Jautājumam par sava romāna filozofisko skanējumu pievērsies arī pats Robērs Merts. Sarunā ar «Ļiteraturnaja gazeta» korespondentu drīz pēc romāna iznākšanas viņš paskaidro: «Par autora optimismu vai pesimismu — ja jau mēs esam izlēmuši lietot šos kategoriskos jēdzienus — jāspriež pēc rakstnieka attieksmes pret cilvēkiem. Un šajā nozīmē «Cilvēcīgais dzīvnieks», tāpat kā «Malvilas pils», ja jums tā patīk, ir optimistiski darbi.» Bet tūlīt Robērs Merts arī piebilst: «Tikai ņemiet vērā, ka ir daudz lielāks pamats manu pēdējo romānu salīdzināt nevis ar «Cilvēcīgo dzīvnieku», bet i'gan ar romānu «Sala» …»
Šķiet, taisni šajā piebildē meklējama «Malvilas pils» izpratnes īstenā atslēga. Intriģējošo sižetu par angļu jūrnieku dumpi 18. gadsimtā un viņu robinsoniādi kopā ar iezemiešiem eksotiskajā Dienvidu jūras salā, kā jau tika minēts, Robērs Merls izmantojis tikai kā literāru paņēmienu, lai risinātu 20. gadsimta vidū aktuālo problēmu par atsevišķa cilvēka attieksmi pret sava laikmeta vēsiurisko īstenību un parādītu viņa izaugsmi no pasīvi vērojoša un moralizējoša notikumu vērtētāja līdz aktīva cinitāja nostājai. Šāds netiešā atspoguļojuma paņēmiens pasaules literatūrā izmantots jau labi pasen un visspilgtāko izpausmi guvis varbūt tieši angļu literatūrā, par kuru Robērs Merls ilgāku laiku lasījis lekcijas. Pie līdzīga veida literatūras darbiem, kā zināms, pieder pat Daniela Defo pazīstamais stāstījums par neapdzīvotā salā nokļuvušo angļu jūrnieku, jo Robinsons Ķruzo taču vēlāk atgriežas savā salā brīvprātīgi, gribēdams tur ieviest kristīgo ticību un nodibināt saviem ideāliem atbilstošu sabiedrisko iekārtu. Tāpat otrs angļu literatūras klasiķis, Džonatans Svifts, ap šo pašu laiku savos «Gulivera ceļojumos» liliputu salas nosacīto vidi izmanto, lai asai kritikai pakļautu sava laikmeta iekārtas un sabiedrības nejēdzības. Seit interesanti atzīmēt, ka jau literārās darbības sākuma posmā Robērs Merls franciski pilnā apjomā pārtulkojis Džonatana Svifta slaveno darbu, un tā ietekme nepārprotami samanāma viņa daiļradē, varbūt vistiešāk romānā «Malvilas pils». Raksturīgi sakritības momenti šeit vērojami ne tikai ideālu ievirzē, bet kaut kādā mērā ari visā darba pamatstruktūrā, kur reālistiskās detaļās skatītais nav pašmērķis, bet gan līdzeklis domas iesaistījumam plašākos un dziļākos kopsakaros.
Pie Robēra Merla darba vienpusīga noplicinājuma, neapšaubāmi, novestu apgalvojums, ka kodolkatastrofa, pēc kuras Zemes virsū saglabājas tikai atsevišķas, savstarpēji izolētas cilvēku grupiņas, nav nekas cits kā literārs paņēmiens, kas rakstniekam dod iespēju parādīt mums savdabīgu un pamācošu atomlaikmeta robinsoniādi. Taču tikpat vienpusīgs būtu uzskats, ka šis romāns sniedz zinātniski, politiski un psiholoģiski precīzu kodolkatastrofas norises un tās seku atainojumu. Patiesībā Robēra Merla romāns ir ne tik daudz notikušas realitātes kā reālas iespējas attēlojums. No tu izriet arī romāna optimistiskais pamattonis, nrraugoties uz finālā ietvertajiem brīdinājumiem par briesmu atkārtošanās draudiem. Taču šis brīdinājums mūs vairs nenomāc ar absolūtu bezcerību. Nekas taču vel nav noticis, viss vēl mūsu rokās, pat cilvēces «būt vai nebūt». Jo Robēra Merla romāns nesaraujamām saliem vieno tagadni ar nākotni, pat tad, kad viņš šo tugadni it kā pārsvītro. Tātad būtībā tas ir romāns par musdienu cilvēces ceļajūtīm, kas brīdinoši izgaismotas ar draudīgas nākotnes prožektora staru.
Ar kodīgu ironiju pret tagadni vēršas jau — ja tu varētu izteikties — nepārprotamais liliputizējums, kādu sava romāna sākumā Robērs Merls rāda mūsdienu pasaules pseidodemokrātiju un sikpolitikānismu. /<« civilizācijas bojāejas priekšvakarā, kad vienā cirtieni! draud pārtrūkt visas līdzšinējās vēstures tece jum.. Francijā prātus satrauc pašvaldību vēlēšanas ar .w kām dažādu politisku grupējumu ķildām un ķīviņiem Neviens tās neuztver kā sadursmi lielākā principu />cīņā, bet nododas mazsvarīgiem reformistiskiem plu niem.
Robēra Merla uztverē draudošo kodolkata strofu ievada mūsdienu kapitālistiskās pasaules, his veidotu struktūru un vērtību sistēmu bankrots, par kuru atbildīga tā politiskā sistēma, kas ne tikai kā nespēj un negrib civilizācijai radušos draudus novērst, bet egoistiskas šaursirdības neprātā tos vēl uzkurina. Tāpēc ari Robēra Merla romāna idejiskā ass, pat attēlojot notikumus, kas risinās jau pēc kodolkataslrofas, centrēta šodien pastāvošās īstenības kritikā.
Vispirms tas sakāms par diametrāli pretējiem divu sabiedrisko iekārtu pamatprincipiem, pēc kuriem pie dzīvības palikušās cilvēku grupas mēģina atjaunot dzīvi. Vienu no tiem iemieso Malvilas pils komūnas vadītājs Emanuēls Kants, otro — avantūrista Filbēra oligarhiskā diktatūra. Kā Emanuēls Kants, tā Filbērs ir veidojušies mūsdienu sabiedrībā un savā rīcībā dibinās uz agrākajos vēstures posmos jau izkoptām metodēm. Kad kodolkatastrofas rezultātā cilvēki atmesti atpakaļ pavisam primitīvā sociālās attīstības pakāpē, ražošanas spēku līmenis un to tālākas izkoptības iespējas ir apmēram vienādas kā Emanuēla vadītajā Malvilas komūnā, tā arī Larokā, kur pie dzīvības palikušajiem cilvēkiem uzkundzējies Filbērs. Tātad par kādu sociālu determinismu šeit runa nevarētu būt. Izdzīvot nelietajām cilvēku grupām gan iespējams, tikai turoties kopā, un tas tad nu ari noved pie pirmatnējā komunisma, jo saglabājušās materiālo vērtību paliekas par kopīpašumu kļūst ne tikai demokrātiskajā Malvilas pilī, bet arī autarkiskajā Larokā. Taču šo vecās sabiedrības deliktu un reizē jaunās sabiedrības iedīgļu politiskās formas nav tieši atvedināmas no materiālajiem sadzīves apstākļiem. Larokā kopīpašuma princips realizējas tādā veidā, ka patiesībā sabiedrības locekļi tiek aplaupīti un viņiem piederošās vērtības nonāk uzkundzējušos varmāku nekontrolētā rīcībā. Turpretim Malvilā nodibinājusies demokrātiskā kārtība, kur visu izšķir pats darba kolektīvs, iezīmē jaunas attīstības aizsākumus. Ja Larokā drīz vien sākas kurnēšana un tikai ar varas līdzekļiem apspiežama neapmierinātība, kas kļūst par nepārvaramu kavēkli vēl gluži kuslo jaunas sabiedrības aizsākumu nostiprināšanai, tad Malvilas pils vienotajā demokrātiskajā komūnā ar brīvi izvēlētām pārvaldes formām izraisās katra atsevišķa vienpatņa ierosme, kas kļūst par drošāko kilu turpmākajam dzīves atjaunošanas procesam. Konfliktā starp Laroku un Malvilu, kas vispirmā kārtā ir šo divu pretējo principu sadursme, protams, nevar neuzvarēt Malvila. Novirze no efektīvas demokrātijas pēc Emanuēla Konta nāves uz īsu laiku gan apdraud arī Malvilas ļaužu vienotību un līdz ar to turpmākās nākotnes izredzes, taču jaunattīstības virziens iezīmējies jau pietiekami skaidri, lai šīm briesmām darītu galu.
Ap šo divu pretējo principu sadursmi, kas Robēra Merla romānā kļuvusi par centrālo sižetisko serdi notikumu risinājumam pēc atomkatastrofas, saistās daudzu mūsdienu it kā stingri iedibinātu vērtību kritisks izsvērums. Jau centrālie romāna tēli ar savu dabiskumu un vienkāršību izskan kā protests pret modernās pasaules samākslotību. Tikai šādā nozīmē izprotams ari Emanuēla Konta atzinums, ka pēc kodolkatastrofas cilvēki atkrituši zemākā attīstības pakāpē vienīgi tādā ziņā, ka iznicināta tehnika un zinātne, līdz ar ko viņu eksistence kļuvusi nedrošāka, vieglāk ievainojama, bet tas nenozīmē, ka cilvēks kļuvis nelaimīgāks, drīzāk gan otrādi. Apgalvojums, ka kopš N dienas mīlestība pret dzīvi kļuvusi kvēlāka, prieks dziļāks, nepavisam nenozīmē primitīvo apstākļu sacildinājumu — tas ir bargs spriedums tā laikmeta īstenībai, kas novedusi līdz kodolkatastrofai.