstiepļu tīstokļus, ko izmantoja abu pievadceļu nosprostošanai. Un tā gan Malvilas asfaltētais ceļš, gan arī šoseja uz departamenta galvaspilsētu tagad tika nosegti ar durstīgiem, vakaros uzstādāmiem un dienā noņemamiem «āžiem», kuri pasargāja pilsētiņu no pēkšņa iebrukuma.
Ar padomes locekļiem un citiem pilsētiņas iedzīvotājiem, lielā mērā pateicoties Judītei, kura Meisonjē jo augstu vērtēja, viņš sapratās labi. Taču ar Gaselu viņam izcēlās reliģiska rakstura domstarpības. Saskaņā ar Emanuēlam doto solījumu, Meisonjē turpināja apmeklēt dievkalpojumus un piedalījās arī pie svētā vakarēdiena, taču atteicās no grēksūdzes. Bet Gasels, kurš no Filbēra bija pārņēmis nelokāma dogmatisma stafeti, uzskatīja, ka svētā vakarēdiena ceremonija jo cieši saistīta ar grēksūdzi. Parādīdams ievērojamu drosmi, Gasels ieradās pilsētas padomes sēdē, lai iztirzātu šo jautājumu, un, tā kā Meisonjē kategoriski atteicās piekāpties, strīds pieņēma visai asu veidu. «Ja esmu izdarījis aplamības,» Meisonjē skarbā tonī paziņoja, «tad varu publiski paškritikas veidā tās atzīt, bet es neredzu, kāpēc man vajadzētu tās izsūdzēt jums vienam klusībā.»
Galu galā strīdīgās puses griezās pie Emanuēla kā pie Larokas bīskapa, Emanuēls rīkojās augstākā mērā piesardzīgi un apdomīgi. Uzklausījis visus, kuri šajā jautājumā vēlējās izteikties, viņš ieveda pilnīgi jaunu, kopienas principos sakņotu atklātu grēksūdzi, kura notika reizi nedēļā svētdienas rītos. Ikvienam pēc kārtas publiski vajadzēja atzīties, kādos pārkāpumos vai neizdarībās viņš vaino sevi, kā arī uzrādīt aplamības citu rīcībā. Protams, ikvienam tādējādi nokritizētajam bija tiesības savukārt uzstāties un vai nu izsacītos pārmetumus noraidīt, vai arī atzīt savas kļūdas. Emanuēls kā novērotājs piedalījās šāda veida pirmajā pub liskajā grēksūdzē Larokā un bija ar tās norisi tik apmierināts, ka pārliecināja arī Malvilas pils iemītniekus ieviest pie se'Vis šo sistēmu.