Piesardzīgi noņēmu rokas no savām smeldzošajām ausīm, un Momo vaidi tūlīt kļuva skaļāki, tāpat es sadzirdēju, ka Menū, runādama izloksnē, par kaut ko viņu rāj. Tad Momo pārstāja ņerkstēt, arī Menū apklusa, un pēc briesmīgajiem grāvieniem, ko nule bijām pārcietuši, pagrabā iestājās klusums, kas šķita tik dziļš, nenormāls un sāpīgs, ka man gribējās balsi
f.a lidot. Radās sajūta, it kā baismīgais troksnis mani mitu saturējis, bet tagad, kad tas aprimies, esmu palicis karājamies tukšumā. Tāpat es nevarēju pakustēties, im mans redzes lauks bija ļoti šaurs: atskaitot Menū un manā priekšā uz klona sakņupušo Momo, es neviena cita neredzēju, pat Kolēnu ne, lai gan viņš, kā vēlāk pats apgalvoja, nebija izkustējies no vietas.
Nezinu, kāpēc, bet pēkšņais klusums man iedvesa šausmas. Sviedriem pārplūdis, es aizgūtnēm tvarstīju gaisu. Novilku, pareizāk sakot, norāvu puloveru ar augsto apkakli, kuru biju uzvilcis pirms nokāpšanas pagrabā. Taču gandrīz nekāda atvieglinājuma nesajutu. Tāpat sviedri straumēm man plūda pār pieri, tecēja pa vaigiem un muguru un sakrājās padusēs, mocīja briesmīgas slāpes, lūpas izkalta, un mēle lipa pie aukslējām. Pēc brīža atjēdzos, ka sēžu ar pavērtu muti, ātri kā suns elsodams, taču nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tūlīt nosmakšu. Tajā pašā laikā mani bija pārņēmis drausmīgs nespēks — uz klona sadudzis un ar muguru pret kādu kublu atbalstījies, es nejaudāju ne pakustēties, ne parunāt!
Arī neviens cits nesacīja ne vārda. Pagrabā valdīja nāves klusums, un, izņemot smagus, svelpjošus elpas vilcienus, tur nedzirdēja ne mazākā troksnīša. Tagad gan es saredzēju savus draugus, bet viņu sejas izskatījās kā miglā tītas. Likās, ka no šķebinošās nespēka sajūtas es tūlīt zaudēšu samaņu. Aizvēru acis. Skatīšanās prasīja pārāk lielu piepūli. Galvā nebija nevienas domas, es ne par ko nebrīnījos un pat negribēju zināt, kāpēc man trūkst elpas. Kā nāv.īgi ievainots dzīvnieks, kaktā ierāvies un sakņupis, es aizgūtnēm elsoju un pārplūdu sviedriem, viss ļaudamies drausmīgai baiļu sajūtai. Es tūlīt miršu, par to nevarēja būt ne mazāko šaubu.
Pēkšņi manā redzes laukā parādījās Tomā seja, pamazām pieņemdama aizvien skaidrākus apveidus. Viņš bija līdz jostas vietai kails, bāls kā nāve, sviedriem klāts. Dzirdēju viņu izdvešam: «Ģērbies nost!» Brīnījos, ka man pašam tas nebija ienācis prātā. Novilku kreklu, Tomā man palīdzēja. Laime, ka kājās man nebija stulmeņi, jo pat ar Tomā palīdzību es no tiem nebūtu atbrīvojies. Katra visniecīgākā kustība nogurdināja. Pa trim lāgiem man vajadzēja atpūsties, iekāms es novilku bikses, un vispār spēju to izdarīt tikai tāpēc, ka man talkā nāca Tomā. Pielicis muti man pie auss, viņš tikko dzirdami nočukstēja:
— Termometrs… virs izlietnes.,, septiņdesmit grādu.
Es sapratu katru vārdu, taču tikai pēc brītiņa apjēdzu, ko viņš saka — virs ūdens statņa piestiprinātais termometrs rādīja, ka temperatūra pagrabā no trīspadsmit grādiem uzkāpusi līdz septiņdesmit. Man tūlīt kļuva vieglāk. Es atskārtu, ka mirstu nevis no neizprotamas slimības, bet gan no pārmērīgā karstuma. Taču pagaidām tas viss vēl šķita tikai murgaini rēgi. Es nespēju pat iedomāties, ka temperatūra pagrabā varētu vēl kāpt un kļūt nāvējoša. Nekad savā mūžā nebiju pieredzējis tādu situāciju, ka pagrabā kāds ietu bojā no svelmes.
Man izdevās uzrausties ceļos, un četrrāpus, ar milzīgu piepūli es aizrāpos līdz kublam, kurā mēs skalojām pudeles. Pieķēros pie tā malām, sirds nevaldāmi kūleņoja, acīs sametās tumšs, krūtīm trūka elpas, taču kaut kā es uzķepurojos stāvus, pēc tam abas rokas līdz pleciem un galvu iegremdēju ūdenī. Tūlīt sajutu patīkami spirdzinošu vēsumu, kas acīmredzot liecināja, ka ūdens kublā vēl nav paguvis sasilt līdz apkārtējā gaisa temperatūrai. Es tā nostāvēju diezgan ilgi un
droši vien būtu noslīcis, ja nenoturētos virspusē, ar rokām atspiezdamies pret kubla dibenu. Tad pamanīju, ka alkatīgi riju netīro, ar vīna saskalām sajaukto ūdeni. Taču pēc t"am jau spēju noturēties kājās un skaidri saredzēt savus biedrus. Izņemot Kolēnu, kurš droši vien dzirdējis Tomā paskubinājumu, visi vēl bija apģērbušies. Peisū ar aizvērtām acīm šķita iemidzis. Alomo dīvainā kārtā paturējis mugurā savu biezo vilnas kamzoli. Viņš gulēja nekustīgi izstiepies visā augumā, galvu ielicis Menū klēpī. Viņa sēdēja sakņupusi, ar muguru pret kādu mucu atbalstījusies, acis aizvērusi, un viņas izdēdējušā sejā nebija ne mazāko dzīvības pazīmju. Meisonjē vērās manī ar izmisuma un bezspēka apziņas pilnām acīm. Es noģidu, ka viņš redzējis mani dzeram un arī gribētu dzert, taču viņam vairs nav spēka aizklunkurot līdz kublam.
Es teicu:
— Tūlīt visi izģērbieties!
Centos to pasacīt stingrā balsī, tomēr izdvesu tikai gurdus un neskanīgus vārdus. Muļķīgā pieklājībā vēl piebildu:
— Es jūs lūdzu!
Peisū pat nepakustējās. Menū atvēra acis un mēģināja novilkt dēlam kamzoli, bet nespēja noturēt viņa vidukli un, sviedriem pārplūzdama, atkal noslīga pret mucas apaļajiem sāniem. Viņa elpoja drausmīgā piepūlē, muti aizgūtnēm plātīdama gluži kā sausumā izmesta zivs. Meisonjē paskatījās uz mani, viņa' pirksti sāka atpogāt kreklu, taču tie tikko kustējās, un es sapratu, ka nekad viņš netiks līdz pēdējai pogai.
Pats es atkal saļimu uz klona līdzās kublam un, elpu tvarstīdams, visu laiku lūkojos Meisonjē izmisušajās acīs, gatavs viņam palīdzēt, kolīdz to spēšu. Izsliedamies uz elkoņa, es uzgrūdos vienam no abiem
stiepļu kurvjiem ar sešām nodalēm, kurās Momo pārnēsāja pudeles no savas mātes pie manis. Saskaitīju tajā sešas pudeles. Galva man bija tik apmiglota, ka vajadzēja tās pārskaitīt pa divi lāgiem. Satvēru vieglāk aizsniedzamo pudeli. Tā likās drausmīgi smaga. Ar lielām pūlēm pacēlu pudeli pie lūpām un sāku dzert, nesaprazdams, kāpēc esmu rijis saskalas, ja turpat blakus tik daudz vīna. Tas bija silts un skāņš. Izdzēru gandrīz pusi pudeles. Es svīdu tik briesmīgi, ka pat manas ļoti kuplās uzacis nespēja atturēt no pieres plūstošos sviedrus, kas nepārtraukti tecēja acīs, padarīdami mani aklu. Taču jutos jau tiktāl atspirdzis, ka mēģināju nokļūt pie Meisonjē, nevis līzdams vairs četrrāpus, bet šļūkdams uz kreisajiem sāniem, pusizdzerto pudeli labajā rokā turēdams.
Pamanīju, ka klona plāksnes stipri sakarsušas. Apstājos, lai uz mirkli atvilktu elpu. Sviedri tērcītēin plūda pār seju, viss augums bija tik izmircis, it kā es nupat būtu izkāpis no vannas. Atmetis galvu atpakaļ, lai sviedri nekrātos acīs, ieraudzīju griestu šķautņainās velves. Sveču nespodrajā gaismā tās lāgā nevarēja saredzēt, taču velves šķita izstarojam tādu tveici, it kā būtu nokaitētas līdz baltkvēlei. Un, vēl aizvien apstulbis, ar elpas trūkumu cīnīdamies un noskatīdamies sviedru peļķēs, kas no manis sapilēja uz klona karstajām plāksnēm, es iedomājos, ka mēs esam šajā pagrabā ieslēgti tikpat kā cepeškrāsnī cāļi, no kuru pietūkušajiem sāniem čurkstēdami pil tauki. Tomēr pat šajā brīdī, kad diezgan precīzi atskārtu, kādā stāvoklī esam nokļuvuši, viss notiekošais man šķita kā attēlā vērots. Loģiskā domāšana bija tādā mērā paralizēta, ka ne uz mirkli prātā nenāca doma par to, kas laukā varētu būt atgadījies. Vēl vairāk, tā vien likās — ja būtu pietiekami spēka, lai atvērtu abējās durvis, kas veda uz gaiteni, un uzraustos pa izejas kāpnēm, tad ārā nokļūtu vēsumā, kāds tur valdīja pirms stundas.
Nokļuvis pie Meisonjē, es pastiepu viņam pudeli, lāču pamanīju, ka viņš nespēj to satvert. Tad iebāzu pudeles kaklu starp viņa izkaltušajām, kopā salipušajam lūpām. Sākumā daudz vīna iztecēja zemē, bet, tikko Meisonjē mute bija mazliet atveldzēta, lūpas ciešāk sakļāvās ap pudeles kaklu un viņš sāka rīt ašākiem malkiem. Jutos ļoti atvieglots, kad redzēju pudeli iztukšojamies, jo man bija bezgala grūti to noturēt un bezmaz pietrūka spēka jau iztukšoto nolikt sāņus. Meisonjē pagrieza galvu pret mani un neteica ne vārda, taču viņa skatienā viedās tik dziļa un reizē bērnišķīga pateicība, ka, neraugoties uz visu vārgumu, man acīs gandrīz sariesās asaras. Tomēr apziņa, ka esmu biedram palīdzējis, stiprināja manus spēkus. Palīdzēju viņam izģērbties. Kad to bijām paveikuši, es viņa drēbes paraušu zem mums abiem, lai kaut cik pasargātos no sakarsušajām klona plāksnēm, tad sadugu zemē, galvu atbalstīdams līdzās viņam pret kādu mucu, un laikam uz brīdi zaudēju samaņu, jo pēkšņi vairs nespēju apjaust, kur es esmu un ko daru. Apkārt viss likās miglains un neskaidrs. Iedomājos, ka varbūt acīs man sakrājušies sviedri. Milzīgā piepūlē noraušu ar.roku pār acīm, taču dūmaka vēl kādu brīdi neizklīda — laikam biju tik pārguris, ka pilnībā nespēju atjēgties.