Un tā es atkal aizrausos līdz kublam, taču šoreiz tajā vairs neiegremdējos, jo, iebāzis tur roku, sev par lielu pārsteigumu sajutu, ka ūdens ir pārāk karsts. Man būtu vajadzējis secināt, ka tā ir tikai šķietamība un patiesībā sācis atdzist apkārtējais gaiss, bet tas man ij prātā nenāca, un tāpat es neattapos paskatīties uz termometru pie ūdens statņa. Galvā urbās tikai viena doma — izvairīties no saskarsmes ar nokaltušajām klona plāksnēm. Ar grūtībām uzrausies uz divām kopā saveltām vīna mucām, nogūlos šķērsām tām pāri, iekļaudams vidukli abu apaļīgo sānu veidotajā ieplakā, bet rokas un ķermeņa augšdaļa man nokarājās lejup. Saskaršanās ar koksni sniedza tīkama vēsuma un atvieglinājuma iespaidu, taču šī sajūta nevilkās ilgi un manas ciešanas atkal atsākās, bet šoreiz tās jau bija citādas. Es vairs tik pārmērīgi nesvīdu, mazāk mocīja arī elpas trūkums, lai gan delnas, cejgali, gurni, sēžamvieta, ar vārdu sakot, visas miesas daļas, kuras bija saskārušās ar klonu, smeldza deguma sāpēs. Tuvumā dzirdēju kādu klusi vaidam. Ar satraukumu atcerējos savus biedrus, līdz nokaunējies atskārtu, ka vaidētājs esmu es pats. Taču pilnīgi skaidri to sapratu tikai vēlāk. Nekas nav tik subjektīvas dabas kā sāpju sajūta. Skaudrā smeldze, ko tobrīd izjutu, patiesībā īsti nemaz neatbilda samērā diezgan vieglajiem apdegumiem, ko biju guvis. Kolīdz es atkal kaut cik biju attapies un sācis rīkoties, es tos aizmirsu.
Ka apdegumi nebija nekādi nopietnie, liecināja kaut vai tas, ka es drīz vien iemigu un laikam nogulēju diezgan ilgi. Kad atkal pamodos, lielās sveces uz sie nas paliktņiem jau bija izdegušas, bet kāds no mūsējiem kaut kur tālāk bija iededzis citas. Tagad visā augumā, jo sevišķi mugurā es sajutu ledainu saltumu, aiz aukstuma man klabēja zobi. Palūkojies apkārt pēc drēbēm, es tās nekur nemanīju un nolēmu nokāpt no savas laktas, lai paskatītos uz termometru. Pārvietošanās sagādāja lielas grūtības, kāju muskuļi bija slingi, kā krampju sarauti, neciešami sūrstēja delnas. Termometrs rādīja vairāk nekā trīsdesmit grādu virs nulles. Lai kā es nopūlējos sev ieskaidrot, ka ir taču silts un nav pamata drebēt aiz aukstuma, prāta apsvērumiem nebija nekādas iedarbes un zobi man turpināja klabēt. Klunkurodams atpakaļ pie kubla, es ieraudzīju, ka Peisū piecēlies un velk mugurā drēbes. Dīvainā kārtā es redzēju tikai viņu vienu, lai gan arī pārējie pieci bija tepat pagrabā. Jādomā, manas nogurušās acis reizē spēja fiksēt tikai vienu objektu.
— Vai tu jau ģērbies? — es stulbi jautāju.
— Jā, — viņš atbildēja vārgā, taču citādi gluži' dabiskā balsī. — Es iešu uz mājām. Mana Iveta būs noraizējusies.
Es paskatījos uz viņu. Kad Peisū ieminējās par savu sievu, manas domas pēkšņi noskaidrojās. Tas likās neticami, taču manis atskārstajai patiesībai bija sava krāsa, sava temperatūra un noteiktas aprises. Tā šķita balta kā sniegs, ledaini salta un līdzīgi nazim triecās sirdī. Skatījos, kā Peisū ģērbjas, un tikai, tagad patiesi sapratu, kas īsti ar mums bija noticis.
— Ko tu uz mani tā blenz? — Peisū sirdīgi noprasīja.
Es nokāru galvu. Pats nezinu, kāpēc viņa priekšā jutos tik briesmīgi vainīgs.
— Nekas,nekas, vecīt, — es ierunājos vārgā balsī.
— Bet tu blenzi uz mani, — Peisū, vēl aizvien nikns, atkārtoja, un viņa rokas tik |oti drebēja, ka viņš nevarēja uzvilkt bikses.
Es vairs neteicu ne vārda.
— Tu blenz uz manĻ bet tagad gribi to noliegt, — piktā tonī Peisū atkaļ atsāka, uzmezdams man nīgru skatienu. Taču pats bija tik nespēcīgs, ka viņa dusmas izraisīja tikai līdzcietību.
Es klusēju. Man gribējās runāt, bet nebija, ko sacīt. It kā atbalstu meklēdams, paskatījos visapkārt. Un tagad es saredzēju arī savus pārējos biedrus. Pareizāk sakot, es tos ieraudzīju citu pēc cita, katru atsevišķi un ar tādu piepūli, ka man kļuva gandrīz nelabi.
Zilgani bālā Menū sēdēja, turēdama Momo galvu klēpī, un ar izdēdējušajiem pirkstiem liegi glāstīja viņa sataukojušos matus. Meisonjē un Kolēns abi blakus, kokaini sastinguši, iekritušiem vaigiem un nodurtām acīm. Tomā stāvēja, pret kādu mucu atspiedies, turēja rokās Momo tranzistoru ar apgaismoto skalu un lēni lika pa to no viena gala līdz otram slīdēt staciju norādes šautrai, veltīgi meklēdams kaut kur pasaulē kādu cilvēka balsi. Viņa saspringtajai sejai tagad bija ne tikai antīkas statujas vaibsti, bet arī tās krāsa un akmens tvirtums.
Neviens neatbildēja uz manu skatienu. Atceros, ka par to es noskaitos un sajutu tādu pašu nevarīgu naidu, ar kādu Peisū nule bija nolūkojies manī. Tāpat kā tikko pasaulē nācis bērns aiz sāpēm kliedz, kad viņa plaušās pirmo reizi iekļūst gaiss, arī mēs šajās moku stundās tik ilgi bijām katrs ierāvies sevī, ka tagad mums bija grūti pārvarēt atsvešinātību un kontaktēties ar citiem.
Manī pamodās ļauns kārdinājums ļaut Peisū rīkoties, kā viņš pats vēlas. Atceros, ka nekrietnā zemiskumā pie sevis nočukstēju: «Ja jau viņš tāds, lai vācas ratā, būs vismaz viens no kakla nost.» Taču, pārsteigts par savu nelietību, es tūlīt metos pretējā galējībā un asaraini jūtelīgā balsī nošļupstēju: «Peisū, manu veco draudziņ Peisū.»
Un tūlīt nokāru galvu. Biju tik apmulsis, ka neapjēdzu, ko daru. Uz visu es reaģēju, krizdams galējībās, kas citkārt man nemaz nebija raksturīgi.
Apjukumā un tādā kā vainas apziņā es murmināju;
— iet laukā varbūt vēl ir bīstami.
Tikko biju to pateicis, jau aptvēru, ka šie vārdi ir gandrīz vai smieklīgi — tik neatbilstoši tie bija stāvokļa nopietnībai. Taču arī šādā veidā tie nokaitināja Peisū vēl vairāk, un viņš caur sakostiem zobiem, taču tādā pašā vārgā balsī, kādā biju runājis es, nikni noburkšķēja:
— Bīstami? Kāpēc bīstami? No kurienes tu zini, ka tas ir bīstami?
Arī viņa balss skanēja neīsti. It kā viņš spēlētu komēdiju. Es sapratu, kāpēc tā, un man gribējās raudāt. Atkal nokāru galvu, no jauna man pāršalca briesmīgs noguruma vilnis, un es gandrīz biju ar mieru ļaut visam iet savu gaitu, lai notiktu kas notikdams. No šā sastinguma mani izrāva Peisū acis, kuras es ieraudzīju, atkal galvu pacēlis. Tajās zalgoja niknums, bet reizē ar to viedās vārdos neizteikts lūgums. Viņš it kā lūdzās pagaklām viņam neko nesacīt, atstāt viņu pēc iespējas ilgāk neziņā, it kā mani vārdi spētu apjaustā fragmentus sakausēt vienā viņu satriecošā šausmīgas nelaimes vēstī.
Vairs nebija šaubu, ka Peisū visu sapratis — tāpat kā Kolēns un Meisonjē. Abi pēdējie, ļaudamies apstulbumam un sastingumam, centās atvairīt briesmīgā zaudējuma apziņu, bet Peisū, gluži otrādi, traucās tai pretim un, par spīti prāta apsvērumiem, ar aizvērtām acīm tiecās steigties uz savām mājām, no kurām pāri varēja būt palikusi tikai pelnu gubiņa.