— Viens puisis, divas meitas.
— Divas meitas! — Peisū iesaucas. Tomēr neviens neatbalsta viņa balamutēšanos, un atkal iestājas necils klusuma brīdis.
— Menū, — es saku, — atnes ciemiņiem trīs glāzes.
— Nav vērts pūlēties, — Peisū iebilst, lūpas aplaizīdams.
— Momo, — Menū saka, — aiztec pēc glāzēm, tu taču redzi, ka esmu aizņemta.
Patiesībā viņa negribēja aiziet no pagraba tieši tādā brīdī, kad saruna kļuva tik interesanta.
— Nekripuied! (Negribu iet!) — Momo atcērt.
— Bet vai ar ceļgalu pa dibenu tu gribi? — Menū piesola, draudīgi pieceldamās.
Vienā lēcienā Momo ir drošā attālumā un, kāju piesperdams, sirdīgi atkārto;
— Nekripuied!
-— Uz līdzenas vietas tu man iesi! — Menū piedraud, pasperdama soli uz viņa pusi.
— Momo nekripied! — puisis izaicinoši tiepjas, roku uz durvju tverekļa turēdams, lai jebkuru mirkli varētu ņemt kājas pār pleciem.
Menū ar acīm novērtē attālumu, kas viņu šķir no dēla, un mierīgi apsēžas.
— Ja tu atnesīsi glāzes, — Menū rāmi nosaka, darbodamās ar aizkorķētāja rokturi, — es tev vakariņās sacepšu kartupeļus.
Momo nevīžīgi noskūtajā sejā pavīd iekāre, viņa mazās, melnās, vientiesīgiem zvērēna redzokļiem līdzīgās acis iedzirkstas.
— Vaibadiesi? (Vai patiesi?) — viņš aši iejautājas, ar vienu roku kašņādams savu melno matu ērkuli, bet otru iegrūzdams bikšu priekšā.
— Solīts paliek solīts, — Menū apstiprina.
'— Dūtaļ! (Tūdaļ!) — Momo iesaucas, atplaukdams smaidā. Un pazūd tik ātri, ka aizmirst pat aizvērt durvis. Uz akmens kāpnēm noklaudz viņa rupjie, ar naglām apsistie kareivja šņorzābaki.
Garais Peisū pievēršas Menū:
— Nevar teikt, ka tev būtu vieglas dienas ar dēlu,— viņš saka.
— Viņam uz pleciem sava galva, tas gan, — Menū atbild visai apmierinātā balsī.
— Jā, vajadzēs tev šovakar pasvīst pie pavarda, — Kolēns piebalso.
Menū izdēdējusī mūmijas sejiņa saverkšķas tūkstoš grumbās.
— Mums šodien tā kā tā cepto tupeņu diena, — viņa paskaidro vietējā dialektā. — Tikai manam nabaga puiškānam tas bija izbiris no prātiņa.
Kāpēc viss, ko Menū saka vietējā dialektā, skan daudz smieklīgāk nekā franču literārajā valodā, es nevaru pateikt. Sava loma te droši vien ir intonācijas savdabībai.
— Ir gan šie meitieši viltīgi radījumi, — Kolēns nosaka un savā īpatnējā smaidā parauj uz augšu lūpu kaktiņus. — Allažiņ vadā mūs aiz deguna.
— Eh, ja vadātu tikai aiz deguna vien, — Peisū nopūšas.
Mēs visi trīs iesmejamies un maigi nolūkojamies savā draugā. Jā, tāds viņš ir. Mūsu garais šķeista Peisū. Mūždien tāds pats. Vienmēr uz bezkaunībām.
Tad atkal iestājas klusums. Malžakā visam savs laiks. Neviens te tūdaļ neķersies vērsim aiz ragiem.
— Vai jums nebūtu iebildumu, ja es turpinātu uzpildīt vīnu, — es ierunājos, — bet jūs pa to laiku man pastāstītu, kas jums uz sirds?
Es redzu, ka Kolēns pamet ar acīm Meisonjē, taču las nebilst ne vārda. Meisonjē garā, naža asmenim līdzīgā seja šķiet pastiepusies vēl garāka, plakstiņi viņam satraukti mirkšķinās.
— Lai notiek, — Kolēns saka. — Mēs tev visu pastāstīsim, jo tu šeit savā Malvilas pilī esi maķenīt atšķirts no pasaules. Ar mēram adresēto vēstuli viss izdevās gods godam. Tā gāja no rokas rokā un ļaudīm patika. šajā ziņā viss kārtībā. Vējš sagriezies jau citā virzienā. Tikai ar Polā kungu gan ir ziepes.
— Tātad runa būs par šo ķēmu?
— Jā. Tagad, redzēdams, ka viss pavēršas pret mēru, viņš klāsta, ka esot ar vēstuli vienis prātis. Un liek pat saprast, ka to uzrakstījis viņš.
— Ir gan joki! — es nobrīnos.
— Un, ja viņš nav parakstījies, tad tikai tādēļ, ka neesot gribējis, lai viņa vārds stāvētu līdzās komunista parakstam,
— Toties, -— es piebilstu, — Polā kungam nebūtu nekas pretim atrasties vienā vēlēšanu sarakstā ar komunistu, tikai gan ar tādu noteikumu, lai komunista vārds tajā nebūtu pirmais.
— Redzi nu! — Kolēns iesaucas. — Tu esi sapratis.
— Pirmajam, protams, vajadzētu būt man, un es tiktu ievēlēts par mēru. Polā kungs kļūtu par manu pirmo vietnieku, bet, tā kā es esmu pārāk nevaļīgs un man nebūtu laika par pašvaldības lietām rūpēties, tad viņš visu pārņemtu savās rokās.
Es pārtraucu uzpildīt vīnu un paskatos uz saviem draugiem.
— Labi. Kāda mums daļa gar Polā kunga intrigām? Uzspļausim uz tām, un tas viss.
— Jā, bet pilsētas iedzīvotāji tam it kā piekrītot,— Kolēns iebilda.
— Kam piekrīt?
— Tam, lai tu kļūtu,par mēru.
Es sāku smieties.
— It kā piekrītot, tu saki?
— Nu, tas man tikai tāpat vien paspruka, — Kolēns taisnojas. — Iedzīvotāji patiesi to vēlas.
Es paskatos uz Meisonjē un atkal sāku darboties ap šifonu. Kad 1970. gadā es aizgāju no skolas direktora amata, lai turpinātu tēvoča darbu, Malžakā to uzskatīja par neprātīgu rīcību. Un, kad es nopirku Malvilas pili, visi bija vienis prātis — sak, Emanuēls, neraugoties uz savu skološanos, tomēr ir tāds pats gaisagrābslis kā viņa tēvocis. Bet tagad sešdesmit pieci lukliiri necaurejama čūkslāja pārvērsti leknās p]avās. Mnlvilas vīna dārzi iekopti no jauna un dod lielisku vi nu. Turklāt drīzumā es sākšu raust naudu, atvērdams pili tūristiem. Tomēr pats galvenais — es atkal csiuu cēlis godā Malžakas sensenās tradīcijas un iegādājies govis. Tādā kārtā es sešu gadu laikā savu līdzpilsoņu acis biju strauji kāpis uz augšu. No gaisaIjrābšļa biju kjuvis par izdarīgu vīru. Un kāpēc gan lai tāds izmanīgs vīrs, kurš tik lieliski pratis kārtot savas darīšanas, tāpat nerīkotos vispārības labā?
Ar vārdu sakot, Malžakas iedzīvotāji kļūdījās divas reizes — pirmo reizi, uzskatīdami mani par nejēgu, bet otro — gribēdami uzticēt man mēra amatu. No manis nekad nebūtu iznācis labs mērs, jo šis darbs mani pārāk maz interesēja. Malžakas iedzīvotājiem turpat deguna galā bija labs mēra amata kandidāts, bet viņi savā apmātībā to neredzēja.
Atstājis abas durvis atvērtas — tiesa, viņam gan abas rokas ir pilnas —, atgriežas Momo, nesdams nevis trīs, bet gan sešas glāzes, kas pierāda, ka viņš nedomā sevi aizmirst. Visas sešas iemauktas cita citā, un virsējā dziļi iebāzti viņa nosmulētie pirksti. Es pieceļos.
— Dod šurp, — es saku un steidzos Momo drīzāk atbrīvot no viņa nastas. Bet, glāzes izdalīdams, es sāku ar viņu, pasniegdams tam virsējo, notriepto.
Paņēmis pudeli vīna no 1975. gada ražas, kura, manuprāt, ir vislabākā, es pēc kārtas piepildu glāzes, lai gan visi, kā tas parasts, atrunājas. Tikko esmu beidzis, ienāk Tomā un, protams, rūpīgi aizver abas durvis. Viņš tuvojas ar ļoti nopietnu seju un vairāk nekā jebkad līdzinās sengrieķu statujai, lai gan mugurā viņam meins lietusmētelis un galvā motociklista aizsargķivere.
— Iedzer glāzi, — es piedāvāju, sniegdams viņam savējo.
— Nē, paldies, — Tomā noraida, — es nekad no rītiem nedzeru.
— Vēlreiz labrīt! — noskalda garais Peisū, laipni pasmaidīdams.
Kad Tomā palūkojas uz viņu, neatbildēdams ne smaidam, ne sveicienam, Peisū mulsi piebilst: