Viņa dzelteno mazauto mēs vēlāk atradām, kad tas bija pārvērties pārogļojušos sadriskātu skārdu gubiņā, liet no paša Budeno nevienas kaula šķembiņas.
Es aizgāju uz savu istabu, paņēmu puloveru un piezvanīju Žermēnam uz «Septiņiem dižskābaržiem». Brīdināju viņu, ka iegriezīšos tikai pusvienpadsmitos, lai lad kopīgi brauktu uz Laroku. Iznākdams iekšējā pagalmā no galvenā sargtorņa, es sastapu Menū un Ieteicu saģērbties siltāk, jo pagrabā ir vēss. «Ej nu, ej,» viņa atbildēja, «man nekad nav auksti. Momo, tas gan ir salīgs.» Kamēr Menū runāja, es uz viņu nolūkojos no sava garā auguma augstumiem, un viņa man šķita pavisam maziņa. Atceros, ka manu vērību šajā brīdī piesaistīja gluži nenozīmīgs sīkums. Menū bija »izvilkusies melnu, līdz spīdumam nobružātu darba blūzi, kuras četrstūrainā izgriezuma malā es pamanīju veselu virteni saspraužamo adatu. Nevarēju apjēgt, kādam nolūkam tās tur savāktas un pie kāda apakšveļas gabala tās piespraustas, taču ne pie krūštura, jo ko gan tas viņai, nabadzītei, saturētu? «Tev, Menū, ari derētu uzvilkt ko siltāku,» es teicu, noskatīdamies saspraužamo adatu virtenē. «Pagrabā ir vēsi, viegli var saaukstēties.» Nē, nē, viņai nemaz neesot auksti, Menū iebilda, un es nevarēju saprast, vai viņas balsī jaušams skarbums vai arī nabaga ļaužu lepnums.
Ne visai lādzīgā omā es nostiprināju vīna uzpildes ierīci un apsēdos uz ķeblīša soļus divdesmit no Menū. Pagrabs bija milzīgs, plašāks nekā skolas iekšējais pagalms. To apgaismoja sienas nišās paslēptas spuldzes, bet avārijas gadījumam paliktņos bija saspraustas lielas sveces. Šeit nebija ne pārāk sauss, ne arī pārāk mitrs gaiss, un temperatūra, kā to liecināja virs izlietnes uzkarinātais termometrs, pastāvīgi turējās uz plus trīspadsmit grādiem. «Labāks ledusskapis nemaz nav atrodams,» mēdza sacīt Menū, kura šeit uzglabāja mūsu konservus, bet pie griestu velvēm sakarināja desas un šķiņķi. Menū izvieto savus «rīkus» ap izlietni: pie ūdens-
kubla krāna piestiprinātu pudeļu suku, paliktni ar notekcaurumiem, automātisko aizkorķētāju. Menū rīkojas jo sparīgi, un jūtams, ka viņa atšķirībā no manis ir labā omā. Lai gan viņa iedzer visai mēreni, vīna uz-p pilde ir svinīgs rituāls, antīki svētki, rnūsu pārticības cildens apliecinājums, gaidāmo līksmju solījums. Bet man šis darbs ir tikai klaušas. Turklāt tādas, no kurām es nekādi nevaru atbrīvoties, šim darbam pietiktu ar diviem cilvēkiem, no tiem viens pudeles uzpildītu, bet otrs aizkorķētu, taču nevienu no šīm operācijām nevar uzticēt Momo. Ja viņu noliek pie vīna uzpildes, viņš gan pielāgo šifonu, bet par teci pārliecinās, tā galu iebāzdams sev mutē, un tikai pēc tam to ieliek pudeles kaklā. Ja Momo uztic pudeļu aizkorķēšanu, viņš vispirms no katras iekampj krietnu malku.
Tātad es rūpējos par uzpildi, Menū pudeles aizkorķē, bet Momo tās pārvieto — pie manis atgādā tukšās, bet uzpildītās — atpakaļ pie Menū. Laiku pa laikam es dzirdu Menū noburkšķam: «Momo, vai gribi, lai velku lev ar kāju pa dibenu?» Man nav nekādas vajadzības pacelt galvu, jo es zinu, ka Momo šajā brīdī žigli noliek atpakaļ stiepļu kurvī pudeli, kuras saturs jau manāmi noplacis. Zinu to tālab, ka tūlīt, noliegdams savu acīm redzamo vainu, Momo sašutušā balsī iebrēcas: «Eznegonetaru!» (Es neko nedaru!).
Veicot uzpildes operāciju, vīns pudelē kāpj tik strauji, ka no tās nedrīkst novērst acis. Taisni apbrīnojami, cik lielā mērā pat pavisam vienkāršs darbs aizkavē jebkuras pārdomas. Lai gan tiesa, ka arī Momo pļerkstošais tranzistors (to, mums visiem par postu, viņam nesen uzdāvinājusi Menū), kuru viņš nēsā sev līdzi kaklā uzkarinātu, ne visai veicina koncentrēšanos.
Pašam nemanot, mans īgnais noskaņojums pamazām izgaist, taču sevišķu sajūsmu darāmais darbs neizraisa. Vīna uzpilde nav nekāds jaukais pienākums, ja vien to neveic tā, kā paradis Momo. Taču kādam tas jādara. Turklāt vīns ir mans, un vispār man patīk strādāt kopā ar Menū. Lai gan tajā pašā laikā Momo izrīcība un viņa pļerkstošā mūzika mani kaitināja. Ar vārdu sakot, pārdzīvojamais brīdis bija pavisam pelēcīgs, pavisam ikdienišķīgs, ar sīkām, neskaidri izteiktām, pretrunīgām, aši pagaistošām izjūtām, ar neinteresantām, uznirstošām un tūlīt pazūdošām, līdz galam neaptvertām pārdomām, ar kaut kur ieslēptām, vēl pilnīgi nepārvarētām nenozīmīga sarūgtinājuma mielēm.
Negaidot — gluži kā Šekspīra traģēdijās — pie durvīm atskanēja spēcīgi klauvējieni un pa tām visai nedramatiskā kārtā ievēlās Meisonjē kopā ar mazo Kotēnu un garo šķeistu Peisū.
Es tūlīt pamanīju, ka Meisonjē ir par kaut ko ļoti uztraucies.
— Mēs izmeklējāmies tevi pa visām malu maliņarn, — viņš teica, steigdamies šurp pie manis pagraba otrā galā. Kolēns un Peisū viņam sekoja.
Es pikti viņam aizrādu, ka vajadzētu aizvērt abas durvis uz gaiteni.
— Nav vārdam vietas, atradis pamatīgu slēptuvi. Par laimi, mēs satikām Tomā, un viņš mums pateica, kur tu esi meklējams.
— Ko tu saki! — es iesaucos un pāri plecam pastiepju viņam kreiso roku, taču nenovēršu acis no vīna līmeņa pudelē. — Vai tad Tomā vēl nav aizgājis?
— Nē, tup saulgozī uz sargtorņa kāpnēm un pētī savas kartes.
Meisonjē to paziņo kaut kādā sevišķā tonī, jo jaunais cilvēks, kurš tā var noņemties ar oļiem, iedveš viņam bijību.
— Pieņemiet, grāfa [2] kungs, manus cieņas apliecinājumus.
Kopš esmu nopircis Malvilas pili, viņam patīk šādā veidā par mani pazoboties.
— Sveicināts, — saka garais Peisū.
Es uz viņiem pat nepaskatos, jo nedrīkstu novērst acis no pudeles. Iestājas mazliet neveikls klusuma brīdis.
— Nu, kā tad sviežas? — ierunājas Peisū, juzdams brīža neveiklību. — Vai tava vācietene vēl nav atbraukusi?
Tai vajadzētu būt sevišķi piemērotai tēmai. Vismaz viņam tā liekas.
— Viņa vairs nebrauks šurp, — es vienaldzīgā balsī nosaku. —Birži!a precas.
— Pirmā dzirdēšana, —< Menū nosodošā balsī ierunājas. — Paskat tik! Sai ienācis prātā iziet pie vīra!
Es redzu, ka Menū tā vien niez mēle nolasīt morāles sprediķi, bet tad laikam viņa atceras, kā pašai bija izdevies nomakšķerēt laulāto draugu, un apklust, .
— Nevar būt! — garais Peisū novelk. — Biržita precas?! Tā nu gan ir nelaime, tad jau man ar viņu nekas nesanāks.
— Bet Kants paliks bez izpalīga, — Kolēns mani pažēlo.
Es nevaru novērsties, lai paskatītos uz Meisonjē. Vīns pudelē kāpj pārāk strauji. Taču ievēroju, ka viņš nesaka neviena vārda.
— Mēneša beigās man būs trīs palīgi, — es pēc brīža pavēstu.
— Meitas vai puiši? — Peisū apjautājas,