— Vai tu nedzirdi, Simon?
Es nolieku dakšiņu un nazi un jau paceļu pēcpusi no krēsla, lai zibenīgā ašumā varētu izvairīties no tēva pliķa. Tomēr viņš pat nepakustas. Es saprotu, ka tas no viņa prasa ne mazumu vīra dūšas, jo jāsagatavojas taču vakarā laulības gultā noklausīties kārtējo morāles sprediķi, kurā tiks uzskaitīti visi viņa pārkāpumi.
Taču tā ir gļēvuļa drosme. Esmu redzējis tēvoci — un kas tas bija par varenu skatu! — pielecam kājās un pērkonīgā balsī tā uzkliedzam savai laulenei, ka šī kļuva melna un maziņa. Starp citu, viņa bija ļoti līdzīga manai mātei, jo abas taču bija māsas. Reizēm es sev jautāju, kādā ģimenē gan viņas augušas, ja padevušās tik ķildīgas un īgnas, īstas gremžas ar nešpetnām mēlēm.
Tante neizturēja. Četrdesmit gadu vecumā viņa nomira aiz naida pret dzīvi. Bet tēvocis centās atgūt nokavēto un sāka skraidīt pakaļ skuķiem. Es viņam neko nepārmetu, vīra gados es pats tā tiku darījis.
Es nomierinos. Tēvs ij nedomā man sadot pa ausīm, to nedara arī māte. Māte gan labprāt mani notēstu, bet nesen es viņu atsēdināju: nemaz nepārkāpdams dēla padevibas robežas, pretim viņas sitienam es pašāvu elkoni, uz kura viņa satrieca roku. Turklāt tas nebija pasīvs atvairījums, jo savu delmu es sparīgi virzīju pretim viņas sitienam.
Tu nedabūsi torti, — mirkli padomājusi, māte Mika. — Tad tu zināsi, ka nedrīkst darīt pāri nabaga mazulītēm.
Tēvs tikai noklakšķina ar mēli. Taču nesaka ne vārda. Es lepni ciešu klusu. Un, izmantodams bridi, kad tēvs nodūris degunu šķīvī, bet māte piecēlusies, lai no pavarda paņemtu kaut kādu uzlievi, kas tur sautējas kopš vakar vakara, es saverkšķu briesmīgu viepli pret pinkšķi Pelažī. Viņa neganti iegaudojas un savā trūcīgajā valodā sūdzas mātei, ka es uz viņu esot «paskatījies».
— Tātad iznāk, ka man vairs nav brīv uz tevi pat paskatīties? — Es paveros apkārt ar nevainīgām acīm (divkārši nevainīgām, jo acis man ir zilas).
Klusums. Es izliekos tikai ar gariem zobiem paknibināmies ap mātes sagatavoto lielisko strebekli. Kļūstu tik pārgalvīgs, ka atsakos pat no ierastās papildu devas, kuru man piedāvā. Un, kamēr visi pie galda mielojas, es stingi veros mušu noķēzītā gravīrā, kas karājas virs bufetes. Tajā attēlota «Pazudušā dēla atgriešanās».
Paklausīgais dēls ierāvies kaktā un rāda bēdīgu seju. Taču es viņam neko nepārmetu. Jo tēvs, kura labā viņš plēsies melnās miesās, atteicies viņam dot pat mazu jēriņu, ar ko pamielot draugus. Bet par godu nekrietnelim, kurš, plītēdams ar palaistuvēm, izšķiedis savu mantojuma tiesu un tagad pārvilcies mājās, tēvs tūlīt nokauj treknu teļu.
Zobus sakodis, es nodomāju, ka ar mani un māsām ir tāpat. Izlutinātas stulbenes un mīkstmieses. Tomēr, neraugoties uz to,-māte viņas nemitīgi apčubina, aplaista ar odekolonu, sukā, kārto matus glītās cirtās. Klusībā es pikti nospurkšķos. Pagājušo svētdienu es nedzirdamā vilka solī klusītēm no muguras pielavījos viņām klāt un sakoptos matus pieķēpāju ar zirnekļa tīmekļiem.
Ar šīm laimīgajām atmiņām pietiek, lai es nekristu izmisumā. Kad mans skatiens atraujas no «Pazudušā dēla» un pievēršas aprikožu tortei, kura zeltainā apaļīgumā, kārdinošu smaržu izdvesdama, rēgojas uz lādes vāka. šajā mirklī māte pieceļas un ar svinīgu lepnumu noliek to uz galda — tieši man deguna priekšā.
Es tūlīt pieceļos un, rokas kabatās sabāzis, dodos uz durvju pusi.
— Kur tad nu tā, — tēvs ieminas aizrūsējušā balsī, kāda raksturīga nerunīgiem cilvēkiem, — vai tad torti tu nemaz nenogaršosi?
Par šo novēloto iejaukšanos es nesajūtu nekādu pateicību. Pagriežos un, rokas no kabatām neizņēmis, pār plecu sausi attraucu:
— Iztikšu bešāl
— Kas vēl nebūsi Kā tu runā ar tēvul — māte tūlīt iejaucas.
Es neuzkavējos, lai nevajadzētu klausīties turpinājumu. Nebeidzamo turpinājumu. Viņa arī tēvam sagandēs visu prieku par torti, kā jau to izdarījusi ar mani.
Izeju «Dižriju» pagalmā un, rokas kabatās sažņaudzis, ņemos staigāt pa to no viena gala uz otru. Malžakā mēdz sacīt, ka mans tēvs esot mīksts kā nule izcepts maizes klaips. Nudien. Viens vienīgs mīkstums, ne miņas no garozas.
Manī verd dusmas un sarūgtinājums. Ar šo stulbeni (jā, tieši tā es domās nosaucu savu māti) nav iespējams prātīgi aprunāties. Vienmēr viņa mani pazemo, padara par apsmieklu šo nejēgu acīs, turklāt uzliek vēl sodu Gadījums ar torti man ķēries pie sirds. Svarīga šeit nav pati torte, bet gan pazemojums. Dūres kabatās sabāzis un jau krietni paplatos plecus izriezis, es krustam un šķērsām soļoju pa sētsvidu. Atstāt bez Milda ēdiena mūsu kantona teicamnieku!
Tā ir izdaudzinātā pēdējā lāse, mans pacietības mērs tagad plūst pāri malām. Manī uzvirmo salts niknums. Vel tagad, pēc trīsdesmit gadiem, es to skaidri atceļos. Pagātnē atlūkojoties, man jāatzīstas, ka neesmu bijis nekāds Edips. Pat domās es Jokastei nepieskāros. IJcz sava «kompleksa» es tomēr nebiju, taču tam nebija nekāda sakara ar māti, bet gan ar pārtikas veikaliņa īpašnieci Adelaidu. Sī tumīgā gaišmate ne tikai aizrautīgi smejas un labprāt mani pacienā ar konfektēm, bet viņai ir arī varen krāšņas krūtis. Edipa «kompleksā», protams, nepieciešams arī tēvs, taču viņa «izdarīšanas» (ir gan žargona vārdiņš!) es uzticu nevis savam sencim, bet tēvocim, kuram — to gan es uzzināju tikai krietni vēlāk — ar Adelaidu ir visai tuvas attiecības. Tātad, pats neko neatskārzdams, līdzās atmestajai ģimenei es pilnā sastāvā esmu radījis citu.
Taču ir vēl kāda cita, man ļoti dārga un manis paša radīta ģimene, ko mēs dēvējam par Kopu. Tā ir augstākā mērā slepena, no septiņiem locekļiem sastāvoša apvienība, kuru es esmu nodibinājis Malžakā (pilsētiņa ar 412 iedzīvotāju un 12. gadsimtā celtu baznīcu). Esmu šīs apvienības tēvs un tās lietu kārtošanā izrādu tādu uzņēmību, kādas pilnīgi trūkst mana paša sencim, un kurai, neraugoties uz manu pakļāvīgo ārieni, piemīt īsti dzelžains tvēriens.
Esmu izlēmis: no man nodarītajām pārestībām es meklēšu patvērumu šīs ģimenes klēpī. Es nogaidu, kamēr tēvs uzkāpj savā istabā, lai nosnaustos diendusā, un māte sāk mazgāt traukus, bet abas sacirtotās mīkstmieses turpat kvern, mātei lindrakos ieķērušās. Tad iclavos savā jumtaugšas miteklī un salieku savas mantas mugursomā (tēvoča dāvana). Somu aizsprādzējis, es to nometu uz malkas grēdas zem loga. Aiziedams 3.0 tēva mājas, uz galda atstāju zīmīti, kuru ceremoniāli adresēju Simonām Konta kungam, zemkopim, Malžakas «Dižrijās».
«Dārgo tēt.
Es aizeju. Pret mani šajā mājā neizturas tā, kā es to būtu pelnījis.
Skūpstu tevi,
Emanuēls.»
Un, kamēr mans nabaga tēvs aiz aizvērtajiem slēģiem guļ diendusā, nemaz nenojauzdams, ka viņa fermai vairs nav mantinieka, es saules svelmē, somu uz muguras uzmetis, ar vellapēdu dragāju Malvilas pils virzienā.
Malvila ir pa pusei sabrukusi nocietināta 13. gadsimta pils; tā izskatās kā uztupusies uz milzu klints, kas pārvalda nelielo Rinas upes ieleju. īpašnieks pili pametis, un kopš tā laika, kad no galvenā torņa galerijas nobrucis akmens nogalināja kādu tūristu, ieeja taja aizliegta. Vēstures pieminekļu aizsardzības darbinieki pils tuvumā izlikuši attiecīgus uzrakstus, bet vienīgo ceļu uz turieni, kurš ved pa uzkalna nogāzi, Malžakas mērs licis norobežot ar četrkārtīgu dzeloņstiepļu aizžogu. It kā lai pastiprinātu šo aizsprostu, gar veco ceļu starp klinti un stāvo krauju, atdalot Malvilas reibinošo augstieni no mana tēvoča fermas «Septiņi dižskābarži» lēzenā paugura, saaudzis durstīgu krūmu čūkslajs, kurš ar katru gadu sazeļ aizvien biezāks, Iiii'ii tas jau vairs nav mērijas nopelns.