Выбрать главу

Kad biju mazliet atguvies un mana redze uzlaboju­sies, pamanīju, ka Kolēns un Tomā nopūlas ar Peisū, viņu izģērbdami un dzirdinādami. Ar pūlēm pagriezis galvu pa labi, ieraudzīju Momo un viņa māti, abus pil­nīgi kailus, vienu otram blakus. Menū gulēja ar aiz­vērtām acīm, sarāvusies pavisam maziņa, gluži kā sīkie ģiltenīši, kurus atrok aizvēsturisku apbedījumu vie­tās. Mirkli man prātā uzplaiksnīja izbrīns, kā gan viņai bijis pietiekami spēka ne tikai izģērbties pašai, bet arī novilkt drēbes dēlam. Taču šī doma tūlīt pagaisa, un es ar lielu piepūli sāku apsvērt plānu, kā aizrāpties līdz kublam un iegremdēties tajā. Kā tur nokļuvu, pats nevaru pasacīt, jo klona plāksnes bija karstas, bet tad es apjēdzu, ka izmisīgi pūlos ierausties prāvajā ūdens tvertnē. Ar kreiso roku neviļus pieskāros mūra sienai un tūlīt to atrāvu, it kā būtu apdedzinājies pie sarkani nokaitētas metāla plāksnes. Tomēr kaut kā es kublā ietenterējis biju, jo, atkal atguvies, jau tupēju ūdenī, ceļgalus pie zoda pievilcis un galvu uz tiem atbalstī­jis, lai nenoslīktu. Kad vēlāk visu atcerējos, nodomāju, ka tā droši vien bija viskarstākā vanna, kādā es jeb­kad savā mūžā tiku iekāpis, taču toreiz tā sniedza ne­izsakāmu atveldzi. Prātā palicis arī tas, ka vairākkārt es lieliem malkiem dzēru šķietami tik dzestro ūdeni. Un laikam biju arī iesnaudies, jo, visam augumam no­trīsot, es spēji pietrūkos, kad pēkšņi atvērās pagraba durvis un pa tām iemeimuroja kāds cilvēks.

Acu nenovērsdams, blenžu uz viņu. Paspēris pāris soļu, cilvēks sagrīļojas. Viņš ir kails. Matu un uzacu viņam nav, visa miesa sarkani uzburbusi, it kā tā būtu applaucēta verdošā ūdenī. Un visbaismīgākais — manī pēkšņi iestrāvo ledainas šausmas —, ka viņam uz krū­tīm, sāniem un kājām nokarājas asiņaini miesas lēveri. Taču neizprotamā kārtā viņš turas uz kājām, skatās uz mani, un, neraugoties uz to, ka viņa seja ir viena vienīga čūlājoša deguma brūce, pēc acīm es viņu pa­zīstu: tas taču ir Zermēns, mans palīgs no «Septiņu dižskābaržu» fermas.

Es iesaucos:

— Zermēn!

Un mirklī, it kā tikai šo uzsaucienu gaidījis, viņš sa­grīļojas, nokrīt zemē un paliek nekustīgi guļam uz muguras, ar izstieptām kājām un atplestām rokām. I.ijn pašā brīdī pa vajā palikušajām durvīm iebrāzmo llk svelmīga gaisa plūsma, ka es apņemos izkāpt no kubla un tās aizvērt. Brīnumainā kārtā tas man ari 1/,dodas: rāpus vai līšus — pats vairs nezinu, kā īsti — <. uokļūstu līdz durvīm, visus spēkus sasprindzinājis, alspiežos pret smagajiem ozola dēļiem, līdz durvis beidzot sakustas, un ar bezgalīgu atvieglinājumu es dzirdu slēdža mēlīti noklakšķam savā ligzdā.

Es aizgūtnēm elsoju, no manis straumēm plūst sviedri, klons izstaro svelmi, un ar neizsakāmām bai­lēm es sev vaicāju, vai man izdosies nokļūt atpakaļ pie kubla. Uz elkoņiem un ceļgaliem atbalstījies, ar no­kārtu galvu esmu saļimis tikai dažu metru attālumā no 2ermēna, bet man vairs nav spēka pierāpot pie viņa. Taču tam nebūtu arī nekādas nozīmes. Es jau to zinu. Viņš ir miris. Un šajā mirklī, kad vairs nejaudāju pa­celt galvu, atraut rokas un kājas no svilinošā klona un kad cīnos ar kārdinājumu padoties liktenim-un nomirt, manī, veroties Zermēna līķī, pēkšņi uzplaiksnī atskārta, ka mūs ielenc uguns okeāns, kurš iznīcinājis jebkuru dzīvu radību zemes virsū — cilvēkus, dzīvniekus un augus.

IV

Pārlasot uzrakstīto, tagad es tajā saskatu dažu labu nepilnību, ko agrāk nebiju pamanījis. Tā, piemēram, tagad es sev vaicāju, kā gan mirstošais Zermēns, ku­ram liesmas bija ne tikai nosvilinājušas drēbes, bet arī sačulgājušas ādu, — kā gan šis nelaimīgais spēja nokļūt līdz mums. Jādomā, ka viņš «Septiņos dižskā­baržos» būs saņēmis steidzamu ziņu no kāda mūsu klienta un, zinādams, ka man piezvanīt nevar, jo es pagrabā uzpildu vīnu, būs sēdies motociklā un joņojis šurp, bet katastrofa viņu pārsteigusi, jau iebraucot Malvilā, tas ir, tādā brīdī, kad kraujas klints aizsegā viņš bijis zināmā mērā pasargāts no uguns viesuļa. Šādā gadījumā gigantiskais liesmu virpulis, kas brā­zās no ziemeļiem uz dienvidiem, viņu būs tikai iesā­ņus skāris ar savu zibens mēli. Manuprāt, tādējādi iz­skaidrojams tas, ka viņš nebija pārvērsts apdegu čupiņā, kā notika gandrīz ar visiem Malžakas iedzīvotā­jiem, no kuriem pāri palika vienīgi pelnu kārtas segtas apogļojušās kaulu paliekas.

Ja Žermēns būtu nokļuvis sargtorņa pagalmā dažas sekundes agrāk, iespējams, ka viņš būtu paglābis savu dzīvību. Pati pils patiesi bija cietusi samērā maz, jo no versmojošās uguns ziemeļu pusē to aizsedza milzī­gais klints masīvs.

Izbrīnu izraisīja arī vēl kas cits: sākot ar to brīdi, kad pagrabā nogranda joņojošā nāves vilciena dārdoņa (vēlreiz atkārtoju, ka tagad šis salīdzinājums man šķiet smieklīgs), bet pēc tam uzliesmoja drausmīgā pekles spelts, mēs visi bijām tikpat kā paralizēti, jo mums vairs lāgā neklausīja locekļi un arī runas un, pat domāšanas spējas kļuva pavisam vārgas. Mēs ru­nājām ļoti maz, kustējāmies vēl mazāk, un, kas bija vispārsteidzošākais, līdz tam mirklim, kad parādījās Zermēns, man nebija ne mazākās nojausmas par ār­pusē notiekošo. Tomēr arī vēl tad mana domāšana bija pavisam miglaina un es neizdarīju nekādus secināju­mus par kopsakaru, kas varētu būt tādiem faktiem kā elektriskās strāvas padeves pārtraukumam, radiostaciju apklušanai, necilvēcīgajai dārdoņai un drausmīgajam karstumam.

Reizē ar loģiskās domāšanas zudumu pagaisa arī laika nojauta. Pat vēl šodien es nevaru pasacīt, cik ilgs laiks pagāja kopš gaismas nodzišanas līdz tam brīdim, kad atvērās pagraba durvis un pie mums iemeiiiiuroja Zermēns. Manuprāt, tas izskaidrojams ar pārIraukumiem apkārtējās pasaules uztverē, jo tā kļuva fragmentāra un zaudēja asumu.

Tāpat zuda arī morāles normu izjūta. Tas nenotika uzreiz, jo sākumā es vēl pūlējos palīdzēt Meisonjē. Tomēr tā bija tikai, ja tā varētu teikt, morālas uztve­res pēdējā atblāzma. Pēc tam man vairs ne prātā ne­nāca, ka nebija taču biedriski sagrābt savā varā mūsu vienīgo kublu ar ūdeni un tajā tik ilgi mērcēties. Bet, no otras puses, ja es nebūtu tā rīkojies, tad nez vai man pietiktu spēka aizrāpot līdz ieejas durvīm, kuras Zermēns bija atstājis vaļā, un tās aizvērt. Vēlāk es at­skārtu, ka neviens no maniem biedriem nebija pat pa­kustējies, lai gan visi ar ciešanu pilnām acīm blenza uz durvīm.

Jau pieminēju, ka kņūpus sabrucis un ar nokārtu galvu es gulēju tikai kāda metra attālumā no Zermēna, bet man pietrūka spēka pierāpot viņam klāt. Pareizāk būtu sacīt — pietrūka drosmes, nevis spēka, jo beidzot es tomēr nokļuvu līdz ūdens kublam. Patie­sībā mani paralizēja šausmas, kas uzvilnīja, kad ierau­dzīju pēkšņi parādāmies Zermēna pietūkušo, asiņojošo augumu, no kura nokarājās miesas lēveri tikpat ka kautiņā sadriskāta krekla skrandas. Zermēns bija spē­cīga auguma vīrs, un, vai nu tādēļ, ka es biju saļimis uz klona, vai arī tāpēc, ka sveču gaisma līdz nejēdzī­bai palielināja uz griestu velvēm krītošo ēnu, viņš man izskatījās tik neizsakāmi milzīgs un briesmīgs, it kā pa durvīm būtu ienākusi pati nāve, nevis viens no tās upuriem. Turklāt Zermēns stāvēja pilnā augumā, bet mēs nespēkā vāļājāmies uz klona. Un, visbeidzot, viņš nemitīgi grīļojās uz priekšu un atpakaļ, blenzdams mani ar zilām, caururbjošām acīm, un šajā stājā viedās slēpti draudi, it kā milzīgais ienācējs grasītos ar visu savu smagmi gāzties virsū un mani iznīcināt.