— Mēs laikam šorīt jau esam tikušies.
— Jā, pirms minūtēm divdesmit, — Tomā ar stingru seju paskaidro. Redzams, ka viņš nejūt nekādu nepieciešamību no jauna sasveicināties, ja tas jau reizi izdarīts.
— Es atnācu tevi brīdināt, — Tomā pievēršas man, <— ka šodien neieradīšos pusdienās.
— Apklusini taču reiz savu pļerkšķi, — es uzkliedzu Momo, — taisni vai ausis pušu plīst!
— Vai dzirdi, ko Emanuēls tev saka? — arī Menū viņu apsauc.
Momo pakāpjas dažus soļus atpakaļ, iespiezdams tranzistoru kreisajā padusē, un sašķobj niknu ģīmi, taču skaņu pieklusināt nedomā.
— Esi nu gan tu viņam Ziemsvētkos pasniegusi labu dāvanu! — es pārmetu Menū.
— Mans nabaga puisītis! — Menū sāk sūroties, pēkšņi mainīdama nostāju. — Zirgu staļļus mēžot, viņam taču kāds prieciņš arī vajadzīgs.
Izbrīnījies es paskatos uz Menū, bet tad pasmaidu, lai gan ar sarauktām uzacīm, jo tādā veidā, kā man liekas, es gan atzīstu, ka viņai taisnība, taču nenieka nezaudēju no savas cieņas.
— Es teicu, ka neieradīšos pusdienās, — Tomā atkārto.
Labi, — es atbildu un, tā kā Tomā mums jau li/griezis muguru, vietējā dialektā saku Meisonjē:
Par vēlēšanām neraizējies, gan jau atradīsim kādu līdzekli, kā Šim ērmam Polā noplacināt seksti.
Un tieši šajā mirklī viss manā atmiņā sastingst, gluži kā Grevēna muzejā, kur vēsturiskie personāži iemūžināti tiem ierastās pozās. Centrā grupa, kuru veido Meisonjē, Kolēns, garais Peisū un es pats, visi ar glāzēm rokā, bažu pilnām sejām, visi norūpējušies par mūsu ciematu ar tā četri simti divpadsmit iedzīvotājiem, kuri mitinās uz planētas ar četriem miljardiem cilvēcisku būtņu.
No šīs grupas, platus soļus sperdams, attālinās Tomā, bet starp viņu un mums ar pusizdzertu glāzi rokā stāv Momo, un viņa tranzistors pilnā rīklē dragā kādu idiotisku kārtējās estrādes zvaigznes ļerinātu bļurkšķi. It kā gribēdama viņu pasargāt, dēlam blakus nostājusies pavisam jau sīciņā Menū ar savītušam ābolam līdzīgo sačervelējušos seju, bet acis viņai dzirkst nule izcīnītās uzvaras priekā. Un visapkārt mums un pari mūsu galvam plešas milzīgais pagrabs ar savām varenajām šķautņainajām velvēm, kas no augšas sijā atmaidzinātu gaismu.
Pasaules bojāeja, pareizāk sakot, tās pasaules bojāeja, kurā mēs līdz šim bijām dzīvojuši, sākās pavisam vienkārši, un tajā nebija nekā dramatiska. Vispirms nodzisa elektriskā gaisma. Tumsā atskanēja smiekli, kāda balss ieminējās, ka radies bojājums, pāris reižu noknikšķēja šķiltavas, un tad atspīdēja uguntiņa, apgaismodama Tomā seju. «Varbūt tu varētu iedegt sveces?» es teicu, pieiedams pie viņa. «Vai labāk dod man savas šķiltaviņas, es zinu, kur sveces stāv, un pats tās iedegšu.» — «Manai mutei arī tumsā glāze secen nepaies,» es izdzirdēju Peisū balsi. Un kāds cits, varbūt Kolens, iesmiedamies pusbalsī piebilda, ka tā šādam gadījumam pietiekami liela.
Turēdams sev priekšā šķiltavas ar mirgojošo liesmiņu, es pagāju garām Momo un ievēroju, ka viņa tranzistors apklusis, bet tā skala vēl aizvien ir apgaismota. Iededzināju uz diviem tuvākajiem paliktņiem stāvošās sveces — skaitā četras —, un pēc melnās nakts tumsas sveču gaisma mums šķita žilbinoši spoža, lai gan pagraba lielākā daļa palika neapgaismota. Sveču paliktņi pie mūra bija piestiprināti diezgan zemu, lai neizjauktu spraišļu līnijas, un mūsu izlauzītās ēnas uz tām šķita milzīgi lielas. Es atdevu šķiltaviņas Tomā, kurš tās ielika sava lietusmēteļa kabatā un devās uz durvju pusi.
— Nu, beidzot apklusināji gan savu pļerkšķi? — es pajautāju Momo.
— Negāneabglusināju (Nekā neapklusināju.), — atbildēja Momo, nolūkodamies uz mani pārmetošām acīm, it kā es būtu viņa aparātu apbūris. — Dābadnetarpojas (Tāpat nedarbojas.).
— Jā, nedarbojas vis! — sašutumā iesaucās Menū. — Un bija pavisam jauns! Tikai vakar Larokā apmainīju baterijas!
— Tas patiešām savādi, — ierunājās Tomā, pienākdams mums tuvāk, un viņa seja atkal iznira no tumsas. — Tikko vēl bija kārtībā. ,.
— Vai tu neizņēmi baterijas? — Tomā pajautāja Momo.
— Nē, nē, — Momo apgalvoja.
— Parādi man aparātu, — Tomā teica, nolikdams kartes uz galda.
Es domāju, ka Momo neparko neizlaidīs no rokām savu dārgumu, taču viņš to pastiepa Tomā, tāpat kā noraizējusies māte savu saslimušo zīdainīti uztic ārttlam. Tomā izslēdza aparātu, no jauna ieslēdza un noskaņoja uz maksimālo jaudu, likdams rādītājšautriņni staigāt pa raidstaciju skalu. Kļuva dzirdami spalgi Hprakšķi, taču citādi nebija nevienas skaņas.
— Kad elektrība nodzisa, varbūt tu nometi to zemē? Vai ari kaut kam uztriecies?
Momo noliedzoši papurināja galvu. Tomā izņērna no kabatas sarkanu nazīti un ar mazāko asmentiņu atskrūvēja aparāta vāku. To noņēmis, viņš ar tranzisloru piegāja tuvāk pie sveces paliktņa un vērīgi pārlūkoja aparāta iekšieni.
— Nekādas vainas neredzu, — viņš teica. — Viss liekas pilnīgā kārtībā.
Tomā citu pēc citas atlika skrūvītes vietā. Es domāju, ka viņš aparātu atdos atpakaļ Momo un ies savu ceļu, taču nenotika nekas tamlīdzīgs. Ar noraizējušos seju viņš palika stāvam un turpināja staciju meklējamo šautriņu pārbīdīt pa skalu.
Mēs visi septiņi, ne vārda nebilzdami, ieklausījāmies, ja tā varētu izteikties, tranzistora klusēšanā, kad pēkšņi nogranda tāda dārdoņa, par kuru es varu sniegt aptuvenu priekšstatu, tikai meklējot salīdzinājumus, kuri tai pašā laikā man liekas gluži smieklīgi: pērkona vai pneimatisko veseru grāvieni, sirēnu spalgā kviekoņa, skaņas barjeru pārvarošas lidmašīnas rēkoņa, lokomotīves svilpju neprātīgā gaudoņa. Pār mums nobruka neizsakāmi spalga un reizē neiedomājami dobja cilvēka uztveres spējas pārsniedzoša dārdoša, dzelžaini žvankstoša un džerkstoša skaņu lavīna. Es nezinu, vai troksnis, sasniegdams bezgalīgu spēku, var cilvēku nonāvēt. Ticu, ka tas būtu noticis, ja drausmīgie grāvieni būtu turpinājušies. Izmisumā es ar rokām aizspiedu ausis, noliecos un sarāvos čokurā, pamanīdams, ka drebu no galvas līdz kājām. Esmu pārliecināts, ka šī konvulsīvā dreboņa bija organisma fizioloģiska reakcija uz drausmīgo rēkoņu, kas pārsniedza cilvēka izturības robežas. šajā mirklī es taču vēl nebiju paguvis pat nobīties. Biju pārāk apdullis un nevaldāmo trīsu pārņemts, lai vispār spētu kaut ko iedomāties. Man prātā nenāca pat tas, ka grāvienu spēku mazina divu metru biezie mūri un veselu stāvu dziļā pazeme.
Ar rokām sažņaudzis deniņus, es drebēju. Likās, galva nupat pārplīsīs. Tai pašā laikā prātā jaucās muļķīgas iedomas. Es sev vaicāju, kas izlējis manu glāzi, kuru es redzēju vāļājamies uz grīdas pāris metru attālumā. Tāpat brīnījos, kāpēc Momo kņūpus nokritis uzlclona plāksnēm, seju pie tām piespiedis un skaustu ar rokām aptvēris, un kāpēc Menū, kura purināja dēlu aiz pleciem, plati plāta muti, neizdodama nevienas skaņas.
Kad es saku «dārdoņa», «grandoņa», «rēkoņa», ar to vēl nekādā mērā nav raksturota kolosālā, visus cilvēka spēkus nomācošā grāvienu lavīna. Es pat nevaru pasacīt, kad tā īsti aprima. Šķiet, viss ilga vairākas sekundes. Ka tā mitējusies, es pamanīju tikai tad, kad ievēroju, ka mans augums pārstājis drebēt, un Kolēns, kurš visu laiku bija čurnējis uz klona pa labi no manis, kaut ko man iečukstēja, bet es sapratu vienīgi vār-, dus «elles jezga». Tajā pašā laikā izdzirdēju arī žēlu smilkstēšanu. Tur kunkstēja Momo.