Es prātā sagudroju vairākas frāzes, un gandrīz jau izvēlējos šādu: «Apdomā pats, Peisū. Spriežot pēc temperatūras, kāda sakāpa pie mums, šeit pagrabā …» Tomēr nē, kaut ko tādu es viņam nevarēju sacīt. Jau tāpat viss bija pārāk skaidrs. Es noliecu galvu un mākslotā lietišķībā ieminējos:
— Tādā stāvpklī tu nekur nevari iet.
— Un tu būsi tas, kurš man to aizliegs?! — Peisū atcirta izaicinošā tonī. Taču balss viņam bija nevarīga, lai gan viņš nožēlojamā kārtā veltīgi pūlējās izriezt savus platos plecus.
Es neko neatbildēju. Jau labu laiku sajutu degunā un mutē ieplūstam pliekanu, šķebinoši salkanu smaku. Kad bija nodzisušās sākumā iedegtās sveces — uz katra paliktņa to bija pa divi — un kāds no mūsējiem, droši vien Tomā, aizdedzināja sev tuvāk novietotās, tā pagraba daļa, kur ūdens statņa tuvumā atrados es, grima pustumsā. Tāpēc pagāja krietns laika sprīdis, pirms es sapratu, ka smirdoņa nāk no Zermēna līķa, kurš izstiepies, trūcīgajā apgaismojumā tikko saredzams, gulēja netālu no durvīm.
Es viņu biju pavisam aizmirsis un tagad pamanīju kā no jauna. Peisū acis, kurās bija tā pati naidīgā un reizē lūdzošā izteiksme, visu laiku cieši vērās manī un, sekodamas manam skatienam, arī pavērsās uz durvju pusi. Ieraugot tur gulošo mironi, tās uz mirkli sastinga. Tad Peisū aši un kaunīgi pagrieza skatienu sāņus, it kā viņš būtu pilns apņēmības noliegt paša acīm nupat redzēto. Peisū vienīgais no mums bija jau apģērbies, arī ceļš uz durvīm bija brīvs, jo es jutos pārāk nespēcīgs, lai viņam to aizšķērsotu, taču viņš nekustējās ne no vietas.
— Nu redzi, Peisū, pagaidām tu jau nevari nekur iet, — es atkārtoju, bet mana balss vēl aizvien bija vārga un bezspēcīga.
Man nevajadzēja iejaukties, jo Peisū it kā to vien bija gaidījis, lai gūtu kaut niecīgu paskubinājumu. Kaut kā dīvaini, iesāņus virzīdamies, viņš lēnītēm neveikli klunkuroja uz durvīm.
Šajā brīdī man palīdzība nāca no tādas puses,, kur es to vismazāk biju cerējis. Menū pavēra acis un ierunājās vietējā izloksnē, uz mata tā, it kā viņa sēdētu savā torņa virtuvē, nevis kaila un zilgani bāla gulētu pagrabā "uz klona:
— Emanuēlam taisnība, Peisū, tukšā dūšā tu nekur nedrīksti iet. Tev vispirms kāds kumoss jāiekož.
— Nē, nē, — tāpat vietējā izloksnē runādams, Peisū tiepās. — Tencinu, Menū. Bet nav nekādas vajadzības. Vēlreiz paldies.
Tomēr Peisū apstājās, jo tagad bija iekļuvis zemnieciskās sadzīves slazdos ar visu sarežģīto piedāvājumu un atteikumos rituālu.
— Nemels nu blēņas, — Menū neatlaidās, soli pa solītim virzīdamās pa laipnas viesmīlības ceremoniālo taciņu. — No tā tev gabals nenokritīs, ja kaut ko iebaudīsi. Un tāpatāš mums tas lieti noderētu. Kultra kungs, — vērsdamās pie Tomā, viņa pārgāja uz franču literāro valodu, — lūgtum, jūsu ģelzīti.
— Es tev saku, ka man nekas nav vajadzīgs, — Peisū liedzās, lai gan bija jūtams, ka Menū vārdi viņu iepriecina, un viņš ar bērna pateicību nolūkojās uz Menū, pietverdamies viņai kā ierastās un drošās pasaules dzīvam iemiesojumam.
— Rimsties jele, rimsties, — Menū turpināja tajā rāma mājīguma balsī, kurai Peisū tik labprāt pakļā-? vās. — Laid mani vaļā, — viņa teica, nobīdīdama Momo galvu no sava klēpja, — pavācies maķenīt sāņus, lai tieku uz kājām.
Un, kad Momo īdēdams tvarstījās mātei gar ceļgaliem, Menū maigi turpināja bārt savu lielo ķēpausi, līdz beidzot iecirta viņam skanīgu pļauku.
No kurienes vecenītei radās spēki, es vēl tagad nevaru pasacīt. Kad Menū piecēlās, kaila, sīciņa un izģindusi, es vēlreiz biju pārsteigts par viņas trauslumu. Tomēr gluži bez jebkādas palīdzības Menū atsēja neilona auklu, kurā pie griestiem bija iekarināts šķiņķis, nolaida to lejā un nokabināja no āķa, lai gan bālais un pārbiedētais Momo visu laiku nenovērsa acu no mātes un kā ar krūti barojams bērns ņerkstēdams turpināja to aicināt pie sevis. Kad vecenīte atgriezās ar gaļas klunci un uzlika to uz mucas turpat virs dēla galvas, lai atraisītu aptinumu, Momo gan mitējās gaudot, taču sāka sūkāt savu īkšķi, it kā piepeši atkal būtu kļuvis par zīdaini.
Es noskatījos, kā Menū, atbalstījusi šķiņķi pret mucu un ar savu izdēdējušo roku aiz kaula cieši turēdama, sagriež to nelielās biezās šķēlēs. Tajā pašā laikā jo vērīgi nopētīju viņas augumu. Kā jau biju domājis, pēc krūštura Menū nebija nekādas vajadzības, jo krūšu vietā viņai nokarājās ļenganas, sakrokojušās tarbiņas. Iekritušā vēdera apakšdaļā izspiedās bļodas kauli, bet zem pleciem — lāpstiņas. Dibens vecenītei bija vēl kalsnāks nekā pērtiķu mātei un tikai' krietnas dūres lielumā. Kad es parasti izrunāju vārdu «Menū», tas man saistījās ne tikai ar pieķeršanos un cieņu, bet dažkārt pat ar zināmu īgnumu, kas raksturoja mūsu attiecības. Tagad, pirmo reizi redzēdams viņu gluži luīlln, es atskārtu, ka «Menū» nav tikai vārds, bet ir tn i dievietes augums, turklāt tā varbūt ir vienīgā panniilc vēl pie dzīvības palikusī sieviete. Un, nolūkojoties viņas auguma nožēlojamās paliekās, mani pār4nIcn bezgalīgu skumju vilnis.
Menū savāca šķiņķa šķēles labajā rokā gluži kā Kuršu kavu un sāka tās izdalīt, vispirms pasniegdama iiiiiu, bet pašās beigās — dēlam. Momo sagrāba savu porciju, kā dzīvnieks klusu ieņurdējās un iegrūda visu mutē, ar pirkstiem pēc iespējas dziļāk iegumzīdams. Mirkli viņš pietvīka sarkans un droši vien būtu nodapis, ja māte ar varu viņam neatlauztu žokļus, neiebāztu roku rīklē un neizķeksētu tur iestrēgušo gaļu. IVc tam ar Tomā iedoto nazi viņa apslienāto gabalu Magrieza sīkos kumosiņos un tos citu pēc cita bāza (lelam mutē, nemitīgi bārdamās un katru reizi, kad viņš tai iekoda pirkstos, iecirzdama savam rīmām pliķi.
Es vienaldzīgi noskatījos šajā ainā, neredzēdams lajā nekā smieklīga, bet neizjuzdams arī riebumu. Līdzko es delnā sajutu gaļas šķēli, mutē man saskrēja siekalas un, ēdamo ar abām rokām turēdams, es to sāku plosīt ar zobiem tikpat alkatīgi, kā savu guvumu aprija Momo. Šķiņķis bija ļoti sāļš, taču, notiesājot to, es jutos svētlaimes kalngalos. Ievēroju, ka mani biedri, arī Peisū, ēd tikpat kāri kā es, turēdamies pa gabaliņu cits no cita un nīgrus skatienus apkārt mezdami, it ka bītos, ka gaļas kumosu tiem kāds varētu atņemt.
Es savu guvumu notiesāju pirmais un sāku ar acīm meklēt vīna kasti, taču pārliecinājos, ka tā ir tukša. Tātad es nebiju vienīgais, kurš bija centies remdēt slāpes. Nopriecājos, jo mani jau bija sākusi grauzt sirdsapziņa par to, ka es viens tik ilgi okupēju ūdens kublu. Paņēmis divas tukšas pudeles, es aizklunkuroju
līdz šifonam, piepildīju tās un atkal sāku izdalīt vīna glāzes, taču šoreiz vairs nepiegriezu nekādu vērību ar Momo netīro pirkstu nospiedumiem notraipītajai. Mani biedri dzēra tāpat klusēdami, kā bija ēduši, bet viņu dziļi iekritušās acis mirkšķinādamās visu laiku blenza uz šķiņķi, kuru Menū pēc sagriešanas bija atstājusi uz mucas. Vecenīte saprata'viņu skatienus, taču neļāvās sevi aizkustināt. Iztukšojusi savu glāzi, viņa ar nepielūdzami noteiktām roku kustībām cinksli atkal savīstīja un uzkarināja augstu ,virs mūsu galvām, kur neviens nevarēja piekļūt. Mēs visi, izņemot Peisū, vēl bijām kaili. Stāvējām klusēdami, ar kārām acīm nolūkodamies pie tumšās griestu velves uzkarinātajā šķiņķī. Kājas mums aiz noguruma ļodzījās, un šādā izskatā mēs maz atšķīrāmies no saviem pirmatnējiem senčiem, kuri bija dzīvojuši tepat Rinas piekrastes alā netālu no Mal viļas pils vēl tajos laikos, kad tie tikko' bija sākuši nodalīties no'cilvēkpērtiķiem.