uzaudzinājis un kuram Lange kalpojis, liesas izmeklētājs mēģina izdibināt, ko Lange domājis un izjutis, sūtīdams nāvē tūkstošiem un tūkstošiem gluži nevainīgu cilvēku. Taču uz līdzīgiem jautājumiem Lange atbildēt nedz spēj, nedz veļas. «Ķada nozīme tam, ko domāju personiski es, mans pienākums — izpildīt pavēles,» — skan viņa atbilde. Par kroplīgu automāta pārvērstā cilvēciskā būtne taču zaudējusi būtiskās cilvēka iezīmes — spēju patstāvīgi domāt, just līdzi citiem, taisnības un patiesības atskārtu. Tāpēc ari Robērs Merls, runādams par savu romānu, pasvītro, ka viņa sniegtais varmācības mehānisma iedarbes pētījums nav attiecināms vienīgi uz pagātni un vienīgi uz vācu fašismu. «Osvencima neizvirza vācu problēmu …», saka rakstnieks, «tā izvirza cilvēka problēmu … Mums jācenšas pēc tā, lai bezgalīgajam naida trulumam nedotu iespēju no jauna uzkundzēties pasaulē un nodarīt tai tik daudz ļauna.» Atbilstoši šiem vārdiem, pats rakstnieks savos turpmākajos darbos meklē līdzekļus cīņai pret cilvēci apdraudošo ļaunumu un pauž pārlie' čību, ka mūsu spēkos ir aizstāvēt pašiem sevi un savus
līdzcilvēkus.
Noteikts solis šajā virzienā ir 1962. gadā publicētais romāns «Sala», kas daudzējādā ziņā uzskatāms par sava veida tiltu no Robēra Merla iepriekšējiem darbiem uz tādiem plaši pazīstamiem politiski fantastiskā žanrā uzrakstītiem romāniem kā «Saprātīgais dzīvnieks» un «Malvilas pils».
Vispirms, atšķirībā no iepriekšējām grāmatām, kas sakņojas pavisam konkrētā vēsturiskā, gandrīz vai strikti dokumentētā vidē, «Salas» pamatā rakstnieks licis intriģējošu nostāstu par jūrnieku dumpi 18. gadsimtā uz kāda angļu kuģa un viņu turpmāko dzivi vientuļā Dienvidu jūras salā kopā ar nedaudziem iezemiešiem. Sāds zināmā mērā nosacīts notikumu fons Ķobēra Merla grāmatai piešķir acīm redzamu romantisku valdzinājumu, bet reizē ar to ļauj lielākā, no noteiktas vēsturiskas vides un apstākļiem atraisītā risinājumā pasniegt problēmas izstrādi. Piedzīvojumu romānu garā veidotie notikumi uz angļu trīsmastu burinieka, vientuļā Dienvidjūras sala un robinsoniāde uz tās ir tikai ārējais ietērps rakstnieka galvenā varoņa leitnanta Ādama Persela garīgās pārveidošanās izsekojumam. No sākta gala mēs viņu redzam kā krietnu un vīrišķīgu cilvēku, kas liek uz spēles savu dzīvību, vērsdamies pret varmācīgo kuģa kapteini. Arī vēlāk, dzīvodams uz salas, viņš tikpat nesavtīgi iestājas par iezemiešiem, kurus pārējie pie balto rases piederīgie kuģa ļaudis cenšas paverdzināt. Taču reizē ar to viņā vēl ir kaut kas no Robēra Merla pirmā romāna varoņa Ziljēna Maija abstraktā humānisma nostādnēm. Ari viņš sākotnēji atsakās izliet cita asinis, lai gan tas noved pie brēcošās netaisnības nostiprināšanās. Nežēlīgā sadursmē viņa rokas paliek «tīras», toties bojā iet daudz citu krietnu cilvēku. Taču pati dzīves loģika leitnantam Perselam liek atskārst, ka šāda, šķietami humāna, nostāja tikai veicina ļaunumu, reizē kultivējot gļēvumu un izvairību. Un, šis atziņas vadīts, leitnants Persels tad arī noteikti, bez vilcināšanās un līdz galam nostājas apspiesto pusē, lai ar visiem līdzekļiem, pat ar ieroču varu, cīnītos pret netaisnību.
Literatūrkritikā vairākkārt atzīmēts, ka leitnanta Persela ceļš zināmā mērā raksturo paša Robēra Merla noieto atziņu ceļu. Viņa pirmais romāns noliedz asinsizliešanu un vardarbību principā, neatkarīgi no tā, kas tos izraisījis un pret ko tie vēršas, otrais atsedz necilvēcības vēsturisko un psiholoģisko mehānismu, lai atrastu skaidras pozīcijas cīņā pret ļaunuma nesējiem, bet trešajā viņš konsekventi nosoda tos principus, uz kuriem atsaukdamies pat šķietami godīgs cilvēks attaisno savu pasivitāti un izvairību, tā kļūdams par vēsturiskā un morālā ļaunuma veicinātāju.
Robēra Merla daiļrades turpmākā attīstība dibinās jau uz šā pamata. Tādējādi viņš nostiprina sev izcilu vietu to franču rakstnieku vidū, kuriem raksturīga kvēla interese par mūsdienu visaktuālākajām, cilvēces turpmākā likteņa pagriezienos būtiski svarīgām problēmām. Reizēm šī interese ir tik tieša, ka rakstnieks pievēršas klajam publicistiskam izklāstam, kā viņš to darījis savā 1965. gadā izdotajā grāmatā «Monkāda», kurā dedzīgi iestājas par Kubas atbrīvošanās cīņu sākotnējo periodu. Reizēm, dominējošajai tēmai plašā domas lidojumā organiski pievidams daudzas citas ar to saistītas, viņš rada izcilus žanriski gluži jauna paveida literārus darbus, kuri kā griezīgs trauksmes signāls pāršķeļ ikdienas dzīves ritējuma ierastību, jundīdami vēstures likteņgaitās vēl nepieredzētas pašas cilvēces un pat visas dzīvās radības eksistenci apdraudošas vēsturiskas briesmas. Pēc savas tematiskās ievirzes pie šādiem mūsdienu fundamentālai problemātikai veltītiem darbiem jāpieskaita abi Robēra Merla politiski fantastiskie romāni «Cilvēcīgais dzīvnieks» (1967) un «Malvilas pils» (1972).
Vēsturiskā situācija, kurā tapuši šie darbi, jau radikāli atšķiras no tā laikmeta, kas bija rosinājis rakstnieka domu un iztēli viņa iepriekšējās grāmatās. Ja agrāk vēsturiskās atbildības trūkums nozīmēja cilvēcības degradāciju un iepriekšējās attīstības gaitā uzkrāto garīgo vērtību pagrimumu, tad tagad jau apdraudētas cilvēces tiesības dzīvot, pastāvēt, kopt jauno paaudzi, meklēt jaunus attīstības ceļus.
Pirmais brīdinājums par vēsturē nekad vēl nepiereāzētajām briesmām bija atskanējis 1945. gada augustā, kad amerikāņu lidmašīnas nometa atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki Japānā, uz vietas nogalinot vairāk nekā 150000 cilvēku. Taču dzīvus sadedzinātos un sprādziena viļņa iznicinātos cilvēkus vēl varēja uzskatīt par laimīgiem, jo turpmākajos gadu desmitos no staru slimības lielās mokās mira vēl tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku.
Skiet, šo drausmīgo faktu priekšā vajadzēja nodrebēt nākamā pasaules kara gatavotāju saprātam un rokai. Taču notika pretējais — ūdeņraža bumbas rašanās izraisīja tik drudžainu kodolieroču bruņošanās sacensību, ka savu brīdinošo balsi vajadzēja pacelt pasaules zinātniekiem. Tā radās 1955. gada 9. jūlijā Londonā publicētais Rasēta un Einšteitia manifests, kuru parakstīja vēl deviņi izcili zinātnieki no sešām valstīm, to skaitā arī tādi, kuri bija pieredzējuši, ka viņu pētījumi tiek izmantoti cilvēcei nevis par svētibu, bet gan par postu. Ierosinādams pasaules zinātniekiem sanākt konferencē, lai apspriestu ceļus, kā novērst draudošo kodolkatastrofu, manifests tajā pašā laikā aicināja visu zemju valdības apzināties, ka cilvēce iegājusi jaunā attīstības stadijā, kurā domstarpības valstu starpā izšķiramas tikai mierīgiem līdzekļiem, jo kodolkarā uzvarētāju nebūs. «Mēs šajā gadījumā runājam ne kā vienas vai otras valsts, kontinenta vai ideoloģijas pārstāvji,» manifestā bija uzsvērts, «bet kā ierindas cilvēki, kas pārstāv cilvēku cilti, kuras turpmākā eksistence ir apdraudēta… Visi cilvēki atrodas vienādās briesmās, bet, ja mēs šās briesmas apzināsimies, tad ir cerība, ka kopīgiem spēkiem mums izdosies tās novērst.»