Kad biju mazliet atguvies un mana redze uzlabojusies, pamanīju, ka Kolēns un Tomā nopūlas ar Peisū, viņu izģērbdami un dzirdinādami. Ar pūlēm pagriezis galvu pa labi, ieraudzīju Momo un viņa māti, abus pilnīgi kailus, vienu otram blakus. Menū gulēja ar aizvērtām acīm, sarāvusies pavisam maziņa, gluži kā sīkie ģiltenīši, kurus atrok aizvēsturisku apbedījumu vietās. Mirkli man prātā uzplaiksnīja izbrīns, kā gan viņai bijis pietiekami spēka ne tikai izģērbties pašai, bet arī novilkt drēbes dēlam. Taču šī doma tūlīt pagaisa, un es ar lielu piepūli sāku apsvērt plānu, kā aizrāpties līdz kublam un iegremdēties tajā. Kā tur nokļuvu, pats nevaru pasacīt, jo klona plāksnes bija karstas, bet tad es apjēdzu, ka izmisīgi pūlos ierausties prāvajā ūdens tvertnē. Ar kreiso roku neviļus pieskāros mūra sienai un tūlīt to atrāvu, it kā būtu apdedzinājies pie sarkani nokaitētas metāla plāksnes. Tomēr kaut kā es kublā ietenterējis biju, jo, atkal atguvies, jau tupēju ūdenī, ceļgalus pie zoda pievilcis un galvu uz tiem atbalstījis, lai nenoslīktu. Kad vēlāk visu atcerējos, nodomāju, ka tā droši vien bija viskarstākā vanna, kādā es jebkad savā mūžā tiku iekāpis, taču toreiz tā sniedza neizsakāmu atveldzi. Prātā palicis arī tas, ka vairākkārt es lieliem malkiem dzēru šķietami tik dzestro ūdeni. Un laikam biju arī iesnaudies, jo, visam augumam notrīsot, es spēji pietrūkos, kad pēkšņi atvērās pagraba durvis un pa tām iemeimuroja kāds cilvēks.
Acu nenovērsdams, blenžu uz viņu. Paspēris pāris soļu, cilvēks sagrīļojas. Viņš ir kails. Matu un uzacu viņam nav, visa miesa sarkani uzburbusi, it kā tā būtu applaucēta verdošā ūdenī. Un visbaismīgākais — manī pēkšņi iestrāvo ledainas šausmas —, ka viņam uz krūtīm, sāniem un kājām nokarājas asiņaini miesas lēveri. Taču neizprotamā kārtā viņš turas uz kājām, skatās uz mani, un, neraugoties uz to, ka viņa seja ir viena vienīga čūlājoša deguma brūce, pēc acīm es viņu pazīstu: tas taču ir Zermēns, mans palīgs no «Septiņu dižskābaržu» fermas.
Es iesaucos:
— Zermēn!
Un mirklī, it kā tikai šo uzsaucienu gaidījis, viņš sagrīļojas, nokrīt zemē un paliek nekustīgi guļam uz muguras, ar izstieptām kājām un atplestām rokām. I.ijn pašā brīdī pa vajā palikušajām durvīm iebrāzmo llk svelmīga gaisa plūsma, ka es apņemos izkāpt no kubla un tās aizvērt. Brīnumainā kārtā tas man ari 1/,dodas: rāpus vai līšus — pats vairs nezinu, kā īsti — <. uokļūstu līdz durvīm, visus spēkus sasprindzinājis, alspiežos pret smagajiem ozola dēļiem, līdz durvis beidzot sakustas, un ar bezgalīgu atvieglinājumu es dzirdu slēdža mēlīti noklakšķam savā ligzdā.
Es aizgūtnēm elsoju, no manis straumēm plūst sviedri, klons izstaro svelmi, un ar neizsakāmām bailēm es sev vaicāju, vai man izdosies nokļūt atpakaļ pie kubla. Uz elkoņiem un ceļgaliem atbalstījies, ar nokārtu galvu esmu saļimis tikai dažu metru attālumā no 2ermēna, bet man vairs nav spēka pierāpot pie viņa. Taču tam nebūtu arī nekādas nozīmes. Es jau to zinu. Viņš ir miris. Un šajā mirklī, kad vairs nejaudāju pacelt galvu, atraut rokas un kājas no svilinošā klona un kad cīnos ar kārdinājumu padoties liktenim-un nomirt, manī, veroties Zermēna līķī, pēkšņi uzplaiksnī atskārta, ka mūs ielenc uguns okeāns, kurš iznīcinājis jebkuru dzīvu radību zemes virsū — cilvēkus, dzīvniekus un augus.
IV
Pārlasot uzrakstīto, tagad es tajā saskatu dažu labu nepilnību, ko agrāk nebiju pamanījis. Tā, piemēram, tagad es sev vaicāju, kā gan mirstošais Zermēns, kuram liesmas bija ne tikai nosvilinājušas drēbes, bet arī sačulgājušas ādu, — kā gan šis nelaimīgais spēja nokļūt līdz mums. Jādomā, ka viņš «Septiņos dižskābaržos» būs saņēmis steidzamu ziņu no kāda mūsu klienta un, zinādams, ka man piezvanīt nevar, jo es pagrabā uzpildu vīnu, būs sēdies motociklā un joņojis šurp, bet katastrofa viņu pārsteigusi, jau iebraucot Malvilā, tas ir, tādā brīdī, kad kraujas klints aizsegā viņš bijis zināmā mērā pasargāts no uguns viesuļa. Šādā gadījumā gigantiskais liesmu virpulis, kas brāzās no ziemeļiem uz dienvidiem, viņu būs tikai iesāņus skāris ar savu zibens mēli. Manuprāt, tādējādi izskaidrojams tas, ka viņš nebija pārvērsts apdegu čupiņā, kā notika gandrīz ar visiem Malžakas iedzīvotājiem, no kuriem pāri palika vienīgi pelnu kārtas segtas apogļojušās kaulu paliekas.
Ja Žermēns būtu nokļuvis sargtorņa pagalmā dažas sekundes agrāk, iespējams, ka viņš būtu paglābis savu dzīvību. Pati pils patiesi bija cietusi samērā maz, jo no versmojošās uguns ziemeļu pusē to aizsedza milzīgais klints masīvs.
Izbrīnu izraisīja arī vēl kas cits: sākot ar to brīdi, kad pagrabā nogranda joņojošā nāves vilciena dārdoņa (vēlreiz atkārtoju, ka tagad šis salīdzinājums man šķiet smieklīgs), bet pēc tam uzliesmoja drausmīgā pekles spelts, mēs visi bijām tikpat kā paralizēti, jo mums vairs lāgā neklausīja locekļi un arī runas un, pat domāšanas spējas kļuva pavisam vārgas. Mēs runājām ļoti maz, kustējāmies vēl mazāk, un, kas bija vispārsteidzošākais, līdz tam mirklim, kad parādījās Zermēns, man nebija ne mazākās nojausmas par ārpusē notiekošo. Tomēr arī vēl tad mana domāšana bija pavisam miglaina un es neizdarīju nekādus secinājumus par kopsakaru, kas varētu būt tādiem faktiem kā elektriskās strāvas padeves pārtraukumam, radiostaciju apklušanai, necilvēcīgajai dārdoņai un drausmīgajam karstumam.
Reizē ar loģiskās domāšanas zudumu pagaisa arī laika nojauta. Pat vēl šodien es nevaru pasacīt, cik ilgs laiks pagāja kopš gaismas nodzišanas līdz tam brīdim, kad atvērās pagraba durvis un pie mums iemeiiiiuroja Zermēns. Manuprāt, tas izskaidrojams ar pārIraukumiem apkārtējās pasaules uztverē, jo tā kļuva fragmentāra un zaudēja asumu.
Tāpat zuda arī morāles normu izjūta. Tas nenotika uzreiz, jo sākumā es vēl pūlējos palīdzēt Meisonjē. Tomēr tā bija tikai, ja tā varētu teikt, morālas uztveres pēdējā atblāzma. Pēc tam man vairs ne prātā nenāca, ka nebija taču biedriski sagrābt savā varā mūsu vienīgo kublu ar ūdeni un tajā tik ilgi mērcēties. Bet, no otras puses, ja es nebūtu tā rīkojies, tad nez vai man pietiktu spēka aizrāpot līdz ieejas durvīm, kuras Zermēns bija atstājis vaļā, un tās aizvērt. Vēlāk es atskārtu, ka neviens no maniem biedriem nebija pat pakustējies, lai gan visi ar ciešanu pilnām acīm blenza uz durvīm.
Jau pieminēju, ka kņūpus sabrucis un ar nokārtu galvu es gulēju tikai kāda metra attālumā no Zermēna, bet man pietrūka spēka pierāpot viņam klāt. Pareizāk būtu sacīt — pietrūka drosmes, nevis spēka, jo beidzot es tomēr nokļuvu līdz ūdens kublam. Patiesībā mani paralizēja šausmas, kas uzvilnīja, kad ieraudzīju pēkšņi parādāmies Zermēna pietūkušo, asiņojošo augumu, no kura nokarājās miesas lēveri tikpat ka kautiņā sadriskāta krekla skrandas. Zermēns bija spēcīga auguma vīrs, un, vai nu tādēļ, ka es biju saļimis uz klona, vai arī tāpēc, ka sveču gaisma līdz nejēdzībai palielināja uz griestu velvēm krītošo ēnu, viņš man izskatījās tik neizsakāmi milzīgs un briesmīgs, it kā pa durvīm būtu ienākusi pati nāve, nevis viens no tās upuriem. Turklāt Zermēns stāvēja pilnā augumā, bet mēs nespēkā vāļājāmies uz klona. Un, visbeidzot, viņš nemitīgi grīļojās uz priekšu un atpakaļ, blenzdams mani ar zilām, caururbjošām acīm, un šajā stājā viedās slēpti draudi, it kā milzīgais ienācējs grasītos ar visu savu smagmi gāzties virsū un mani iznīcināt.