Uz Tomā neskatīdamies, pat nemanīdams viņa klātbūtni, it kā pēc visa notikušā nekāda saskarsme starp cilvēkiem vairs nebūtu iespējama, es čukstus atkārtoju: «Kādas šausmas, kādas šausmas, kādas šausmas!» — un ilgi nespēju šo apsēstību pārtraukt. Kakls man bija aizžņaugts, rokas drebēja, no, pieres plūstošie sviedri aizmigloja acis, prātā nebija nevienas vienīgas domas, tikai ledainās šausmas stindzināja dvēseli. Uzdvesa vēja pūsma. Es dziļi ievilku elpu un tajā pašā mirklī sajutu tik skaudru degošas miesas smārdu, ka tā likās nākam no manis paša. Man kļuva nelabi, un es bezmaz apvēmos. Sajutu sevi dzīvu, bet tajā pašā laikā šķitu esam līķis. Šķebinoša salkana puvuma smaka ieplūda manī, un likās, es no tās nekad vairs neatbrīvošos. Pasaule pārvērtusies milzīgās brāļu kapenēs. Un es un mani biedri esam atstāti pie dzīvības tikai tādēļ, lai apglabātu miroņus un dzīvotu, ieelpodami to smirdoņu.
Laikam biju atģidies, ka sāku zaudēt prātu, jo, pagriezies atpakaļ un Tomā ar roku pamājis, sāku kāpt lejā. Kad atradāmies atkal uz sargtorņa plāksnēm, augstais mūris aizsedza uguns jūru, un es gurdā nevarībā pietupos. Pats nezinu, cik ilgu laiku pavadīju šādā jau nāvei līdzīgā pusnesamaņā. Tas bija psihiskam sabrukumam līdzīgs stāvoklis, kad apziņa gan nav pilnīgi izslēgusies, taču vairs nedarbojas ne griba, ne domāšana.
Sajutu Tomā plecu pieskārāmies manējam un nedabīgā gausumā, par kuru pats nobrīnījos, pavērsu galvu uz viņa pusi. Tomā vērīgi nolūkojās manī. Tikai ar lielu piespiešanos es varēju koncentrēt uzmanību uz viņa seju, bet, kad biju to izdarījis, pēkšņi atskārtu, ko pauž viņa skatiens, kurš jo nepārprotamāks šķita tāpēc, ka Tomā bija tikpat nevarīgs kā es un runāt šobrīd nespēja.
Paskatījos uz viņa lūpām. Tās bija bālas, apžulgušas un tikai ar grūtībām pavērās, lai pateiktu vienu vienīgu vārdu:
— … Atrisinājums …
Man acis atkal aizmiglojās, tomēr es turpināju skatīties uz viņu, jo jutu, ka jebkuru brīdi varu krist iepriekšējā pusnesamaņā. Mokošā piepūlē izrunādams katru vārdu un pats brīnīdamies par to, cik klusa ir mana balss, es nočukstēju:
— Kāds… atrisinājums?
Atbildi vajadzēja gaidīt tik ilgi, ka Tomā man atkal likās zaudējis samaņu. Taču no sasprindzinājuma, ar kādu viņa plecs piespiedās manējam, es sapratu, ka viņš sakopo visus spēkus, lai man ko pateiktu. Un tad es sadzirdēju.
— No turienes… — Tomā gurdā un īsā kustībā pastiepa rādītājpirkstu uz platformas pusi un vēl izdvesa:
Mesties lejā … Lai visam būtu gals.
Paskatījos uz viņu un novērsu skatienu. Man atkal uzmācās iepriekšējā vienaldzība. Galvā virmoja miglainas nojautu skrandas. Bet tad šajā juceklī iznira viena skaidrāka doma un es pietvēros tai. Ja man, tāpat kā Kolēnam, Meisonjē un Peisū, bijusi sieva un bērni un tie šajā brīdī dzīvotu, cilvēku dzimums nebūtu lemts iznīcībai, un es zinātu, kādēļ man cīnīties. Tagad turpretim vajadzēja atgriezties pagrabā un paziņot biedriem, ka viņu tuvinieki gājuši bojā, lai pēc tam kopīgi vērotu pēdējā cilvēka izzušanu zemes virsū.
— Nu? — Tomā tikko dzirdamā balsī nočukstēja.
Es papurināju galvu.
— Nē.
— Kapec? — Tomā lūpas bez skaņas sakustējas.
— Pārējie.
Tā kā tiku to pateicis diezgan skaidri, kļuva vieglāk. Tūlīt gan sāku briesmīgi klepot, taču man ienāca prātā, ka apstulbumu izraisījis ne tikai morālais trieciens, bet arī smacīgo dūmu ieelpošana. Ar pūlēm piecēlos.
— Uz pagrabu …
Tomā nepagaidījis, es klupdams un krizdams rausos, pareizāk sakot, vēlos lejup pa šaurajām vītņu kāpnēm. Par laimi, cerot uz tūristu pieplūdumu, es torņa mūrī pagriezienos biju licis ierīkot dzelzs margas un tagad, kad zaudēju pakāpienus zem kājām, laiku pa laikam varēju pieķerties pie tām, katrā pietvērienā apsvilinādams delnu. Mazajā pagalmā starp sargtorni un vēlāk uzcelto dzīvojamo māju Tomā mani panāca.
— Tavi zirgi, — viņš teica.
Es noliedzoši papurināju galvu, paātrinādams soli un pūlēdamies apvaldīt šņukstus. Doma, ka vajadzētu redzēt zirgus, manī izraisīja šausmas. Biju pārliecināts, ka tie visi nobeigušies. Prātā urbās tikai viena vēlēšanās — pēc iespējas drīzāk atkal patverties savā alā.
Pagrabs likās tik auksts, ka man tur tūlīt sāka klabēt zobi. Es paķēru savu puloveru un uzmetu uz pleciem, piedurknes sasiedams sev ap kaklu. Kolēns pašlaik pildīja pudelēs vīnu, bet Meisonjē tās nesa klāt Menū, kura pudeles aizkorķēja. Biju pārliecināts, ka visu to izkārtojusi Menū, kura droši vien nospriedusi, ka nav iemesla pamest sākto darbu pusratā. Man bija ļoti patīkami redzēt viņus tā rosāmies. Pagājies uz priekšu, es paņēmu vienu pudeli, iedzēru no t|s, pēc tam pasniedzu Tomā, bet pats atbalstījos pret kādu mucu Un ar pulovera piedurkni noslaucīju sviedrus, kuri straumēm tecēja man pār seju, lai gan tajā pašā laikā es no aukstuma drebēju. Tomēr sajutu, ka domas mazpamazām sāk noskaidroties.
Pēc brīža pamanīju, ka biedri, sastinguši kā akmens tēli un ne vārda nebilzdami, ar briesmīgām bažām un tajā pašā laikā it kā lūdzoši noskatās manī. Kas noticis, to viņi droši vien jau zināja, jo ne Meisonjē, ne Kolēns, ne Peisū neiedrošinājās man tieši ko jautāt. Vienīgi Menū, pēc visa spriežot, labprāt būtu dzirdējusi, ko es teikšu, taču arī viņa baidījās pirmā ierunāties un stāvēja, ar acīm savos darba biedros .urbdamās, jo labi saprata, ko mana ieilgusi klusēšana nozīmēja.
Nevaru pasacīt, cik garš bija šis brīdis. Beidzot es atskārtu, ka klusēšana 'kļūst nežēlīgāka nekā ziņa, ko varēju viņiem pavēstīt. Tāpēc, savos biedros nolūkodamies, es klusā balsī ieminējos:
— Mēs nekur tālu nebijām. Uzkāpām tepat sargtornī.
Un tad, kaklam pēkšņi izkalstot, piebildu: Noticis tā, kā jau jūs domājāt. Viss gājis bojā.
Tas nebija nekas negaidīts, taču likās, ka es, šos viii dus izrunādams, būtu pasludinājis viņiem nāves spriedumu. Taču ārēji uz to reaģēja vienīgi Peisū. Acis izvalbījis, grīļodamies viņš paspēra trīs soļus uz manu pusi, sagrāba mani aiz pulovera piedurknēm un spalgā Imlsī iekliedzās:
— Tas nav tiesa!
Es neteicu ne vārda. Man pietrūka drosmes runāt. es tikai satvēru Peisū rokas, kuras bija sažņaugušas manu puloveru, un mēģināju tās atdarīt. Reizē ar to atraisījās ap kaklu sasietās piedurknes, atsegdamas binokli. Peisū to ieraudzīja, tūlīt pazina un ar šausmām stingi blenza tajā. Esmu pārliecināts, ka šajā mirklī arī viņam atmiņā atplaiksnījās toreizējā pēcpusdiena, kad mēs no sargtorņa platformas izlūkojām apkārtējas lauku mājas. Bezcerīgs izmisums pēkšņi ieviesās Peisū vaibstos, viņš palaida vaļā pulovera piedurknes un, galvu pret manu plecu atbalstījis, skaļi kā bērns šņukstēdams sāka raudāt.
Pagrabā pēkšņi visi sarosījās. Viss, kas tika darīts, notika bez jebkādas iepriekšējas norunas, taču no tā uzplūda tik patiess sirsnīgums, ka es jutos aizkustināts līdz pašām dvēseles dzīlēm. Esmu pārliecināts, ka tieši šajā brīdī manī atkal atdzima patika dzīvot. Apskāvu Peisū (viņš par pusgalvas tiesu bija garāks par mani), tūlīt klāt bija arī Kolēns un Meisonjē, viens uzlika rokas Peisū uz pleciem, otrs — uz skausta un skarbā vīrišķībā sj.ka mierināt mūsu garo šķeistu. Biju ļoti pārsteigts, redzot, ar kādu iejūtību viņi mierina savu biedru, lai gan arī paši bija visu zaudējuši. Tajā pašā laikā es nez kāpēc atcerējos pēdējo reizi, kad divpadsmit gadu vecumā mēs kopā ar Kolēnu pūlējāmies noturēt Peisū, lai Meisonjē viņam varētu «aizbāzt rīkli». Taču šīs atmiņas manu aizkustinājumu nevis mazināja, bet taisni otrādi — vēl pastiprināja. Un tagad mēs visi trīs atkal noņēmāmies ar šo lempīgo lāci, uzsitām viņam pa plecu, iebukņījām, klusā balsī izlamājām. «Beidz jele, vecais ķēmarausi, kas vēl nebūs!» Bet viņš, asaras pa vaigiem izziezdams, pateicīgi ņurdēja: «Vācieties ratā, puņķutapas, varu iztikt bez jums!»