Cik grūts un pretrunu pilns ir briesmu novēršanas process, rāda turpmāko gadu notikumi. Tiesa, šeit atzīmējami atsevišķi nenoliedzami cilvēces progresīvo spēku panākumi. Ja piecdesmitajos gados pastāvēja tāda iespēja, ka atombumbu izmēģinājumi apkārtējo vidi saindēs tik lielā mērā, ka cilvēces nākotnei radīsies nopietni draudi pat bez kara izcelšanās, tad vēlāk, pateicoties galveno kodolieroču lielvalstu nolīgumam par šo ieroču izmēģinājumu aizliegumu trijās vidēs, tādas briesmas ievērojami samazinājās. Tāpat nenoliedzama nozīme jauna kara draudu mazināšanā bija vairākus gadus ilgstošajam dialogam un ar to saistītiem svarīgiem nolīgumiem par attiecību nokārtošanu starp Rietumiem un Austrumiem. Taču, neraugoties uz visiem šiem pasākumiem, kad Holandē 1980. gada vasarā sapulcējās progresīvi noskaņoti zinātnieki un atklātības darbinieki, lai izvērtētu, kādi panākumi atomkara briesmu novēršanā gūti divdesmit piecos gados kopš Rasēta un Einšteina ierosinātā manifesta publicēšanas, stāvoklis izrādījās visai satraucošs. Angļu zinātnieks radiācijas bioloģijas speciālists Dž. Rotblats atklāti paziņoja: «Apsveicot sevi ar to, ka pagaidām mums vēl laimējies saglabāt dzīvību, un pārlaižot skaidru skatienu šodienas pasaulei, mēs nevaram nenonākt pie secinājuma, ka briesmas nav novērstas. Vēl vairāk — es apgalvoju, ka šodienas pasaulē stāvoklis ir bīstamāks nekā pirms divdesmit pieciem gadiem. Kodolkara izcelšanās varbūtība astoņdesmitajos gados ir ārkārtīgi liela. Divdesmit piecu gadu laikā kodolarsenāli palielinājušies vairāk nekā simts reižu, un tagad uz katru zemes virsū dzīvojošu vīrieti, sievieti un bērnu ekvivalentā pārlēsē iznāk jau pa piecām tonnām spridzekļu.» Teorētiski tas dod iespēju dzīvību virs zemes iznīcināt trīsdesmit minūtēs, turklāt šis potenciāls ir pietiekami liels, lai to atkārtotu veselas piecpadsmit reizes.
Par sevišķi kaitīgu konferences dalībnieki atzina sabiedriskās domas iemidzināšanu ar aplamām stratēģiskām koncepcijām par ierobežota kodolkara iespēju, lietojot tikai taktiskus, mazas jaudas kodolieročus un neitronu bumbas, kas iznicinātu vienīgi dzīvo spēku, minimālus postījumus nodarot materiālām vērtībām. Šādas propagandas rezultātā atsevišķos cilvēkos tiek radītas aplamas ilūzijas vai ari nostiprināts fatālistisks noskaņojums, ka kodolkara gadījumā vismaz nevajadzēs ilgi ciest, jo nāve iestāsies acumirklī. Bet jau Rasēta un Einšteitia manifestā zinātnieki brīdināja, kāda būs drausmīgā patiesība: «Vispārēja bojāeja gan, taču acumirklīga tikai mazākumam, vairākumam tā būs ilgstošas, slimību un sabrukuma izraisītas mokas. Tādos apstākļos pasīvās aizsardzības sistēmas pasākumi vienīgi palielinās lēnā un mokošā nāvē mirstošo cilvēku skaitu.»
Neapvaldītais bruņošanās drudzis un ar kodolkara draudiem saistītais politiskais un sociālais neprāts, protams, nevarēja neietekmēt visas mūsdienu cilvēces garīgās dzīves sfēras. Tas skaidri jaušams tajā intelektuālajā gaisotnē, kura izveidojās otrā pasaules kara traģisko notikumu un tam sekojošo dziļo kolīziju rezultātā. Apmulsums, neizpratne, jebkuras orientācijas trūkums un ar to saistīta neticība cilvēces nākotnei samanāma daudzu subjektīvi godīgu, bet vēsturiskas perspektīvas zaudējušu Rietumu rakstnieku daiļradē. Taču reizē ar to, asā konfrontācijā sacērtotiep ideoloģiskiem pamatstrāvojumiem, noteiktāk cilvēces tiākotnes sardzē nostājas tie intelektuālie spēki, kurus pastāvošo briesmu atskarsme paskubina uz lielāku modrību un aktīvāku rīcību.
Tikpat skaidri šīs pretējās nostādnes izpaužas tajos zinātniski vai politiski fantastiskās literatūras žanrā uzrakstītajos darbos, kuri tieši pievēršas kodolkatastrofas un tās seku attēlojumam. Atšķirības šeit iezīmējas gan autoru filozofiskajā koncepcijā, gan viņu attieksmē pret saviem līdzcilvēkiem, gan arī pašā kodolkatastrofas notikumu atainojumā, kas nereti tomēr, pašiem autoriem to varbūt nemaz negribot, dīvainā kārtā noved pie vienpusīgiem secinājumiem.
Par visklasiskāko «kodolfantastikas» darbu Rietumos uzskata amerikāņu rakstnieka V, Millera-Jaunākā romānu «Himna Leibovicam», kurā dziļi pesimistiskās nostādnes jau iet pāri globālajām robežām un sasnieclž kosmiskus mērogus. Tā darbības norise, pasniegta vēsturiskas hronikas veidā, tālu aiztiecas ne tikai telpā, bet, aptverdama vairākus gadsimtus, arī laikā. Tālab melnas bezcerības izmisums šeit pārvēršas jau universālā, visu esamību nomācošā kategorijā.
Pēc kodoltermiskā kara atsevišķas cilvēku grupas gan saglabājušās, bet tās spiestas dzīvot teokrātiskā, fašismam līdzīgā iekārtā. Kādreizējā Savienoto Valstu teritorijā radusies jauna katoliska Roma ar absolūtu varu, jauni garīgi un laicīgi feodāļi, kuri nežēlīgi apspiež gara tumsā un nabadzībā iegrimušos līdzcilvēkus. Pa visu zemi klaiņo sirotāju bandas un plēsīgu zvēru bari. Vampīri un cita veida izdzimteņi, kurus senatnē radija neizglītota cilvēka tumšā iztēle, tagad kļuvuši par realitāti. Radiācijas izraisīto mutāciju ietekmē radušies kropli izdzimteņi, kuri katram normālam cilvēkam atriebj savu postu. Jebkuri izglītības iedīgļi tiek nežēlīgi vajāti, jo cilvēku acīs drausmīgajā katastrofā vainojama galvenokārt zinātne un zinātnieki. Un tikai pēc daudziem jo daudziem gadsimtiem, ap 4. gadu tūkstoša beigām, pamazām sāk atdzimt civilizācija, taču atkal ar visām antagonistiskai sabiedrībai raksturīgajām īpašībām. Tas noved pie tā, ka cilvēce otro reizi iet bojā kodolkara liesmās. Vienīgi mazs pulciņš mūku zvaigžņu kuģi dodas kosmosā, lai tā dzīlēs — Alfa Centaura sistēmā — dibinātu jauno Romu, kuru, iespējams, sagaida tāds pats liktenis. Viņu garīgais vadonis nolād cilvēci un paziņo, ka Zeme ir Lucifera planēta, bet cilvēku cilts — ļaundari, sātana sēkla. Pirmajai kodoltermiskajai apokalipsei vēl bijis iespējams rast kādu attaisnojumu, dibinoties uz to, ka cilvēki nav pilnībā paredzējuši savas rīcības velnišķīgās sekas, turpretim otrajam pastarajam galam nav un nevar būt nekāda jēdzīga izskaidrojuma. Bezizejas noskaņojums, uzskats, ka cilvēks ir absolūti bezspēcīgs pret sociālo netaisnību un ļaunumu, šajā darbā izvēršas jau izmisuma kliedzienā.
Robēra Merla romāns «Malvilas pils», kas parādījās gadu desmit vēlāk, lielā mērā ir polemiski virzīts pret šādām absolūta pesimisma izpausmēm. Viņa pasaules uztvere, sociālie ideāli, līdz ar to vēstures koncepcija, kā arī pašu pesimisma vai optimisma jēdzienu izpratne ir pavisam citāda.
Cilvēka attieksme pret sava laika īstenību, cilvēks vēstures krustcelēs — tā, kā jau redzējām, ir Robēra Merla tēma kopš pašiem viņa literārās darbības aizsākumiem. Rakstnieka daiļrades iekšējās attīstības loģika nevarēja viņu nenovest līdz cilvēces bojāejas vai turpmākas pastāvēšanas dilemmai, ko mūsu dienās ar neatvairāmu spēku izvirza draudošais kodolkarš. Par pieeju šīs kardinālās problēmas izstrādei uzskatāms jau 1967. gada rudenī iznākušais Robēra Merla romāns «Cilvēcīgais dzīvnieks». Arēji tur gan sižets centrēts it kā uz delfinotoģijas centieniem rast valodisku kontaktu starp cilvēkiem un dzīvnieku pasauli, tā gūstot pilnīgi jaunu priekšstatu par cilvēka vietu dzīvās pasaules hierarhijā. Taču izrādās, ka pat šis absolūti miermīlīgais pasākums, tāpat kā daudzi citi zinātnes sasniegumi, tiek nodots gatavojamā kodolkara kalpībā un agrāk pilnīgi apolitiskajam zinātniekam profesoram Seviljatn jāieņem noteikta nostāja, kad viņa sasniegumus cilvēcei naidīgi spēki cenšas izmantot kodolkonflikta izraisīšanai.