Veselā recenziju straumē, kas dažu nedēļu laikā parādījās pēc romāna publicēšanas, tas tika pasludināts par dziļi pesimistisku. Paviršākā acu uzmetienā tā ari varētu likties. Profesors Sevilja, gulēdams pie ložmetēja, lai atvairītu uzbrucējus, kuri grib novākt viņu no ceļa, ar dziļu rūgtumu domā par vēstures dīvainībām. Paša nāve zinātnieku uztrauc vismazāk. «Svarīgākais nav dzīvot par katru cenu, svarīgi ir zināt, par ko mirst, ja mani šonakt nogalinās, kā lai zinu, vai mans mūžs ir izdevies vai nav, kurš to pasacīs, kas to liecina, kāds ir kritērijs? vai slava? bet slava apbalvo ari dziedoņus, kuriem nav balss, aktierus, kam nav talanta, politikāņus, kam nav saprāta, un zinātniekus šarlatānus, protams, es varu sacīt, ka esmu vismaz kaut ko paveicis, es esmu cilvēks, kurš iemācījis dzīvniekus runāt, bet jādomā, arī Prometejs priecājās par to, ka devis cilvēkiem uguni, kamēr viņš vēl nezināja, ko cilvēki ar to darīs.»
Rūgtas ir ne tikai profesora Seviljas pārdomas, nekāda tieša norādījuma uz laimīgām beigām neatrodam ari romāna sižetiskajā noslēgumā. Vai izdosies novērst kodolkaru, nav zināms. Tumšā nakti delfīnu vilktā gumijas laivā profesors dodas jūrā, lai brīdinātu pasauli, taču izredzes ir visai nenoteiktas. «Viņš nebija tik naivs, lai domātu, ka taisnai lietai kairā ziņā jāuzvar, bet viņš nevarēja atļauties greznību būt pesimistam, nebija cita ceļa, vienīgi cerība, viņi nesa patiesību, kas varēja aizkavēt pasaules bojāeju.» Tāda ir Robēra Merla optimisma un pesimisma jēdzienu izpratne. Viņam tie nav sastingušas, viena otrai absolūtos pretmetos pretstatāmas kategorijas. Viņa optimismam nav nekā kopīga ar gluclu risinājumu, laimīgām beigām, obligātu labā uzvaru. Viņa optimisms ir cīņas, aktīvas rīcības, noteiktas nostājas, patiesas cilvēcības optimisma. Un Robēra Merla šķietamais pesimisms tāpat ir svešs jebkuram neatvairāmam fatālismarn un tāpēc jo bieži vien nav nekas cits, kā sava veida saasināts brīdinājums par draudošām briesmām, lai pievērstu tām uzmanību un izraisītu aktīvu pretricību, kas galu galā aizvien ir vēstures procesa noteicējs spēks. Jo skaidri tas redzams arī viņa romānā «Malvilas pils».
Ja «Cilvēcīgo dzīvnieku» kritika savā laikā novērtēja kā pesimistisku darbu, tad ar «Malvilas pili» paradoksālā kārtā notika pretējais. Ietekmīgajā franču avīzē «Le Monde» pēc šā romāna iznākšanas 1972. gadā tika publicēta recenzija, kurā tās autors rakstīja: «Es nezinu, kāpēc šo rakstnieku jo bieži parāda kā pesimistu. Ar viņam īpatnējo ticību dzīvei un cilvēkiem viņš spēj pamodināt pat vismirušākos starp mirušajiem. Un vai tad tieši tas nebūtu optimisms?»
Tāpat kā, izvērtējot romānu «Cilvēcīgais dzīvnieks», vārds «pesimisms» nav īsti vietā, pārspriedumos par «Malvilas pili» tomēr negribētos lietot apzīmējumu «optimisms». Noticis taču kodolkarš, pat ne īsti karš, un tas iepriekšējās pasaules bojāeju vērš ne tikai traģisku, bet pat bezjēdzīgu. Ja Francija arī iesaistījusies karā, tad nemaz nav paguvusi to apzināties. Atliek tikai minējums, ka pretinieks nometis uz Franciju «tīru» bumbu, lai varētu ieņemt tās teritoriju, bet pēc tam prettriecienā pats gājis bojā.
Rakstnieka nolūks ir parādīt pēc kodolkatastrofas saglabājušos cilvēku grupu turpmāko evolūciju, lai tās gaismā izvērtētu šodienu. Tāpēc viņš nav centies sniegt detalizētu šausmu aprakstu, turklāt jau pati «tīrās» bumbas iedarbe, kas nenes sev līdzi radiāciju un visas ar to saistītās lēnās nāves mokas, viņa romānā ir literāri nosacīta, taču pat paskopi zīmētās ainas ir pietiekami drausmīgas.
Visai problemātiskas ir arī varbūtējās attīstības perspektīvas, kas iezīmējas pēc tam, kad aiz Malvilas pils biezajiem mūriem klints pārkares pasargātajai cilvēku grupiņai ir radusies iespēja ar pirmatnēju lopkopību un zemkopību paglābties no tiešiem bada nāves draudiem. Ķad Malvilas pils iemītniekiem un viņu tuvākajiem draudzīgajiem kaimiņiem pēc kāda laika izbeidzas šauteņu patronu krājumi, viņiem jāizlemj jautājums, vai pašu zināšanas un pilī saglabājušās grāmatās ietvertās atziņas būtu izmantojamas darbarīku un līdz ar to ari ieroču uzlabošanai jeb vai, ņemot vērā drausmīgo pieredzi, kura jo skaidri atsegusi briesmas, kādas nes sev līdzi tehnoloģijas attīstība, reizi par visām reizēm pasludināt ārpus likuma jebkuru tehnisko progresu. Seit nav svarīgi, vai šāda jautājuma nostādne ir zinātniski pareiza. Svarīgi tas, ka Malvilas pils iemītnieki to šādā veidā formulē. Drausmīgās pieredzes iebiedēti, viņi radušos alternatīvu izšķirtu ar tehniskā progresa aizliegumu, ja vien būtu pārliecināti, ka to pašu darīs arī pārējās vai nu kādreizējā Francijā, vai citās zemēs pie dzīvības palikušās ļaužu grupas. Pretējā gadījumā tās, izmantodamas savu tehnisko pārākumu, varētu ļauties kārdinājumam paverdzināt vājākās.
«Tādēļ mēs izšķīrāmies par zinātnes attīstību,» saka Malvilas pils ļaužu vadītājs, «taču bez jebkāda optimisma un bez jebkādām kaut vai visniecīgākajām ilūzijām, būdami pārliecināti, ka zinātne pati par sevi gan ir laba, taču tā aizvien tiks nelietīgi izmantota.» Un tā Larokas un Malvilas pils iedzīvotāju kopsapulce 1980. gada 18. augustā nolemj, ka vispirms steidzamības kārtā jāķeras pie munīcijas ražošanas 1936. gada modeļa kara šautenēm. Romāns beidzas ar šādu zīmīgu stāstītāja piebildi: «Ķopš tā laika apritējis gads, un šodien es varu sacīt, ka panākumi šajā ziņā jau tālu pārspējuši mūsu cerības un aizsardzības jomā mēs sākam lolot vēl daudz tālākejošus plānus. Tātad mēs varam ar paļāvību raudzīties nākotnē. Ja vien «paļāvība» šajā gadījumā būtu piemērots vārds.»
Neraugoties uz šādu ne visai optimistisku izskaņu, Robēra Merla romāns neatstāj nomācošu, cilvēka dvēseles spēkus stindzinošu fatālas bezcerības iespaidu. Kur meklējams izskaidrojums šim paradoksam? Protams, lielā mērā jau minētajos avīzes «Le Monde» recenzenta vārdos, ka Robēram Merlam raksturīgā ticība dzīvei un cilvēkiem «spēj pamodināt pat vismirušākos no mirušajiem».
Tāda žanra darbos kā «Malvilas pils» rakstnieka uzdevums nav sniegt cilvēku raksturu dziļu atklāsmi, jo notikumu norise šeit daudz mazākā mērā saistīta ar atsevišķu vienpatņu psihiskajām savdabībām nekā ierastās reālistiskās līnijās izturētos daiļdarbos. Bet, tā kā Robēra Merla romāna izejas punkts līdz «N dienai» sakņots ikdienišķās dzīves norisēs un arī pēc darbības ievērpuma jaunajos, jau nosacītos «civilizācijas bojāejas» apstākļos rakstnieks saglabājis reālistiska vēstījuma iekrāsotu toni, viņam izdevies izveidot prātā paliekošus, pilnasinīgus cilvēku tēlus. Tas vispirms sakāms par notikumu centrā izvirzīto bērnības un vīra gadu draugu trijotni, jo sevišķi par romāna galveno varoni Emanuēlu Kontu, kurš daudzējādā ziņā uzskatāms par paša rakstnieka ideju uji atziņu nesēju. Visi romāna galvenie varoņi ir parasti mazas pilsētiņas iedzīvotāji — zemkopji, amatnieki,, vienkārša darba darītāji. Viņi dzīvo ciešā saskarē ar dzimto zemi, tās dabu, saviem mājkustoņiem. Ķodolkatastrofa viņus pārsteidz Malvilas pils pagrabos uzpildot vīnu. Par mala tiesu atrazdamies no nāves un pārciezdami lielas fiziskas un pēc tam ari morālas mokas, viņi tikai pamazām atskārst, kas īsti noticis. Taču ļauties izmisumam nedrīkst, jāturpina dzīve, jādara savs darbs. Vienreizēji spilgtu iemiesojumu šī darba tautas mūžsenā gudrība atradusi krāsainajā Menū tēlā. Pēc pirmajām pusnesamaņā pavadītajām stundām vecā sieviete, it kā nekas nebūtu noticis, turpina purtraukto darbu un atrod spēku mierināt savus izmisušos biedrus, ja kādam no tiem nāk prātā, ka izeja varbūt meklējama brīvprātīgā nāvē. «… Ne jau mums klājas izspriest — dzīvot vai arīdzan mirt. Bet, kamēr esam dzīvi, mums jādzivo. Ar dzīvošanu ir tāpatās kā ar strādāšanu. Tā izturama līdz galam, nevis pametama pusratā, kad škietas pārlieku grūta.» Sī_ atziņa pauž možumu un apņēmību izturēt pat visgrūtākajos apstākļos.