— Tomēr ne šajā mirklī, pulksten pusdivos pēcpusdienā! — Polā kungs attrauc, palūkodamies savā aproces pulkstenī. — Kungi, — viņš drebošā balsī paziņo, — es skaidri redzu, ka jūs esat izlēmuši varmācīgi man uzspiest kaut ko tādu, kam es nepiekrītu. Bet
1 ādā gadījumā es uzskatu par nepieciešamu jūs brīdināt, ka manu balsi jūs nedabūsiet.
Iestājās klusums.
—Nu, ko tur, nobalsosim, — Kolēns ierunājas. — Es esmu par.
— Arī es, — saka Meisonjē.
— Tāpat par, — paziņo Peisū.
— Es arī, — piebilstu no savas puses.
Visi noskatās uz Polā kungu. Viņš pavisam nodzeltējis un sarāvies čokurā. Lūpas sakniebis, viņš izdveš:«
—Es atsakos balsot.
Garais Peisū ar pārsteigumā pavērtu muti blenž viņā, tad ar savu lielo, rupji veidoto seju un izbrīnā ieplestām acīm pievēršas man:
— «Atsakos balsot» — ko tas nozīmē?
— Pavisam vienkārši, es atsakos balsot, un tas viss, — Polā kungs pikti paskaidro.
— Bet vai viņam ir tiesības to darīt? — Peisū bezgala izbrīnījies vaicā man, runādams par Polā kungu tā, it kā viņa vairs šeit nebūtu.
Es pamāju ar galvu.
— Tās ir neatņemamas Polā kunga tiesības.
— Man domāt, — Peisū pēc īsa brītiņa piebilst, — atteikties balsot vai balsot pret ir viens un tas pats pīpis.
— Nekā tamlīdzīgai Nekā tamlīdzīga! — Polā kungs dziļā satraukumā izsaucas. — Nejauciet tādas lietas! Es neesmu pret vēstules tekstu. Es atsakos balsot tāpēc, ka man nav dota iespēja to pārspriest.
Peisū gausi pagriež galvu uz Polā kunga pusi un domīgi nolūkojas viņā.
— Lai nu kā, — viņš saka, — par jūs neesat. Citādi 1 aču būtu tā arī balsojis.
— Es neesmu ne par, ne pret, — satraukumā siekalas šļakstīdams, Polā kungs nošļupst.'— Es atsakos balsot. Tās ir divas dažādas lietas.
Ar savām pelēkajām acīm stingi Polā kungā vērdamies, Peisū pūlas saprast šo atbildi. Meisonjē saknosas savā krēslā, it kā grasīdamies piecelties un sākt runāt, bet es ar acīm viņam dodu zīmi to nedarīt. Es klausos. Klausās arī Kolēns. Un Meisonjē dara to pašu. Mēs gaidām turpinājumu. Un turpinājums tūlīt nāk.
— Vienu lietu es tomēr neapjēdzu, — Peisū gausi atsāk. — Kāda'velna pēc jūs kvernat šeit pie mums, ja neesat ne par, ne pret.
Polā kungs nobāl un pieceļas.
— Ja mana klātiene jums nav vēlama, es varu aiziet, — viņš tikko saprotami izdveš, it kā aizrijies pats ar savu mēli.
Savukārt pieceļos arī es.
— Nē jau, Polā kungs, Peisū negribēja nekā tāda sacīt… utt., utt.
Minūtes piecas es turpinu šādā tonī, lai viņam vieglāk būtu aiziet un neveiksmes rūgtums tiktu kaut cik saldināts. Tomēr es pamanu, ka Polā kungs, man atbildēdams, četrkārtēji saloka manu mēram adresēto vēstuli un to iebāž sev kabatā. Es tūlīt pieprasu norakstu man atdot, lai vēstuli varētu uzglabāt «arhīvā». Viņš brīdi vilcinās, tad saņemas un ar skāņu vīpsnu pasniedz man. Sis skāņais smīns ir pēdējais, kas man no viņa saglabājies atmiņā.
Pēc Polā kunga aiziešanas es pavadu savus draugus līdz automašīnu stāvvietai, taču nesaku ne vārda. Varbūt garā sēde bija mani nogurdinājusi un es jutos nomākts. Tomēr, galu galā, tas viss bija tikai sīkumi, pavisam nenozīmīgi sīkumi. Un lielākas nozīmes nebija arī pāšvaldību vēlēšanām, kuras 1977. gada sākumā tik ļoti satrauca manus tautiešus. Un varbūt tikpat smieklīgi nenozīmīgas bija visas problēmas, kas tajā pašā brīdī nodarbināja valdību, lai gan tā iedomājās esam mūsu likteņa noteicēja.
Malvilas pils automašīnu stāvvietā atgadījās tehniska kļūme — Kolēna reno atteicās darboties. Kolēnam tas bija nepatīkams pārsteigums, jo viņš departamenta galvaspilsētas stacijā gribēja sagaidīt sievu ar abiem bērniem, kuriem pulksten 14.52 tur vajadzēja ierasties ar ātrvilcienu. Bija svētdiena, tāpēc nevienā remontu darbnīcā viņš palīdzību nevarēja dabūt, turklāt pietrūka arī laika, jo līdz pilsētai jānobrauc kādi sešdesmit kilometri. Pēc īsas apspriedes es apņēmos aizvest Kolēnu līdz vilcienam ar savu automašīnu.
Uzrakstījis šīs rindas, es apstājos, pārlasu tās vēlreiz un nevaru atgūties no izbrīna, lai gan pašā šajā teikumā nav nekā ārkārtēja. «Es apņēmos aizvest Kolēnu līdz vilcienam ar savu automašīnu.» Kas gan būtu vēl vienkāršāk? Taču, izlasot šo teikumu, es sajutu, cik krass lūzums noticis. «Automašīna», «vilciens» — tieši šie vārdi iezīmē plaisu, kas divi daļās pāršķeļ mūsu dzīvi. Tik tiešām, bezdibenis, kurš iegūiies starp mūsu esamības abām pusēm, ir tik bezgala dziļš, ka nav pat apjēdzams — vai es agrāk patiesi būtu varējis realizēt visas šīs neiedomājamās izdarības.' izbraukt automobili no garāžas, apstāties benzīna uzpildes stacijā, lai paņemtu degvielu, aizvest savu draugu uz staciju un pēc tam, kad divās stundās biju nobraucis simt divdesmit piecus kilometrus, turklāt pa absolūti drošu ceļu, kur man nedraudēja nekādas citas briesmas kā vien paša vadītās mašīnas ātrums, agrā pēcpusdienā atkal atgriezties savās mājās. Cik tāla pagātne tagad tā šķiet! Un cik brīnumaini jauka bija dzīve, kurā kaut kas tāds varēja piepildīties!
Paldies dievam, es par to nekad nedomāju. Lai gan laiku pa laikam atplaiksnās šādas atmiņas. Vai ari, kā šobrīd, kad es aizraujos, aprakstīdams agrāko pasauli, kas bija tik nodrošināta, tik ērta, tik bērnišķīga.
III
Esmu kļūdījies. Nelielais brauciens automobilī ar Kolēnu līdz departamenta galvaspilsētai nav mana pēdējā atmiņa no agrākās pasaules. Tagad, naktij iestājoties, sirdī uzbango vēl kāda cita. Un es skaidri atskārstu, kāpēc man nav izdevies to «aizmirst».
Otrdien es saņemu vēstuli no Biržitas. Viņa ir metodiska meitene un raksta man katru svētdienu. Biržita savas mīlas vēstulītes raksta vienkāršā, gramatiski ļoti pareizā franču valodā, tās jo bagātīgi -piebārstīdama ar idiomātiskiem izteicieniem, kuri gan reizēm lietoti nevietā.
Tās visas veidotas pēc viena šablona. Vienā teikumā Biržita apvaicājas par to, kā dzīvoju es, bet pēc tarn veselās četrās lappusēs pastāsta par sevi. Vēstules trešā daļa veltīta erotiskai tēmai.
Taču arī šī pēdējā aizvien paliek nemainīga. Sestdienas vakarā pirms gulētiešanas viņa pārlasot «dzeltenīgo papīra strēmelīti», pēc tarn kaila apgulstoties starp palagiem, domājot par visu to, ko.es sarakstījis uz «dzeltenīgās strēmelītes», atceroties manus glāstus («Ai, Emanuel, tavas rokasl») un jūtoties «traki iekvēlināta». Bet pēc tam, Biržita pasvītro, viņai esot gaužām grūti iemigt.
Kāpēc sestdienas vakarā? Droši vien tāpēc, ka svētdienas rītā Biržitai nav jāstrādā un līdz ar to viņa var sev atļauties daļēji bezmiega nakti, neietekmējot nākamās dienas darba veikumu.
Man taču nebija nekāds noslēpums, cik apzinīgi Biržita pilda savus pienākumus. Es izlasu viņas vēstuli vienreiz, pēc tam vēlreiz, pareizāk sakot, gan tikai tās vietas, kur Biržita apraksta savu iekāri, un, lai gan man tas viss jau iepriekš zināms un es par šīm izjūtām pat uzjautrinos, vēstule mani ietekmē. Taču pietiks. Arī man jākļūst drusciņ apzinīgākam (pat man!) un jāķeras pie darba. Es pieceļos un, likdams vēstuli aploksnē, pamanu, ka beigās tai vēl kāda piebilde.
Pirmdien Biržita iešot uz slimnīcu, lai viņai izoperētu aklo zarnu. Viņa paziņojot man savu adresi un gaidot vēstules.