— Manu nabaga Emanuel, tu taču esi izsalcis!
— Mazdrusciņ esmu gan.
— Bet es tev neko nevaru dot, iekāms pārējie nav
atgriezušies.
— Nekā es tev taču neesmu lūdzis, — atcirtu neīstā lepnumā, kuru Menū tomēr neņēma par pilnu, jo beidzot pasniedza .man trīs graudiņus, kurus es nespēju noraidīt. Tikpat daudz cukura Menū iedeva arī savain dēlam, kurš tūlīt tos iebēra savā platajā mutē. Bet es savējos katru rūpīgi pārskaldīju dīvās daļās, lai bauda būtu jo ilgāka. Ievēroju, ka Menū sev nepaņēma na graudiņa.
— Bet kā tad tu pati?
— O, par mani neraizējies, — viņa teica. — Es taču esmu sīciņa, un man nav vajadzīgs tik daudz pārtikas kā jums.
Siltais cukurūdens Amarantai iepatikās, viņa to kāri izdzēra un tagad vairs neatsacījās ari no klijām. Sajutu neizsakāmu prieku, redzēdams, ka ķēvīte izēd citu pēc citas visas kliju riekšas, ko es tai pasniedzu. Atceros, ka tajā brīdī es iedomājos, ka pie mums pat uz laukiem, kur visumā mājdzīvniekus mīl, tos pietiekami nenovērtē. Šķiet pats par sevi saprotams, ka mēs ar to palīdzību pārvietojamies, tie mums kalpo, mēs no tiem pārtiekam. Un, ieskatīdamies zilganā acu baltuma ieskautajā Amarantas zalgojošā redzoklī, kas mazliet bažīgi vērās manī, es vēlreiz nodomāju, ka patiesi mēs neizrādām mājdzīvniekiem pienācīgu atzinību un neesam tiem pietiekami pateicīgi.
Piecēlos un paraudzījos pulkstenī. Jau trīs stundas mēs bijām pavadījuši mājdzīvnieku novietnē. Ar ļodzīgām kājām es izgāju no steliņģa, atcerējos, ka biju solījies apbedīt Zermēnu pirms pārējo biedru atgriešanās. Pie manis pienāca Menū un Momo.
— Rasi, šī bēda ies mums secen, — Menū ierunājās.
Neparko pasaulē viņa nebūtu teikusi, ka lopiņi ir glābti. Viņa baidījās kārdināt dievu to kungu vai arī sātanu, jo nevarēja taču zināt, kādi debess vai elles speķi tagad ieklausās jebkurā izrunātā vārdā, lai sodītu mūs par lieki lolotām cerībām.
V
Viņi atgriezās pulksten vienos pēcpusdienā ar iekritušām acīm, izkāmējušām sejām, melni notrieptām rokām un vaigiem. Peisū līdz jostas vietai bija kails. Kreklā savīstītus viņš nesa tuvinieku kaulus, ko viņi bija atraduši savu māju krāsmatās. Neviens neteica ne vārda, tikai Meisonjē paprasīja man dēļus un nepieciešamos darbarīkus. Viņi negribēja ne ēst, ne apmazgāties, iekāms nebija gatava neliela, sešdesmit centimetru gara un trīsdesmit centimetru plata, lādīte. Es nespēju aizmirst viņu sejas, kad Meisonjē, savu darbu pabeidzis, kaulus citu pēc cita salika mazajā zārciņā.
Apbedīt tos bija nolemts auto stāvvietā pie paša mūra — tur klints pakājē bija neliela zemes strēlīte, kur es tikko biju apbedījis Zermēnu. Peisū izraka kādus sešdesmit centimetrus dziļu bedri, smiltis atmezdams kreisajā pusē. Zārciņš stāvēja nolikts turpat līdzās. Tas bija tik maziņš, ka no tā vien jau sažņaudzās sirds. Grūti bija iedomāties, ka šajā mazajā kastītē salikts viss, kas palicis pāri no trim ģimenēm. Taču mani draugi no kauliem bija atgrābuši nost visus pelnus, jo negribēja, ka tiem būtu piejauktas arī sadegušo mantu paliekas.
Ielicis kastīti bedrē, Peisū sakrāva uz tās lielus akmeņus, it kā bīdamies, ka kaulus varētu atkašņāt kāds suns vai lapsa. Patiesībā šī piesardzība bija lieka, jo visa dzīvnieku pasaule droši vien iznīcināta. Aizbēris kapu, Peisū no atlikušajām smiltīm uzbēra nelielu kopiņu, rūpīgi ar lāpstu nolīdzinādams tās malas, lai kapiņš būtu veidots akurātās taisnās līnijās. Pēc tam viņš pagriezās pret mani. .
— Nedrīkst viņus vienkārši tāpat aprakt. Vajag noskaitīt dievvārdus.
— Es taču tos nezinu, — samulsis atbildēju.
— Vai tad tev nav kāda lūgsnu grāmata?
Teicu, ka tāda gan atrastos.
— Varbūt tu varētu to sameklēt?
Pusbalsī es atbildēju:
— Tu jau zini manu attieksmi pret reliģiju, Peisū.
— Tas nav svarīgi. Dievvārdus tu lasīsi viņiem, nevis sev pašam.
— Dievvārdus! — Meisonjē novilka, iesāņus manī nolūkodamies.
— Vai tad tava Matilde negāja uz baznīču? — Peisū iejautājās, pievērsdamies viņam.
— Iet jau nu gāja gan…_— Meisonjē atzinās.
Visa šī diskusija norisinājās klusā un apvaldītā
balsī, ar gariem starpbrīžiem.
— Mana Iveta, — Peisū, acis nodūris, teica, — katru svētdienu gāja uz baznīcu un arī vakaros, naktskreklā pie gultas ceļos nometusies, noskaitīja Tēvreizi un «Ave, Maria».
Sīs atmiņas tik ļoti satrauca Peisū, ka balss viņam aiztrūka un brīdi viņš stāvēja kā sastindzis, iekāms varēja turpināt. ''
— Redzi, — beidzot viņš atkal atsāka, — ja jau, dzīva būdama, viņa skaitīja lūgsnas, kā tad šajā brīdī,
uz mūžu šķiroties, es varu aprakt savu Ivetu bez dievvārdiem? Un tāpat ari bērniņus.
— Viņam taisnība, — ieminējās Kolēns.
Ko īsti domāja Menū, nevienam nebija zināms, jo viņa pat nepavēra muti.
— Labi, aiziešu sameklēt grāmatu, — pēc brīža es noteicu.
Kamēr biju prom, Peisū palūdza Meisonjē uztaisīt krustu, lai ar to atzīmētu tuvinieku atdusas vietu. Meisonjē izpildīja šo lūgumu, neiebilzdarns neviena vārda, K-id es atgriezos, Peisū man teica:
— Tu esi gaužām izpalīdzīgs, bet, ja tev dievvārdi pārlieku pretīgi, es varu pats nolasīt vai arī to izdarīs Kolēns.
— Nē, kāpēc, es varu nolasīt, jo lūgsnas, kā tu teici, taču domātas viņiem.
Menū spriedumu es uzzināju vēlāk, kad bijām palikuši divatā.
— Ja tu, Emanuel, būtu atteicies, nekā jau es tev nepārmestu, jo ticības lietas ir kutelīga padarīšana. Bet pareizi gan tas man neliktos. Tu nolasīji tik sirsnīgi, daudz labāk nekā mācītājs — tas jau tik aši noburkšķ kaut ko sev zem deguna, ka neviens nekā tur nesaprot, un tūdaļ redzams, ka domas viņam ir pavisam citur. Bet tev, Emanuel, sirds tur bija klāt.
Vajadzēja iekārtoties naktsguļai. Es piedāvāju Tomā pārnākt pie manis uz kušetes, tad blakus istaba atbrīvotos priekš Meisonjē. Bet otrā stāvā varētu nakšņot Kolēns un Peisū.
Noguris es atlaidos gultā, taču aizmigt nevarēju un gulēju vaļā acīm. Nekur ne mazākā gaismas stariņa. Parasti nakts ir palso toņu kopojums. Taču šoreiz tā bija tintes melnumā. Nekas nebija saskatāms, itin nekas, pat ne trīs centimetru attālumā turēta roka. Turpat līdzās uz kušetes, kas atradās pie loga, grozījās lomā. Es to dzirdēju, taču saredzēt neko nevarēju.
Pēkšņi kāds pieklauvēja pie durvīm. Pietrūcies es uzsaucu: «Iekšā!» Durvis čīkstēdamās atvērās. Tumsā visi trokšņi izklausījās neparasti spalgi.
— Tas esmu es, — teica Meisonjē.
Pagriezos uz viņa pusi.
— Nāc vien. Mēs negu|am.
— Arī es ne, — Meisonjē bez vajadzības paskaidroja.
Neiedrošinādamies nākt iekšā, viņš palika stāvam uz sliekšņa. Man tā vismaz šķita, jo saskatīt neko nevarēju. Mēs bijām tikpat neredzami kā aizsaulē klīstošas ēnas.
— Sēdies. Rakstāmgalda krēsls ir tieši tev priekšā.
Pēc skaņām es sekoju Meisonjē kustībām. Viņš aizvēra durvis, panācās uz priekšu un uzdūrās krēslam. Meisonjē droši vien bija basām kājām, jo izgrūda lāstu. Dzirdēju zem viņa svara nočīkstam izsēdētās krēsla atsperes. Tātad tas nebija nekāds ēnu valsts iemītnieks. Atnācējam bija miesīgi apveidi, gluži tāpat kā man, arī viņu plosīja divas pretrunīgas izjūtas — bailes mirt un tikpat lielas bailes dzīvot.