Pēcpusdienas cēlienā apmeklēt Emanuēlu no Larokas ieradās Meisonjē, kurš to mēdza darīt katru dienu.
Emanuēls jutās ļoti nespēcīgs, taču apjautājās, kā izkārtojušās Meisonjē attiecības ar Gaselu, un ļoti nopriecājās, dzirdēdams, ka tās uzlabojušās. Prāts viņam bija pilnīgi skaidrs. Novakarē viņš mani palūdza sapulcēt pie viņa gultas visus Malvilas pils iemītniekus. Kad bijām sanākuši, viņš pēc kārtas visos vērīgi noskatījās, it kā gribēdams savā atmiņā uz mūžu iegravēt mūsu vaibstus. Lai gan Emanuēls spēja runāt, viņš neteica neviena vienīga vārda. Varbūt viņš baidījās, ka, sākdams runāt, varētu zaudēt pašsavaldīšanos un mēs redzētu viņu raudam. Lai nu būtu kā būdams — viņš tikai nolūkojās mūsos ar bezgalīgi sāpīgu pieķeršanos un žēlumu. Pēc tam viņš pamāja ar roku, lai ejam, aizvēra, tad atkal atvēra acis, un, kad mēs gājām laukā, lūdza mani un Evelīnu vēl uzkavēties. Vairāk viņš ne vārda neteica. Ap pulksten septiņiem vakarā Emanuēls spēcīgi paspieda Evelīnas roku un nomira.
Evelīna lūdza, lai mēs atļaujam viņai pirmajai palikt nomodā pie mirušā. Tā kā meitene savu lūgumu izsacīja mierīgā balsī un bez asarām, man nekādas aizdomas neradās un es necēlu iebildumus. Pēc divām stundām viņu atrada guļam uz Emanuēla. Meitene bija sev iedūrusi sirdī ar mazo dūcīti, ko viņa nēsāja pie jostas.
Lai gan neviens no Malvilas pils iemītniekiem neatzina pašnāvību, tomēr Evelīnas rīcība nevienam nebija pārsteigums un neviens meiteni nenosodīja. Neraugoties uz visām Emanuēla pūlēm, meitene nebija atveseļojusies, un mums visiem bija iespaids, ka viņa pieķeras dzīvei tikai tāpēc, lai nevajadzētu no viņa šķirties. Savstarpēji apspriedušies, mēs vienbalsīgi — atskaitot Kolēnu — nolēmām meiteni nešķirt no Emanuēla un apbedīt viņus kopā. Kolēns savu negatīvo nostāju, kura
visos izraisīja sašutumu, motivēja ar reliģiskiem apsvērumiem, un tā bija viena no pirmajām ķildām, kuras sākās drīz vien pēc Emanuēla nāves.
Vēlāk es bieži domāju par Emanuēla un Evelīnas attiecībām un pārstāju par tām brīnīties. Lai gan Emanuēls jau agrāk bija uzstājies pret monogāmiju un arī vēlāk palika pie saviem uzskatiem, vadīdamies no apsvērumiem, kurus viņš mums vairākkārt tika izklāstījis, man liekas, ka viņa sirdī nebija izzudušas ilgas pēc lielas un vienreizīgas mīlas. Sis sapnis tad nu arī rada piepildījumu viņa platoniskajā mīlā pret Evelīnu, jo meitenē viņš beidzot bija atradis būtni, kuru varēja mīlēt visiem dvēseles spēkiem. Taču viņa vēl nebija nobriedusi sieviete, un tāpēc viņu vienotību par laulību nevarēja uzskatīt.
Uz Emanuēla bērēm ieradās arī visi larokieši, izņemot divus vīrus, kurus Meisonjē bija atstājis sardzē uz mūra, lai gan attālums šurp un atpakaļ pat pa taisnāko meža taku ir divdesmit pieci kilometri. Šis bija pirmais larokiešu svētceļojums pie Emanuēla kapa, kas vēlāk, godinot sava atbrīvotāja piemiņu, viņiem kļuva par gadskārtēju tradīciju.
Pēc pilsētas padomes lūguma Judīte Medāra pie Emanuēla kapa noturēja garu runu. Tajā bija ne mazums izteicienu, kas auditorijai palika nesaprotami. Uzsvērdama Emanuēla humānismu, Judīte, piemēram, runāja par viņa «fanātisko mīlestību pret cilvēkiem un gandrīz animālu pieķeršanos cilvēces sugas turpināšanai». Man šī frāze iespiedusies atmiņā tādēļ, ka es uzskatīju to par pareizu, varbūt vēl arī tāpēc, ka, manuprāt, tā palika nesaprasta. Uz beigām Judītei vajadzēja runu pārtraukt, lai noslaucītu asaras. Par izrādīto aizkustinājumu visi Judītei bija pateicīgi un tāpat arī par viņas runas nesaprotamākajām vietām, jo tās piešķīra apstākļiem atbilstošu svinīgumu.
Taču ar to mūsu nedienas vēl nebeidzās. Kādu nedēļu pēc Emanuēla apbedīšanas Menū pārtrauca visus sakarus ar citiem cilvēkiem, mitējās pat ēst un iegrima pagurumā un nerunīgumā, no kura viņu neviens nespēja izraut. Menū nebija paaugstināta temperatūra, viņa nesūdzējās par sāpēm, nemanīja viņai vispār it nekādu slimības simptomu. Viņa pat nenolikās gultā. Cauru dienu Menū sēdēja pie kamīna, ar sakniebtām lūpām un neko neredzošām acīm ugunī vērdamās. Sākumā, kad viņu aicināja piecelties un nākt ēst, Menū atbildēja gluži tāpat, kā savā laikā neskaitāmas reizes bija darījis Momo: «Dieva dēļ, lieciet mani mierā!» Vēlāk viņa pamazām pārstāja pat atbildēt, līdz kādu dienu, kad mēs visi sēdējām pie galda, noslīdēja no sava sēdekļa un ievēlās ugunī. Mirklī piesteidzāmies klāt, bet Menū jau bija mirusi.
Viņas nāve mūs satrieca. Mēs bijām cerējuši, ka dzīvesspars palīdzēs Menū pārdzīvot Emanuēla nāvi tāpat, kā viņa bija pārcietusi Momo nāvi. Taču mēs nebijām ņēmuši vērā, ka divi tik smagi viens otram sekojoši zaudējumi ir pāri viņas spēkiem. Tāpat, man liekas, mēs lāgā nebijām sapratuši, ka Menū bija nepieciešams atbalsts un to viņai tika sniedzis Emanueis.
Pēc bērēm Malvilas pils iemītnieku kopsapulce gribēja mani izvēlēt par militāro vadītāju, bet Kolēnu — par abatu. Es atteicos, atsaukdamies uz Emanuēla noraidošo nostāju pret garīgās varas atdalīšanu no laicīgās. Tad man piedāvāja uzņemties ari Malvilas garīdznieka pienākumus. 5o priekšlikumu es tāpat noraidīju. Es vēl pārlieku biju pieķēries saviem sīkajiem personiskajiem uzskatiem, kā jau man to savā laikā .bija pārmetis Emanuēls,
Tā no manas puses bija liela kļūda. Jo tagad Kolēna rokās nonāca kā laicīgā, tā garīgā vara.
Emanuēla dzīves laikā Kolēns šķita patīkams šķelmīgs, laipns un izpalīdzīgs puisis. Bet tāds viņš likās tāpēc, ka mūždien varēja gozēties Emanuēla draudzības un labvēlīgās aizgādības saulītē. Pēc Emanuēla nāves Kolēns sevi iztēlojās par otru Emanuēlu. Bet, tā kā Kolēnam nebija ne sava priekšteča autoritātes, ne arī spējas citus pārliecināt, viņš kļuva despotisks, kas cieņu pret viņu nekādā ziņā nevairoja. Un es vēl savā laikā biju noraizējies par Emanuēla «uzkundzēšanās» briesmām! Salīdzinājumā ar savu pēcteci Emanuēls taču bija pats demokrātijas eņģelis! Turpretim Kolēns tūlīt pēc ievēlēšanas pārstāja sasaukt pils iemītnieku kopsapulces un sāka valdīt vienpersoniski.
Malvilas pilī gandrīz vai katru dienu «šefam» izcēlās nopietnas ķildas ar Peisū, ar mani, ar Ervē, ar Morisu, jā, pat ar 2akē. Kolēns sanaidojās ne tikai ar vīriešiem vien, labāk viņam neveicās arī ar pils sievietēm. Vispirms ķīviņi sākās ar Aņesu Pimonu, jo Kolēns veltīgi mēģināja ierobežot viņas izvēles brīvību. Nelaimējās Kolēnam arī Larokā, jo tās iedzīvotāji, uzzinājuši no mums par viņa patvaldnieciskajām tieksmēm, atteicās viņu ievēlēt par bīskapu. Tas Kolēnu bezgala sarūgtināja, viņš pa pusei sanaidojās pat ar Meisonjē, veltīgi nopūlēdamies šajos strīdos iesaistīt arī mūs.
Protams, būt par Emanuēla pēcteci nebija viegls uzdevums, taču Kolēna iedomība un tieksme par katru cenu uzpūst savu «es» robežojās jau ar patoloģiju. Līdzko viņš bija ievēlēts par Malvilas abatu un militāro vadītāju, Kolēns sāka runāt dobjākā balsī, atsvešinājās no visiem pārējiem, pie galda tinās augstprātīgas klusēšanas togā un pikti rauca uzacis, ja kāds cits viņa klātbūtnē iedrošinājās pavērt muti. Mēs ievēro