Sajā nolūkā vispirms notika privāta apspriede, kurā piedalījās Meisonjē, Judīte Medāra un es, bet pēc tam atklāta sapulce apstiprināja lēmumus, par kuriem mēs bijām vienojušies.
Patiesībā tas bija tas pats jautājums, kurš uzradās Emanuēlam un Meisonjē todien, kad mēs atbrīvojām Laroku no Filbēra tirānijas. Bez mazās bibliotēkas Malvilā mūsu rīcībā vēl bija Larokas pils bibliotēka, kura lielāko tiesu sastāvēja no zinātniskām grāmatām, jo Lormio kungs savā laikā bija studējis politehniskajā augstskolā. Jautājums bija tāds — vai mums vajadzēja atziņas, kuras ietvertas šajās grāmatās, un tāpat mūsu visai pieticīgās zināšanas izmantot darbarīku uzlabošanai, lai atvieglotu mūsu dzīvi, kā arī ieroču pilnveidošanai, kas labāk palīdzētu šo dzīvi nosargāt? Jeb vai, ņemot vērā mūsu pašu drausmīgo pieredzi, kura jo skaidri atsegusi briesmas, kādas nes sev līdzi tehnoloģijas attīstība, reizi par visām reizēm pasludināt ārpus likuma jebkuru zinātnisku progresu un mašīnu ražošanu?
Esmu pārliecināts, ka mēs izvēlētos šo otro alternatīvu, ja vien būtu pārliecināti, ka to pašu darīs arī pārējās vai nu Francijā, vai citās zemēs pie dzīvības palikušās ļaužu grupas. Pretējā gadījumā šīs grupas, izmantodamas savu nomācošo tehnisko pārākumu, varētu ļauties kārdinājumam mūs paverdzināt.
Tādēļ mēs izšķīrāmies par zinātnes attīstību, taču bez jebkāda optimisma un bez jebkādām kaut vai visniecīgākajām ilūzijām, būdami pārliecināti, ka zinātne pati par sevi gan ir laba, taču tā aizvien tiks nelietīgi izmantota.
Larokas un Malvilas pils iedzīvotāju kopsapulcē, kur šis jautājums tika apspriests, Fabrelatrs — larokieši viņu bija iecēluši par noliktavas pārzini — pievērsa mūsu uzmanību tam faktam, ka drīz izbeigsies 1936. gada modeļa kara šauteņu munīcijas krājumi un pēc pēdējās patronas izlietošanas tās kļūs pilnīgi nederīgas. Tad Meisonjē aizrādīja, ka šaujamo pulveri mēs droši vien spētu izgatavot, jo netālu atradās kāda veca ogļu raktuve, sērs būtu iegūstams no diviem apkaime esošiem sēravotiem, bet salpetri mēs varētu savākt no pagrabu sienām un citiem veciem mūriem. Arī par metāla trūkumu nevarētu žēloties, jo Fabrelatra kādreizēja dzelzslietu tirgotavā, kā arī Kolēna santehnikas un atslēdznieku darbnīciņā tā ir pietiekami. Vajadzēja tikai atrisināt metālkausēšanas un patronu uzpildes problēmas, taču pārāk grūtas tās nevarētu būt.
Un tā galu galā Larokas un Malvilas pils iedzīvotāju kopsapulce 1980. gada 18. augustā nolēma, ka vispirms steidzamības kārtā jāķeras pie munīcijas ražošanas trīsdesmit sestā gada modeļa kara šautenēm.
Kopš tā laika apritējis gads, un šodien es varu sacīt, ka panākumi šajā ziņā jau tālu pārspējuši mūsu cerības un aizsardzības jomā mēs sākam lolot vēl daudz tālākejošus plānus. Tātad mēs varam ar paļāvību raudzīties nākotnē. Ja vien «paļāvība» šajā gadījumā būtu piemērots vārds.
ROBERS MERLS UN VIŅA ROMĀNI
Kad 1949. gadā iznāca tagad plaši pazīstamā franču rakstnieka Robēra Merla pirmais romāns Nedēļas nogale Dienvidu piekrastē», viņam bija jau četrdesmit otrais mūža gads, stabila vieta sabiedrībā un bagāta dzīves pieredze, Filozofijas licenciāla un literatūrzinātņu doktora Robēra Merla vārds gluži svešs nebija ari rakstniecībā, jo savā specialitātē — angļu literatūras vēsturē — viņš jau gadu iepriekš bija publicējis plašu pētījumu par Oskaru Vaildu.
Taču Robēra Merla turpmākās literārās darbības dziļākais sakņojums meklējams nevis tajā intelektuālajā gaisotnē, kurā viņš ilgus gadus pavadījis, darbodamies kā mācību spēks vairākās Francijas universitātēs, bet gan ar otro pasaules karu saistītajos dramatiskajos notikumos. Jau draudošās fašistiskās agresijas priekšnojausmās, kas dziļi saviļņoja pasaules sabiedrisko un politisko dzivi, ikvienam domājošam cilvēkam nācās meklēt savu nostāju un viedokli, bet baismīgā slaktiņa sākšanās apcerīgu malā stāvēšanu padarīja gandrīz pilnīgi neiespējamu. Uz Robēru Merlu ši laikmeta prasība iedarbojās ar sevišķi kategorisku spēku, jo viņš kā mobilizēts karavīrs tika tieši ierauts kara notikumu virpuli, piedalījās traģiskajā Dinkerkas kaujā un nokļuva vācu gūstā, kur pavadīja trīs gadus, lidz mielēm iepazldams šeit valdošo necilvēcību.
Vēsturiskās īstenības un atsevišķa cilvēka nostājas sarežģītā mijiedarbe tad nu ari kļūst par topošā rakstnieka literārās darbības centrālo pavedienu, kas aizvien jaunos izlokos un aizvien augstākā pacēlumā vijas cauri visiem viņa nozīmīgākajiem romāniem, saauzdamies noteiktā vēstures koncepcijā.
šīs koncepcijas izstrāde aizsākas jau Robēra Merla pirmajā daiļdarbā «Nedēļas nogale Dienvidu piekrastē», kurā rakstnieks attēlo angļu un franču karaspēka sagrāvi Lamanša piekrastē. Notikumus rakstnieks šeit rāda vēl nevarīga, lai gan humānistiski un pacifistiski noskaņota inteliģenta Ziljēna Maija skatījumā. Karš viņu pārsteidzis kā asiņaina haosa un absurda iemiesojums, pārvilkdams svītru cilvēces krietnākajiem centieniem un iznicinādams jebkuras nākotnes cerības. Atsevišķs indivīds šajā varmācības atmosfērā ir bezspēcīga skaidiņa, kas ne tikai kā nespēj ietekmēt apkārt notiekošo, bet pat zaudē kontroli pats par savu rīcību un pārvēršas iebiedētā dzīvniekā, kuram nav citas izejas kā nāve. Jebkurš varmācīgu līdzekļu lietojums un cilvēka dzīvības aizskārums nozimē cilvēka degradēšanos, un tāpēc Merla varonis nomokās ar pašpārmetumiem par to, ka nogalinājis divus neliešus, kas uzbrukuši meitenei un apdraudējuši arī viņu pašu.
Neraugoties uz šādām pārprasta humānisma ieskaņām, Robēra Merla pirmais romāns iegūst lielu popularitāti, saņem brāļu Gonkūru prēmiju un tiek pārtulkots daudzās valodās. Ne tikai romāna problemātikā, bet arī mākslinieciskajā formā, kas atbilstoši varoņa traģiskajām izjūtām veidota vaļīgā kompozīcijā un eksistenciālistiskai literatūrai raksturīgā ekspresīva stila izstrādē, kara šausmas pārdzīvojusī cilvēce vispirms uztvēra tās tieksmēm atbilstošo karam pasludināto nosodījumu.
Robēra Merla otrais romāns «Mans amats ir Nāve» uzskatāms par lielu soli uz priekšu rakstnieka filozofisko un politisko uzskatu briedumā. Seit Robērs Merls vairs nepauž tikai sašutumu pret kara izraisīto necilvēcīgo vardarbību, bet apsūdz konkrētus ļaunuma nesējus, izpētīdams politiskās tirānijas iedarbes mehānismu, kas cilvēku no patstāvīgi domājošas un jūtošas saprātīgas būtnes pārvērš aklā pavēļu izpildītājā, kuram svešs pat visniecīgākais kritiskas domas mazumiņš.
Romānam «Mans amats ir Nāve» Robērs Merls par galvenā varoņa Rūdolfa Langes prototipu izvēlējies Osvencimas nāves nometnes komandantu Rūdolfu Hesu. Dibinādamies uz Vācijā gūto personisko pieredzi, novērojumiem kara noziedznieku Nirnbergas prāvā, kā ari uz Hesa dienasgrāmatu, kuru Francijā publicēja pēc Osvencimas oberbendes notiesāšanas un nāves soda izpildes, rakstnieks romānā izvirzījis sev uzdevumu izpētīt, kā radušies tīdzigi uz masu slepkavībām spējīgi necilvēki. šajā nolūkā Robērs Merls savu personāžu konfrontē ar mūsu laikmeta galvenajiem politiskajiem notikumiem, tos sniegdams uz plaši izvērsta Vācijas vēstures politiskā fona no pirmā pasaules kara sākuma lidz hitlerisma sagrāvei.
Tajā pašā laikā šis romāns, kurš uzrakstīts galvenā personāža Langes vārdā, ir iezīmīgs ar cilvēcības zaudēšanas izsekojumu cilvēka psiholoģijā, lidz tas pārvēršas nejūtīgā automātā bez jebkādām kritiskas, patstāvīgas domāšanas paliekām. Viņa prāts rosās tikai ieprogrammētā virzienā un raksturojas ar atbaidošu necilvēcīgu tehnicismu: kā labāk organizēt augstākstāvošo instanču sniegto kontrolskaitļu izpildīšanu cilvēku nogalināšanā? Ķā pilnveidot gāzes krāšņu efektivitāti? Ķā veiksmīgāk un ekonomiskāk novākt vai izmantot produkcijas galarezultātu — līkus? Nesamierinādamies ar ierasto rutīnu, Lange cenšas pēc tehniska progresa un prāto radīt industriālu agregātu, kurā kompleksi būtu vienots viss «darba» process — sākot ar to bridi, kad «apstrādājamais materiāls» tiek ievests attiecīgā telpā, lai to atstātu jau tikai pelnu kaudzes veidā. Vēlāk, kad satriekts politiskais režīms, kurš Langi