jām, ka pamazām viņš ieviesa veselu bērnišķīgi sīku privilēģiju un priekšrocību sistēmu, kuru visiem, kas vien negribēja viņu kaitināt, vajadzēja jo stingri ievērot. Kolēna jūtīgums, kuru Emanuēls savā laikā tika tā cildinājis, viņam nepalīdzēja koriģēt savu aplamo uzvedību, bet lika vienīgi skaidrāk samanīt mūsu noraidošo nostāju. Viņš domāja, ka visi viņu ienīst. Un jutās vientuļš, jo pats bija no pārējiem norobežojies.
Nesaticība kļuva par Malvilas pils dzīves ikdienas sastāvdaļu. Greizi skatieni, neciešams saspīlējums, naidīga klusēšana. Aņesa Pimona un Katī pāris reižu ierunājās par atgriešanos Larokā. šķelšanās draudi nepadarīja Kolēnu piekāpīgāku. Gluži pretēji — viņš pārstaja sarunāties ar saviem biedriem, tikai izsacīja pavēles. Beidzot nonāca tiktāl, ka Kolēns jutās fiziski apdraudēts un sāka pastāvīgi nēsāt pie jostas pistoli, to nenoņemdams pat pie galda. Azaida laikā viņš visos blenza ar naidīgiem un neuzticīgiem skatieniem.
Tā kā Kolēns katru vārdu ņēma ļaunā, mēs pie galda nemaz vairs nesarunājāmies, taču gaisotne Malvilas pilī no tā neuzlabojās. Pat augstie un biezie pils mūri šķita izdvešam bailes un īgnumu.
Kolēns visvairāk baidījās, ka mēs pret viņu varētu sākt rīkot sazvērestības, un galu galā tā arī iznāca. Bijām jau nodomājuši bez viņa ziņas sanākt kopsapulcē un pieņemt lēmumu par Kolēna atcelšanu no amatiem. Taču nepaguvām to izdarīt, jo īsi pirms sapulces sasaukšanas viņš krita sadursmē ar mazu, tikai no kādiem sešiem cilvēkiem sastāvošu un vāji apbruņotu sirotāju bandu. Kolēns, droši vien cerēdams mūsu acīs atgūt kaut ko no senākās drosmes mirdzuma, izturējās tikpat neapdomīgi kā toreiz, Vilmēna uzbrukuma laikā, un saņēma tieši krūtīs lādiņu no medību bises. Nāvē viņa seja atguva kādreizējo bērnišķīgo izskatu un lūpās atkal parādījās senais šķelmīgais smaids, kura dēļ Emanuēls pret viņu allaž bija izturējies ar tādu iecietību.
Pēc Kolēna nāves es piekritu uzņemties abus Malvilas pilī pastāvošos sabiedriskos amatus. Arī ar Laroku atjaunoju draudzīgās attiecības, kuras Kolēns bija pārtraucis, un pēc gada larokieši mani izvēlēja par bīskapu.
1978. gadā mēs ievācām labu ražu, bet 1979. gads bija vēl bagātīgāks. Vajadzēja krietni papūlēties, lai larokiešus pierunātu uzskatīt ievākto ražu par kopēju īpašumu un turpmāk to sadalīt proporcionāli katras kopienas iedzīvotāju skaitam — divas trešdaļas Larokai un vienu trešdaļu Malvilai, jo larokiešu skaits bija divdesmit cilvēku, bet malviliešu — desmit. Normālos apstākļos tas mums bija ļoti izdevīgi, jo tagad mēs guvām savu daļu arī no leknajās Larokas apkaimes sanesu augsnēs iegūtās ražas. Man bija izdevies larokiešiem ieskaidrot — un, mūsuprāt, visai dibinātā kārtā —, ka viņu līdzenumā ierīkotie tīrumi ir daudz vairāk apdraudēti nekā Malvilas pauguraines. Ja tagad kādu dienu viņu druvas nopostītu sirotāji, larokieši varēja saņemt divas trešdaļas no Malvilas zemēs iegūtās ražas.
5o pārrunu laikā Meisonjē, kurš bija kļuvis kvēls Larokas interešu aizstāvis, izrādījās visai nepiekāpīgs. Taču es bruņojos ar pacietību un, Emanuēla vārdiem runājot, pratu būt «nepiekāpībā lokans». Kad es veiksmīgi biju nokārtojis šo darījumu, malviliešu kopsapulce mani apsveica visai siltiem vārdiem. «Emanuēls to nemaz nebūtu labāk izdarījis,» Peisū teica. «Vai atceries viņa kaulēšanos ar Filbēru govs dēļ?»
Jau Emanuēla laikā, pēc tam kad 1977. gadā uz Malvilas pili pārcēlās toreiz desmit mēnešus vecā Kristīne
Pimona, pie mums bija ieviesies īsts bērnu kults. Mazulis sirmajos pils mūros šķita tik kusls, ka mēs paši savām acīm negribējām ticēt. Lai gan Kristīne nāca, tā sakot, no ārpuses, viņa bija mums pirmais bērns un tūlīt tika uzņemta ar neiedomājamu sajūsmu. Iesākumā mazā meitenīte gāja no rokas rokā, visi viņu loloja, lutināja un žūžoja, tā ka drīz vien Kristīnīte visas Malvils pils sievietes dēvēja par «mammu», bet vīriešus — par «tēti», Kad mani ievēlēja par vadītāju, es ar biedru piekrišanu šo spontāni nodibinājušos kārtību pārvērtu likumā, jo pēc 1977. gada mums parādījās arī vēl citi bērni — Mjetas dēls Žerārs, Katī meita Biržita un Aņesas dēls Marsels, kurš piedzima četrus mēnešus pēc Emanuēla nāves. Skaidri nojaušamu apsvērumu dēļ Aņesa savu dēlu gribēja nosaukt par Emanuēlu, taču man izdevās viņu no tā atrunāt. Tāpat pēc mana ierosinājuma kopsapulce pieņēma lēmumu, ar kuru tika aizliegts bērnos meklēt fizisku līdzību ar vecākiem, ko tik bieži mēdz darīt, lai gan, manuprāt, tā ir nepieļaujama jau pat pāru laulības iekārtā, nemaz nerunājot par tādu kopienu, kādā dzīvojām mēs.
Aņesas Pimonas pārcelšanās pēc Filbēra nāves uz Malvilas pili izjauca spēku līdzsvaru mūsu sieviešu vidū. Aņesai ātri vien iepatikās Emanuēla pieļautā brīvība, taču viņa nekad neizturējās vienādi pret visiem, kā to darīja Mjeta. Līdzīgi Katī, viņa laiku pa laikam bija labvēlīgāka vienam vai otram, klīrējās un gražojās. Tikai Aņesa to darīja smalkāk un apdomīgāk. Katī skavās bija sajūta, ka atrodies uz vulkāna, kurš teju, teju sāks darboties, visu sadedzinādams izverduma liesmās. Aņesa, par kuru Emanuēls bija izteicies, ka tā esot spirgta un dzidra kā strautiņš aprīlī, sākumā apbūra ar savu svaigumu un tikai pēc tam ierāva uguns kvēlē.
Sacensība starp abām jaunajām sievietēm, kura Emanuēla laikā tikai gailēja, pēc Menū nāves izvērtās atklātā cīņā par varu. Pirmajās nedēļās abas laida darbā savas asās mēles, bet drīz vien nonāca līdz dūru cīņai. Tad iejaucās Mjeta, kura abām sāncensēm — vienīgā aculiecinieka Peisū klātbūtnē — pamatīgi sadevusi «pa kaklu». Protams, tūlīt pēc tam Mjeta abas nolūgusies, apkampuši, skūpstījusi un samierinājusi, tādā kārtā ne tik daudz ar spēku, cik labestību nodibinādama savu varu.
Kolēns ar savu tirāniju abu sāncenšu izlīgumu nostiprināja, padarīdams tās par savām ienaidniecēm. Viņas noslēdza savienību pret Kolēnu un sāka to visādi izsmiet un piezobot. Par nelaimi, šī spēlīte abām svilpastēm iepatikās, viņas sāka savas zobgalības vērst arī pret citiem Malvilas pils iemītniekiem un pēc Kolēna nāves kļuva pavisam nevaldāmas. Lai kareivīgās gaisagrābsles atbruņotu, man vajadzēja ne mazumu pacietības un reizē arī stingrības. Brīžiem pat radās aizdomas, ka viņas uz mums dusmojas par tām piešķirto izvēles brīvību, bet tajā pašā laikā nekad nebūtu samierinājušās ar šīs brīvības ierobežošanu. Tāpat man likās, ka ar Emanuēla nāvi abām bija zudusi sava veida tēvišķīga aizgādība un viņas to jo sāpīgi izjuta. Uzzināju, ka visas mūsu trīs sievietes palaikam nezkāpēc sapulcējoties Mjetas istabā, un kādu dienu pats viņas tur pārsteidzu raudam un ceļos nometušās skaitām lūgsnas pie gultas, uz kuras līdzīgi svētbildei bija novietots Emanuēla attēls. Nezinu, vai es darīju pareizi vai arī tas bija aplam, taču ļāvu viņām brīvi rīkoties. Un tā galu galā, iesaistīdamas savās izdarībās arī Larokā dzīvojošās sievietes, viņas radīja kaut ko līdzīgu miruša varoņa kultam, kas pie mums ar laiku kļuva par otru reliģiju.
1979. gadā, pateicoties labai ražai, kā ari daļēji sadales nolīgumam, ko bijām noslēguši ar Laroku, Malvilas pili varēja dēvēt par bagātu, ja vien par bagātību uzskata lielus graudu un lopbarības krājumus un kuplu ganāmpulku. 1979. gadā mēs piedzīvojām tikai vienu sirotāju iebrukumu — to pašu, kurā dzīvību zaudēja Kolēns. Vērīgi rūpēdamies par savu ārējo drošību, mēs tajā pašā laikā apspriedāmies ar larokiešiem, ka lietderīgi izmantot miera dienas jeb, pareizāk sakot, tos mierīgos starpbrīžus, kādi varbūt mums būs lemti, ja mitēsies sirotāju bandu iebrukumi.