Es skrēju tik Jitri, cik vien man bija spēka, aizsteidzos priekšā Momo un nonācu pie mērķa, smagi elsodams, sviedriem noplūdis un nevaldāmi kūleņojošu sirdi. Alas viņā galā atsevišķos nodalījumos atrādu tos no saviem lopiņiem, kuri bija palikuši dzīvi, — četrpadsmit gadus veco Momo dievināto ķēvi Daiļavu, kurai drīz vajadzēja atnesties, vienu no Menū koptajām holandiešu sugas govīm Princesi, kura tāpat -bija grūsna, kā ari manu Amarantu — vēl pārāk jaunu un tāpēc neaplecinātu ķēvīti, kuru es šeit biju ievietojis tās aušību pēc. Un visbeidzot milzīgo cūku māti, no kuras jebkuru mirkli varēja sagaidīt sivēnu metienu un kuru Menū gan bez manas atļaujas, taču negrozāmi bija iedēvējusi par Adelaidu.
Dzīvnieki tomēr bija smagi cietuši. Nevarīgi uz sāniem gulēdami, viņi smagi elpoja, taču bija dzīvi, jo dziļās alas dzestrums tos paglābis. Pie Daiļavas es nevareju piekļūt, jo Momo, nokritis tieši zirga mēslos, bija apkampis ķēves kaklu un sveica savu mīluli maigiem zviedzieniem. Kad es iegāju pie Amarantas, tās galva gulēja sāniski uz salmiem atmesta, taču ķēvīte tulit to pacēla un ar savām mīkstajām purslām apošilaja manus pirkstus. Arī Menū jau bija atsteigusies r.lirp, taču ij nedomāja strostēt dēlu par mēslos novārlitajām drēbēm. Viņa no visām pusēm aptaustīja un Izčamdīja savu Princesi, maigā balsī to žēlodama. («Ai, tu mana nabadzīte, ai, tu mana vecenīte.») Pēc tam Menū iegāja pie sivēnmātes, taču Adelaidas negantā rakstura dēļ pārāk tuvu tai pieiet neiedrošinājās.
Es pārbaudīju automātiskās dzirdināšanas ierīces. Odens bija sasilis, taču vispār tās darbojās.
— Dūlīdjātapūmieši! (Tūlīt jādabū mieži!) — Momo iesaucās, jau rausdamies pa redeļkāpnēm uz jumtaugšu, kur mums glabājās lopbarība.
— Nē, nē! — Menū iesaucās. — Miežus dot nedrīkst. Tikai klijas ar ūdeni, piejaucot maķenīt vīna. Vācies lejā, lielais ķēmarausi! Tev ūzas vienos zirgu sūdos, un tu smirdi vēl trakāk par Adelaidu!
Izgājis no Amarantas steliņģa, es sasparojos ieiet arī citos lopu mītnes nodalījumos, lai redzētu, kas tur noticis. Taču nelabā smaka jau iepriekš to darīja zināmu, un man vajadzēja ar mutautiņu aizspiest degunu, lai nenosmaktu. Visi pārējie dzīvnieki bija nobeigušies. Sadeguši viņi nebija, tātad svelmē tikai noslāpuši. Klints aizsegā ierīkotie aizgaldi nevarēja aizdegties, taču pārjumes lielās akmens plāksnes vēl izdvesa kvēli un tos saturošās vecās ozola sijas, kuras bija cietas kā dzelzs, izskatījās apgruzdējušas.
Drīz atgriezās Menū ar divām pudelēm vīna, pielēja tās ūdenim, iejauca tajā klijas un visu samaisīja biezenī, ko salika dzīvniekiem silēs. Iegāju steliņģī pie Amarantas, kura vēl arvien gulēja uz sāniem, paņēmu riekšā sauju sagatavotā biezeņa un pieliku ķēvītei pie purna. Viņa to apostīja, nosprauslojās un, purslas atiezusi, negribīgi ar gariem zobiem mazliet paknibināja. Kad Amaranta pasniegto bija apēdusi, es paņēmu vēl vienu riekšu un atkal pastiepu viņai. Ķēvīte ēda lērfi un bez jebkādas patikas. Es to uztvēru tikpat kā iz smieklu, jo biju tik ļoti izsalcis, ka gandrīz vai pats ar prieku būtu notiesājis ķēvītes noniecināto kliju biezeni. Pa ausu galam dzirdēju, ka Momo blakus steliņģī mēģina pabarot savu mīluli, pierunādams to gan ar mīļiem vārdiņiem, gan brīžiem pavisam rupji bārdamies. Kaut kur attālāk bija dzirdami Princesei domātie Menū nerimtīgie paskubinājumi. Sivēnmātei viņa gluži vienkārši pabīdīja spaini zem šņukura, un, spriežot pēc ašās šmakstināšanas, Adelaida bija vienīgā no mūsu dzīvniekiem, kura prata novērtēt viņai pasniegto cienastu.
— Kā tev labi veicas, Menū? — es apjautājos pēc iespējas skaļākā balsī.
— Ar dievu uz pusēm. Un tev?
— Arī ne visai. Un kā tev, Momo?
— Bredīkaslamba! (Pretīga slampa!) — Momo nikni atsaucās.
— Neko jau lopiņiem neiestāstīsi, — Menū turpināja. — Runā un skaidro, cik gribi, tāds kustoņa pat ausu neceļ. Kauču vai šitā pati Princese. Galīgi pie bada, un tik vārga, ka ij to vairs neapjēdz.
Tupēju ļoti neērtā pozā, un kājas man bija galīgi notirpušas, gaidot, līdz Amaranta izknibinās otro riekšu. Pats sev par pārsteigumu, pamanīju, ka ķēvīti rāju visai maigā balsī. Es skaidri apzinājos, ka bez šiem mājdzīvniekiem mēs esam lemti bojāejai. Pat bez rlrgiom, jo tagad, kad vairs nav ne benzīna, ne dīzeļdegvielas, zemi varēs apstrādāt tikai ar zirgu palīdzību.
Taču Amaranta izturējās arvien noraidošāk. Pavisam gurdi tā bija izstiepusi kaklu uz zemes, un izskats ķēvītei bija tik vienaldzīgs, ka tas nesolīja nekā laba. Saņēmis aiz krēpju cekula starp ausīm, pavilku Amarantas purnu uz augšu un no plaukstas ķeksēju biezeni viņai tieši mutē. Taču ķēvīte negribēja ēst, tikai nolūkojās manī ar savu lielo, skumjo aci, it kā gribēdama sacīt: «Liecies taču reiz mierā un beidz mani mocīt.»
Menū, kas nespēja ilgi uz vietas norimties, ar saviem sīkajiem, ašajiem solīšiem tipināja no viena aizgalda pie otra, pavēroja sivēnmāti, tad atkal atgriezās pie savas Princeses, visu laiku man ko klāstīdama vai arī tāpat sev zem deguna purpinādama.
— Ir gan negantniece šī slampa Adelaida! Visu jau aprijusi un gaida, ka es vēl ko došu. Gatavais negals ar šiem lopiņiem. Kad es atceros, cik man mūžā nav bijis gosniņu, kas nobeigušās gan tāpatās vien vai ari taisījušās aiziet, atskrienot teliņiem. Un tādā pašā vīzē arīdzan tev, Emanuel, ar taviem zirdziņiem. Pārēdīsies leknu lucernu vai sarīsies īves lapas, un darīts. Zirdziņi, tie jau vārīgi pret vēdera likstām, gosniņām savukārt posts ar pakaļgalu. Bet pamēģini nobeigt šitento cūku mātīti! Jau no cičiem vien viežams, kāda tai duka iekšā. īstenais gaļas kalns. Atskrien ducis sivēntiņu, bet tas šai tīrais nieks. Vienreiz bija pat veseli sešpadsmit, iedomājies tik — sešpadsmit!
Es biju ļoti noraizējies par Amarantu. Tas, ka Menū tērgāja tik ierastā balsī, it kā nekas sevišķs nebūtu atgadījies, un visa viņas gluži ikdienišķā rosīšanās atstāja nomierinošu iespaidu. Arī Momo ar Daiļavu veicās labāk — tas bija manāms no secības, kādā mi jās viņa niknā šķendēšanās ar pieglaimīgiem mīlas vārdiņiem un iezviedzieniem. Menū pabāza galvu Amarantas steliņģi.
— Kā tev, Emanuel?
— Pavisam nelādzīgi.
Menū pavēroja Amarantu.
— Es viņai tūlīt sataisīšu ūdentiņu ar vīnu un cukuru. Tikai pieskati Princesi.
Pārgāju Princeses aizgaldā. Un, lai gan tēvocis man kaut kādā mērā bija iepotējis aizspriedumus pret govīm, lielā labsirdīgā Princese ar savu četrstūraino purnu mani aizkustināja. Tā pacietīgā un mātišķā labestībā gulēja uz sāniem, izzvēlusi milzīgo vēderu un tesmeni, kuram tagad vajadzēja mūs barot. Un, to uzskatot vien, man briesmīgi iekārojās piena — tik nevarīgs, ar drebelīgām kājām, tukšu un izsalkuma kremstu vēderu es tur stāvēju. Taču, zinādams, ka Princese aizlaista ciet un vēl nav atnesusies, es savu kāri apvaldīju. Lai gan, izsalkuma urdīts un ar apmiglotu apziņu, gara acīm redzēdams, kā Remu un Romulu zīda vilku māte, es jo skaidri iztēlojos, ka pats guļu līdzās Princesei un ar lūpām ņurcu viņas piebriedušo cici, no kura jebkuru mirkli manā alkatīgajā mutē sāks šļākties silta piena strūkliņa.
Biju vēl pilnīgi sava sapņojuma varā, kad atgriezās Menū, nesdama kilogramu rafinētā cukura, ko es tūlīt pazinu pēc rūsganā iesaiņojuma. Jā, pret lopiņiem viņa bija visai devīga. Piecēlos un kā apburts gāju viņai līdzi. Ar siekalu pilnu muti, kārām acīm es noskatījos uz mirdzoši baltajiem cukura graudiņiem, ko Menū paņēma ar savu izdēdējušo, melnīgsnējo roku, lai tos iemestu ūdens spainī. Viņa pamanīja manu skatienu.