Sī operācija atgādina, ka ari man paša m tāda būtu vajadzīga. Ārsts taču aizvien brīdina, ka esot iiela nolaidība to neizdarīt, un es apņemos pēc Lieldienām, lai cik daudz darba būtu, uz kādu nedēļu atbrīvoties un beidzot tikt vaļā no sava piedēkļa. Aizrakstu tūlīt Biržitai un piezvanu uz departamenta galvaspilsētu kādam parfimērijas veikalam, lai palūgtu nosūtīt uz Minhenes slimnīcu flakoniņu ar Šanela, numur pieci, smaržām.
Veselu nedēļu no Biržitas nav nekādu ziņu. Noraizējies un bīdamies, ka operācijā radušies kādi sarežģījumi, es aizrakstu atkal un pēc pāris nedēļām saņemu atbildi.
Visas Biržitas vēstules aizvien bijušas vienkāršas, bet tagad saņemtā šajā ziņā ir īsts meistardarbs. Tajā pavisam desmit rindu.
Biržita slimnīcā sastapusi kādu jaunekli, kurš viņā iemīlējies. Arī viņa šo puisi mīlot. Un precēšoties ar viņu. Protams, viņai trūkšot manu glāstu, ar tiem es viņu esot pārlieku izlutinājis. «Tāpat tev, Emanuel, nliMiiiļv; paldies par dāvanām. Cieši tevi skūpstu, Birzu n I'. S. Esmu ļoti laimīga.»
Siiloku viņas vēstuli, ielieku aploksnē un skaļā balsī nu',;il(ii: «Laimīgu ceļu, Biržita.» Taču bezbēdīgais toni . man neizdodas, un, pie galda apsēdies, es pavadu ļull nelādzīgus brīžus. Kakls man aizžņaudzas, rokas li cl), sirdi iegruzdas sāpīga zaudējuma, smagas neveiksmes un pazemojuma sajūta. Es Biržitu nemīlu, tomēr iii.nii ar viņu saista cieša saikne. Biju ļāvis sevi maldināt starpībai, kādu kristietība nosprauž starp mīlestību un miesaskāri. Tā kā es Biržitā nebiju iemīlējies, netiku piešķīris kaut cik lielāku nozīmi jūtām, kas mani saistīja pie viņas.
Taču tas bija nepareizi darīts. Mana morāle izrādījusies aplama, mani psiholoģiskie apsvērumi —« maldīgi. Esmu spiests atzīt, ka izjūtu patiesas ciešanas. Lai gan to nemaz nebiju gaidījis un cerēju, ka šoreiz viss norisināsies gludi. Biju sev iestāstījis, ka (ņemot vērā Biržitas bezsirdību) mana mīla pret viņu līdzinās nullei, draudzība — gandrīz tikpat nenozīmīga, cieņa — jau pavisam mērena. Tāpēc attiecībās pret viņu aizvien biju ievērojis zināmu distanci un izturējies ironiski, visu to atsvērdams ar daudzām, bet sīkām dāvanām.
Iekāre, abats Lebā būtu teicis. Bet iekāre nemaz nav tāda, kā to iedomājas. Abats Lebā no tās nenieka nesajēdz. Un kā lai vecais nabaga šķīstībnieks šeit ko būtu sapratis? Iekāre ir ļoti stipra morāla saikne, jo, tai pārtrūkstot, cilvēks smagi cieš.
Beidzot pieceļos no galda, iekritu gultā un ļaujos sāpēm. Tie ir baismīgi mirkļi. Cenzdamies sakārtot domas, nepavisam vairs neizprotu, kāda īsti atšķirtība pastāv starp miesu un dvēseli, un pati šī atšķirtība man liekas aplama. Miesa taču ari spēj domāt, jā gan!
Tā domā un jūt neatkarīgi no kaut kādas tur dvēseles. Es taču nepavisam negrasos pēkšņi iemīlēties Biržitā, nepavisam arī ne! Biržita ar savu nejūtību ir taisni briesmīga. Es taču viņu nicinu tikpat cieši, kā viņa mani skūpsta. Taču, kad iedomājos, ka es nekad vairs savās skavās neturēšu viņas paļāvīgo augumu, sirds man sažņaudzas. Es saku «sirds» — gluži kā romānos. Taču alga viena — lietot šo vārdu vai kādu citu. Es labi zinu, ko izjūtu.
Kad es tagad atceros savu toreizējo izmisumu, tas man liekas gandrīz vai smieklīgs. Niecīgas bēdas, samērotas ar sīku dzīvīti, un tik nenozīmīgas salīdzinājumā ar visu vēlāko. Jo tieši tad, kad es pārdzīvoju šo mazo intīmo drāmu, nogranda Notikuma diena, notriekdama mūs visus pīšļos.
Patērētāju sabiedrībā visvairāk pieprasītā prece ir optimisms. Liekas, kopš tā laika, kad uz mūsu planētas bija uzkrāti pietiekami līdzekļi, lai to iznīcinātu — un vajadzības gadījumā arī vēl tuvākās planētas —, cilvēkiem vajadzēja mitēties mierīgi gulēt. Taču dīvaina parādība — baismīgo ieroču pārmērīgais daudzums un aizvien pieaugošais valstu skaits, kuru rokās šie ieroči atradās, tika uzskatīts par nomierinošu faktoru. Tā kā neviena valsts kopš 1945. gada netika šos līdzekļus lietojusi, sāka domāt, ka tās bīstas to darīt un nekas nenotiks. Apšaubāmajai drošībai, kādā mps dzīvojām, sagudroja pat speciālu, no augstākās stratēģijas apsvērumiem izrietošu terminu. Sādu stāvokli nosauca par «iebiedēšanas līdzsvaru».
Taču jāsaka gan arī vēl kas cits — nekas, absolūti itin nekas pēdējās nedēļās pirms N dienas neļāva to paredzēt. Tiesa, šur un tur uzliesmoja kari, valdīja bads, sākās slaktiņi. Vietumis palaikam notika necilvēcīgi briesmu darbi. Reizēm tas viss risinājās atklāti — neattīstītajās zemēs, reizēm paslepšus — kristīgo civilizācijās valstīs. Tomēr kopumā nekas tāds, ko mēs trīsdesmit apritējušajos gados jau nebūtu pieredzējuši. Turklāt tas viss risinājās diezgan ērtā attālumā, kaut kur pasaules viņā malā. Protams, satraukumu izraisīja <irī tas, cilvēki bija sašutuši, tika parakstītas petīcijas, palaikam saziedoja pat kādu mazumu naudas. Bet, tā kā, galu galā, viss notika kaut kur citur un mūs tieši nekas neskāra, tad savā dziļākajā būtībā mēs palikām mierīgi. Aizvien taču mira'citi.
Mass media [1] — man saglabājušies laikraksta «Monde» pēdējie numuri, un nesen es tos pāršķirstīju — nekādu sevišķu satraukumu neizrādīja. Vai arī tas tika attiecināts uz tālu nākotni. Piemēram, runājot par vides piesārņošanu. Pareģoja, ka pēc gadiem četrdesmit mūsu planēta nokļūs bezdibeņa malā. Pēc gadiem četrdesmit! Tā šķita tāla nākamība. Vai tad mēs to maz pieredzēsim!
Ir fakts — un es to saku gluži bez jebkādas ironijas, jo tā šeit būtu nevietā —, ka neviens no masu informācijas varenajiem līdzekļiem, ne prese, ne radio, ne televīzija, kuri aizvien piegādā tik bagātīgas, ja arī ne vienmēr gluži precīzas ziņas, šoreiz ne mazākā mērā un ne uz brīdi nenojauta, kas mūs sagaida. Kad katastrofa notika, bija jau par vēlu to komentēt, jo pašu masu informācijas līdzekļu vairs nebija.
Starp citu, varēja gan arī būt tā, ka katastrofa iepriekš nemaz nebija paredzama. Varbūt kāds valstsvīrs izdarījis baismu kļūdu, noticēdams savam ģenerālštābam, ka viņa rokās ir absolūtais ierocis? Vai arī pēkšņs prāta aptumsums piemeklējis kādu atbildīgu amatpersonu vai pat vienkāršu ne visai augsta ranga izpildītāju, un tā tika dots rīkojums, kuru pēc tam neviens vairs nespēja atsaukt? Tāpat atomtriecienu ķēdes reakciju varēja izraisīt kāds tehnisks misēklis, uz kuru otra puse atbildēja ar prettriecienu, un tā tālāk līdz pilnīgai bojāejai.
Šādus minējumus var izsacīt bez sava gala. Taču patiesību neviens neuzzinās, jo tās noskaidrošanas līdzekļi ir iznīcināti.
šajās Lieldienās sākās tumša nakts, kad pārtrūka vēstures ritējums, jo nebija vairs tās objekta: civilizācijai, par kuras attīstību mums stāstīja vēsture, bija pienācis gals.
Pulksten astoņos es nokāpu ieejas tornī, kur dzīvoja Menū ar Momo, lai paņemtu pienākušo pastu. Kā jau katru rītu, es tur sastapu pastnieku Budeno, skaistu un sprogainu, bet no pārmērīgas vīna lietošanas — ar vīnu viņš tika pacienāts ikvienā mājā — jau mazliet izblīdušu un apsārtušu puisi. Viņš sēdēja virtuvē pie galda, sūkdams manējo, un man par godu mazliet pacēla no krēsla savu dibengalu. Pateicu viņam, lai neapgrūtina sevi ar piecelšanos, pievācu no galda vēstules un grasījos iet prom, bet Menū, izņēmusi no sienas skapja glāzi, ielēja vīnu arī man. Kā jau katru rītu, arī šoreiz es atteicos, bet, «lai vīniņš neietu zudumā», to izdzēra pati Menū. Iestiprinājusies, viņa pievēršas nopietnākām lietām. «Vajadzētu, Emanuel, beidzot iepildīt pudelēs vīnu, gandrīz visas jau izdzertas.» Es nepacietīgi paraustu plecus. «Tad darīsim to tūlīt,» es saku, «desmitos ar Zermēnu man jāizbrauc uz Laroku.» Kā jau labi audzināts cilvēks, Budeno pie<eļas — viņš tad nu iešot. Tāds viņš saglabājies manā /il,miņā — melniem, sprogainiem matiem, platu smaidu, līksmām acīm. Budeno vēlreiz pasniedz man roku. Uz Lijām viņš turas stingri, tikai iekšienē viņam no vīna uzmundrinošs siltums. Cigareti lūpās iespraudis un sēdeklī ērti atzvēlies braukādams apkārt ar savu dzelteno pasta mazauto, Budeno ir priecīgs par iespēju Ik ritu sastapt tik daudz ļaužu. Vai gan iespējams Iedomāties vēl labāku nodarbošanos jaukam puisim ar piemērotu izglītību, jo, izmaksādams naudas pārvedumus, viņš nekad nekļūdās. Un tā «vienos priekos» līdz pensijas gadiem! Apcirties uz papēža, Budeno aizsoļo, iii savu plato muguru aizpildīdams zemo durvju atveri.