Peisū šņuksti pamazītēm aprima, un mēs palaidām viņu vaļā.
— Tomēr vajadzētu aiziet paskatīties, — Meisonjē ieminējās, bāls, ar iedubušām acīm.
— Jā, — ar pūlēm nomurmināja Kolēns. — To gan vajadzētu.
Taču ne viens, ne otrs nekustējās no vietas.
— Es nezinu, vai jūs tiksiet cauri, — Tomā iebilda. — Koki vēl deg. Bet. no šejienes līdz Malžakai ceļam abās pusēs mežs. Turklāt iespējama arī radiācija. Tas ir riskanti.
— Riskanti? — Peisū ierunājās, atņemdams rokas no sejas. — Kāda joda pēc man vēl dzīvot?
Iestājās klusums.
— Un kādēļ dzīvot mums? — es teicu, uzmezdams viņam skatienu.
Peisū paraustīja plecus, pavēra muti un gribēja ko sacīt, bet tad pārdomāja. Taču nepateiktais bija uzminams no plecu kustibas un nozīmēja — kāds te var būt salīdzinājums? Bet klusēja Peisū tādēļ, ka mēs viņam tomēr ari ko nozīmējām.
Tad ierunājās Menū. Viņa to nedarīja tā, kā parasti mēdza iejaukties citu valodās — vispirms pusbalsī noburkšķēdama kaut ko pie sevis un tikai pēc tam citiem vai arī dialektā izmezdama kādu strupu piebildi. Sodien viņa noturēja veselu runu, turklāt literārajā valodu, kas bija skaidrākā liecība tam, cik lielu nozīmi Viņu piešķīra saviem vārdiem, — taču nepārtraukdama nUotlcs ar pudeļu aizkorķējamo.
— Manu puisīt, — viņa teica, noskatīdamās uz visiem, — ne jau mums klājas izspriest — dzīvot vai arīdzan mirt. Bet, kamēr esam dzīvi, mums jādzīvo. Ar dzīvošanu ir tāpatās kā ar strādāšanu. Tā izturama līdz galam, nevis pametama pusratā, kad šķietas pārlieku grūta.
To sacīdama, viņa nospieda korķējamā aparāta sviru, un aizbāznis klusu ieslīdēja pudeles kaklā. Peisū paskatījās uz viņu, pavēra muti, tad atkal apdomājās un neko neteica. Nodomāju, ka ar to Menū runa ir galā, bet viņa, palikusi zem ierīces citu pudeli, turpināja:.
— Tu, rasi, nodomāji: kas tad Menū vainas, viņai viegli runāt, jo Momo tup turpatās blakus. Tā jau tas nridzan ir. Bet, pat ja es būtu Momo zaudējusi (viņa ntlaida aparāta sviru un pārmeta krustu), es tomēr neņemtu mutē tādus vārdus kā tu. Tu, manu puisīt, dzīvo tālab, ka esi pie dzīvības. Un tālāk vairs nav ko urķēties. Lai nu kāda dzīvošana, bet nāve cilvēkam nav draugaļa.
— Tev, māt, taisnība, — Kolēns piebilda.
Pēc gadiem Menū patiesi būtu varējusi būt viņam māte, bet līdz šim nevienam no mums tas kaut kā nebija ienācis prātā.
— Nu, tad ejam, — Meisonjē noteica, pasperdams dažus soļus uz durvju pusi.
Es panācu viņu un atvedu sāņus.
— Centieties abi ar Kolēnu, — es viņam iečukstēju, — neatstāt Peisū vienu. Pats saproti, kāpēc. Vislabākais būtu, ja jūs visi trīs turētos kopā.
— Tā jau es biju domājis, — Meisonjē atbildēja.
Pastieptajās rokās Geigera skaitītāju turēdams, savukārt uz priekšu panācās Tomā.
Visi trīs apstājās un noskatījās uz viņu.
— Tev nav nekādas vajadzības nākt, jo sevišķi, ja tas savienots ar briesmām, — Kolēns viņam sacīja, aizmirsdams, ka līdz šim viņš Tomā aizvien uzrunājis ar «jūs».
— Es jums būšu noderīgs, — Tomā atteica un norādīja uz skaitītāju. ns
Pēc īsa klusuma brīža Meisonjē aizsmakušā balsī ieminējās:
— Vajadzētu iznest laukā Zermēnu un nolikt pie ieejas iekšējā pagalmā, vēlāk mēs viņu apbedīsim.
Es pat lāgā nepateicos, taču jutu dziļu atzinību par to, ka šajā brīdī, kad Meisonjē pašam tik lielas raizes, viņš tomēr atcerējies arī Zermēnu. Noskatījos, kā viņi aiziet. Tomā gāja pa priekšu, uztverei gatavās klausules kaklā uzkāris un pašu skaitītāju uz priekšu pastieptā rokā turēdams. Meisonjē un Peisū viņam nopakaļ ar pūlēm stiepa smagnējo Zermēna augumu. Kolēns, kurš gāja pēdējais, izskatījās vēl mazāks un sīkāks nekā parasti.
Pagraba durvis aizvērās, un es paliku kā sastindzis stāvam pie tām, apsvērdams, vai arī man nevajadzētu iet' līdzi.
— Vairs nav pilnu pudeļu, ko aizkorķēt, — Menū ierunājās mierīgā balsī man aiz muguras. — Varbutiņās tu man kādas uzpildītu?
Atgriezos pie sava ķebļa, apsēdos un sāku rīkoties ar šifonu. Biju ļoti izsalcis, taču nedrīkstēju aiztikt šķiņķi, jo tā būtu nedisciplinēta rīcība, turklāt es ar to it kā pasvītrotu kādas sevišķas saimnieka tiesības. Menū bija ņēmusi pārtiku savā zinā, un tas bija pareizi darīts. Viņa noteikti būs taisnīga.
Momo, kusties! — Menū paskubināja dēlu, redzeilniua, ka man sāk pietrūkt pudeļu.
Kad Momo piecēlās, lai piepildītu pārnēsājamo kurvi, viņš klusā, bet stingrā balsī piekodināja:
Tikai nedomā pa ceļam dzert. To, ko tu tagad izdzertu, tu atrautu citiem.-
Man likās, ka Momo šādu aizrādījumu neņems vērā, bet es maldījos. Viņš to bija ielāgojis. Vai varbūt viņš tikai rēķinājās ar toni, kādā māte to bija teikusi.
— Tu šorīt ar šķiņķi pārlieku skopojies, — es pēc brīža ieminējos. — Man nemaz nepatīk, ka viņi aizgāja ar tukšiem vēderiem.
Un, ar roku uz griestu velvēm pamādams, piebildu:
— Sīs mantas tur taču atliku likām.
— Mēs esam septiņi ēdēji, — ar acīm sekodama manam mājienam, Menū noteica. — Un, kad tur augšā sakarināto ēdmaņu būsim notiesājuši, tad nez vai mums kādreiz vēl būs izdevība iebaudīt cūkgaļas kumosiņu. Un tāpatās vīnu. Rasi, nekad vairs jaunu ražu neievāksim.
Es nolūkojos uz Menū. Vecenītei bija septiņdesmit seši gadi. Viņa skaidri saprata, ka mums draud bada nāve, taču viņas apņēmība dzīvot bija nesatricināma.
Ar blīkšķi atvērās pagraba durvis, tajās pabāzās Tomā galva, un viņš iekliedzās tādā satraukumā, kāds viņam nemaz nebija raksturīgs:
— Emanuel! Vairāki lopiņi ir dzīvi!
Un tūlīt pazuda. Izbrīnā muti iepletis, es pietrūkos kājās. Nespēju apjaust, vai esmu pareizi viņu sapratis. Arī Menū bija piecēlusies. Manī vērdamās, viņa ierunājās dialektā, it kā bažīdamās, vai pienācīgi sapratusi, ko Tomā bija izbrēcis literārajā valodā.
— Vai patiešām viņš teica, ka daži lopiņi palikuši pie dzīvības?
— Dūlīdbasgadīšos! (Tūlīt paskatīšos!) — Momo iesaucās un teciņus joza uz durvīm.
— Pagaidi, jele pagaidi! Vai dzirdi, ko tev saku! — Menь kliedza, sīkiem solīšiem steidzīgi tipinādama dēlam nopakaļ. Viņa tik aši cilāja savas kārnās kājas, ka izskatījās pēc panīkušas vecas peles. Dzirdēju kāpnēs noklaudzam ar naglām apkaltos Momo zābaku?. Arī es metos skriet, aizsteidzos garām Menū un panācu Momo, kad viņš pāri paceļamajam tiltam bija jau ārējā pagalmā. Tomā un pārējie trīs mani draugi nekur vairs nebija manāmi. Tātad Tomā ieskrējis paziņot svarīgo vēsti, bet pēc tam atkal jozis pakaļ viņiem pa Malžakas ceļu.
Dzīvnieku mītnē mūs sagaidīja juceklīgs, taču kopumā diezgan vārgs zviedzienu, māvienu un vukšķienu koris. Visas šīs skaņas nāca no alveidīgā mītnes padziļinājuma, ko Biržita bija iedēvējusi par «dzemdību namu».