Emanuēls to dēvēja par netīrās veļas mazgāšanu pašu ģimenes lokā. «Tas ir veselīgs un pat uzjautrinošs pasākums,» viņš man teica un pastāstīja, kā piecēlusies viena no Larokas sievietēm un pārmetuši Judītei, ka tā nespējot runāt ar vīriešiem, tiem neizknakstīdama muskuļus. «Sis pārmetums jau pats par sevi bija smieklīgs,» Emanuēls sacīja, «bet visjocīgākā bija patiesi pārsteigtās Judītes izkoptā balsī izsacītā atbilde. Viņa teicās neapzinoties kaut ko tādu darām un jautāja, vai kāds šo apsūdzību varētu apstiprināt. Tas tikai vēl lieku reizi pierāda,» Emanuēls turpināja, «ka ir visai noderīgi, ja citi mums pasaka, kādi mēs izskatāmies viņu acīs, jo paši sevi no malas mēs taču neredzam.»
Par vienpersonisko grēksūdzi vairs nemaz runas nebija. Un Gaselam vajadzēja atteikties no viņam tik dārgās priekšrocības uzklausīt citu grēkus un tad tos «piedot» vai arī atstāt «neizpirktus». Turpretim Emanuēls, kā mēs atceramies, šo priekšrocību aizvien bija uzskatījis par neattaisnojamu un tikai ļoti nelabprāt kaut ko tādu darīja.
Iekāms Emanuēls nebija atradis šo asprātīgo atrisinājumu, kurš darīja galu Larokas abata «inkvizitoriskajām» tieksmēm, viņš vairākas dienas bija loti noraizējies par Gasela un Meisonjē strīdu. Atceros, ka viņš ar mani bieži tika runājies par šo jautājumu. Sevišķi man iespiedusies prātā viena reize, kad mēs abi sēdējām viņa istabā, katrs savā pusē rakstāmgaldam, bet Evelīna, bāla un pavisam pagurusi pēc ļoti smagas astmas lēkmes (man aizdomas, ka to bija izraisi,.jusi Aņesas parādīšanās Malvilas pilī), gulēja platajā gultā.
— Vienā kopienā, Tomā, nedrīkstētu būt divi vadītāji — viens garīgās un otrs laicīgās varas nesējs. Jāiztiek ar vienu. Citādi strīdiem un saspīlējumam nekad nebūs gala. Tam, kurš ir noteicējs Malvilas pilī, jākļūst ari par abatu. Ja tevi pēc manas nāves kādu dienu ievēlēs par militāro vadītāju, tev jāuzņemas arī abata pienākumi …
— Ko tu vēl neiedomāsies! — es iesaucos. — Tas neatbilst manai pārliecībai!
Emanuēls nīgri mani pārtrauca:
— Ej ratā ar savu personisko pārliecību! Nevienam tā nav svarīga! Svarīga ir Malvilas pils un tās iemītnieku vienotība. Tev vienreiz vajadzētu .apjēgt vienkāršo patiesību — bez vienotības mēs neizdzīvosim!
— Bet Emanuel! Tu taču nevari iedomāties mani kādu dienu pieceļamies, nostājamies vaigu vaigā pret biedriem un sākam skaitīt pātarus!
— Un kāpēc ne?
— Es sev liktos smieklīgs!
— Un kāpēc tu sev liktos smieklīgs?
Emanuēls šos jautājumus izsacīja tik niknā balsī, ka es aprāvos. Bet pēc brīža viņš atsāka jau daudz mie-" rīgāk, it kā ne vairs ar mani, bet gan pats ar sevi runādamiesj
— Un vai tas vispār maz ir tik muļķīgi, ja mēs skaitām lūgsnas? Visapkārt plešas nezināmais. Un, tā kā mums jābūt optimistiem, jo citādi izdzīvot nevaram, mēs pieņemam, ka šis nezināmais ir mums labvēlīgi noskaņots, un lūdzam viņu mums palīdzēt.
Tā kā Emanuēls šajā jautājumā nav atstājis nekādu neapstrīdamu pašrocīgi rakstītu liecību, tad attiecība uz viņa ticību mēs varam izvēlēties divas hipotēzes — vienu maksimālo, otru — minimālo. Es personiski nejūtu nekādu vajadzību izvēlēties vienu no tām. Tomēr es citēju viņa nule minētos vārdus kā apstiprinājumu minimālajai hipotēzei.
Par turpmākajiem notikumiem man sāpīgi rakstīt, tādēļ par tiem pastāstīšu ātri un sausi, izvairoties no detalizēta attēlojuma. Par nelaimi, es maģijai neticu, citādi — ja noklusējums spētu notikušo padarīt par nebijušu — es klusētu līdz mūža galam.
— un 1979. gada pavasarī un vasarā Malvilā un Laroka ar apvienotiem spēkiem iznīcināja divas sirotāju bandas. Ar saviem kaimiņiem mēs bijām ierīkojuši redzamu un dzirdamu sazināšanās sistēmu, kas mums deva iespēju savstarpēji' paziņot par iespējamiem uzbrukumiem un nekavējoties steigties palīgā apdraudētajam.
— gada 17. martā notika viena no visnopietnākajām trauksmēm. Rītausmā pilnā spēkā sāka zvanīt Larokas zvanu tornis un tik ilgi nerimās, ka sapratām — šoreiz briesmas ir sevišķi lielas. Malvilas aizsardzībai Emanuēls atstāja 2akē un divas sievietes, bet visi pārējie pēc trīsceturtdaļstundas ilga strauja skrējiena pa meža taku nonāca metrus simts dziļā ienaidnieku aizmugurē. Ieraudzījuši šeit notiekošo, mēs aiz pārsteigupia sastingām. Neraugoties uz lamatu bedrēm, slazdiem, dzeloņstiepļu aizsprostiem un pilsētiņas aizstāvju nepārtraukto šauteņu uguni, uzbrucēji bija jau pieslējuši pie aizsargmūra piecas vai sešas kāpnes. Banda sastāvēja no piecdesmit apņēmīgiem vīriem, no kuriem, kā mēs vēlāk uzzinājām, kādi divpadsmit jau bija iekļuvuši pilsētiņā. šajā brīdī ieradāmies mēs un atklājām spēcīgu uguni pret uzbrucējiem, laizdami darbā arī bazuku (tā tobrīd atradās mūsu rīcībā). Uzbrucēji cieta lielus zaudējumus un drīz vien metās bēgt, sadalīdamies nelielās, bet vēl bīstamās grupās, kas noslēpās apkārtējā pamežā. Emanuēls nekavējoties organizēja pretinieka vajāšanu. Tā ilga veselu nedēļu, un šajā laikā mēs krustām un šķērsām izjādelējām visu apkaimi, gandrīz nenokāpdami no zirgiem.
Divdesmit piektajā martā pārliecinājāmies, ka pēdējais sirotājs ir beigts. Nokāpdams no savas Amarantas, Emanuēls šajā dienā sajuta griezīgas sāpes vēderā, viņam atkārtoti uznāca vēmiens, sakāpa arī temperatūra un vajadzēja likties gultā. Pēc Emanuēla lūguma es iztaustīju viņa vēderu. Kad paspiedu ar pirkstiem vietu, kuru viņš norādīja, slimnieks iekliedzās, taču tūlīt savaldījās un nolūkojās manī ar ilgu skatienu, ko es nekad neaizmirsīšu. Neskanīgā balsī viņš noteica: «Nav jēgas turpināt, tā ir aklās zarnas iekaisuma lēkme, jau trešā.»
Nākamajās dienās Emanuēls man pastāstīja, ka viņam 1976. gadā jau bijušas divas lēkmes un Ziemsvētkos vajadzējis ierasties slimnīcā uz operāciju. Viss bijis norunāts, rezervēta arī vieta, bet, tā kā viņam kļuvis labāk un sagadījies arī ļoti daudz darba, viņš atlicis operāciju uz Lieldienām. Bet tagad, kā Emanuēls pats izteicās, viņam par šo nolaidību jāsamaksā.
Pēc 25. marta smagās lēkmes Emanuēls tomēr atkal tika uz kājām un sāka ēst. Taču es ievēroju, ka viņš vairs nekāpj zirgam mugurā un tāpat izvairās no smagākas piepūles. Starp citu, viņš ari ēda visai maz, bieži atgūlās un sūdzējās par nelabu sajūtu. Pagāja pāris mēnešu. Mēs cerējām, ka sākusies atveseļošanās, taču tā patiesībā bija tikai īslaicīga stāvokļa uzlabošanās. 27. maijā, kad mēs sēdējām pie galda, viņam uznāca briesmīga sāpju lēkme. Mēs Emanuēlu aiznesām uz istabu. Slimnieku kratīja drudzis, termometrs rādīja, ka temperatūra sakāpusi līdz četrdesmit vienam grādam. Vēders viņam bija piepūsts un ciets. Turpmākajās dienās stāvoklis pasliktinājās. Sāpes, ko viņam vajadzēja paciest, bija briesmīgas. Mani pārsteidza straujums, kādā mainījās Emanuēla izskats. Nepilnu triju dienu laikā acis viņam iegrima dziļi dobuļos un citkārt veselīgā, tvirtā seja izdēdēja un pieņēma palsu pelnu krāsu. Bet mēs ne ar ko nespējām atvieglot Emanuēla ciešanas, jo mums nebija pat nevienas tabletītes aspirīna. Klīdām ap viņa istabu un raudājām aiz dusmām un bezspēcības, apzinādamies, ka Emanuēlam jāmirst no kaites, kuras novēršanai agrāk būtu pieticis ar desmit minūšu ilgu operāciju.
Sestajā dienā slimniekam sāpes pierima. Viņš izdzēra puskrūzīti piena, ko es viņam no rīta atnesu, un teica:
— Man ir četrdesmit trīs gadu. Esmu spēcīgs vīrietis. Bet, zini, par ko es visvairāk brīnos — kāpēc ķermenis, kurš man savā laikā sniedzis daudz prieka un baudas, tagad, pirms aiziešanas, piedzen no manis tik bargu maksu? — Emanuēls nolūkojās manī ar savām iedubušajām acīm, savilka bālās lūpas pussmaidā un piebilda: — Pirms aiziešanas — tas gan nav īsti pareizi teikts. Drīzāk ir tāda sajūta, ka es pats un mans ķermenis šķiramies abi reizē.