Domāju, ka Meisonjē ko teiks, taču viņš nebilda ne vārda.
Kolēns un Peisū abi kopā bija otrā stāvā, mēs ar Tomā trešajā, bet Meisonjē līdzās viens pats Biržitas istabā. Viņam bija pietrūcis spēka to visu izturēt — tumsu, bezmiegu un vientulību.
Sajā brīdī man ienāca prātā viņa Matilde un abu ķildas. Sajutu sevī ko līdzīgu vainas apziņai, jo nespēju atcerēties, kā sauca viņa zēnus. Nespēju ari iedomāties, kā Meisonjē pēc baismīgā zaudējuma turpmāk dzīvos. Man, izņemot Malvilas pili un darbu, nekā cita nebija. Bet viņainl Ko vajadzēja just cilvēkam, visu, kas viņam zemes virsū bijis dārgs, saliekot mazā kastītē un aprokot?
Es gulēju pilnīgi kails, taču joti svīdu. Mēs nezinājām, ko darīt ar logu. Istabas sienas bija tā sakarsušas, ka sākumā logu atstājām līdz galam atvērtu. Taču ilgāku laiku ieelpot kodīgo deguma dvingu arī nebija iespējams. Pasaule turpināja iet bojā visu gadsimtu lielākajā inkvizīcijas sārtā. Liesmu gan vairs nebija, taču tās būtu devušas vismaz kādu gaismas atspulgu. Pa logu ieplūda vienīgi pārogļojušās zemes un līķu smaka. Pēc neilga brīža es palūdzu Tomā logu atkal aizvērt.
Necaurredzamajā tumsā bija dzirdama tikai trīs vīru smagā elpa, bet ārā, aiz pārkarsušajiem mūriem, pletās mirušās planētas klaids. Nāve tai bija uzbrukusi visjaukākajā pavasara laikā, kad plauka pumpuri un savās alās tikko bija nākuši pasaulē trušu mazuļi. Tagad vairs nebija neviena dzīvnieka. Neviena putna, neviena kukainīša. Vienīgi cilvēku mājokļu krāsmatas. Un vietumis pa kādam sašķaidītam, apdegušam stumbenim, kurš agrāk bijis koks. Un visā šajā postažā saujiņa cilvēku. Varbūt tie kā jūrascūciņas pataupīti kādam nezināmam eksperimentam? Neapskaužams liktenis! Visā šajā miroņu valstībā tikai dažas plaušas, kuras, turpina elpot. Dažas sirdis, kuras nepārstāj sūknēt asinis. Dažas vēl darbojošās cilvēku smadzenes. Kāda tam jēga?
Man liekas, ka es ierunājos vienīgi Meisonjē pēc. Vairs nespēju izturēt to, ko viņš, tumsā pie mana rakstāmgalda vientuļi sēdēdams, varēja domāt.
— Tomā?
— Jā.
— Ka tu izskaidro to, ka nav radioaktivitates?
— Varbūt tā bija litija bumba, — Tomā teica.
Un gurdā, taču gluži lietišķā balsī, kurā nemanīja nekādu emociju, piebilda:
— Tā sauktā tīrā bumba.
Dzirdēju, ka Meisonjē krēslā sakustas.
— Neko sacīt, «tīra» gan! — viņš noteica drūmā balsī.
— Tas nozīmē, ka tā nedod radioaktīvos nokrišņus, — Tomā paskaidroja.
— Saprotu, — Meisonjē atbildēja.
Atkal iestājās klusums. Bija dzirdama vienīgi elpošana, vairāk nekas. Sažņaudzu ar rokām deniņus. Ja bumba bijusi «tīra», tad tas nozīmē, ka nometējam bijis padomā ieņemt pretinieka teritoriju. Taču viņš nav paguvis to izdarīt, jo savukārt gājis boj-ā prettriecienā — nedarbojās taču neviena raidstacija. Un Francija nav pat nojautusi, ka tā iestājusies karā. Francija iznīcināta globālās stratēģijas ietvaros, lai pēc tam nostiprinātos tās teritorijā. Vai arī aizkavētu pretinieku to izdarīt. Nožēlojams, apzināti upurēts bandinieks! Ar vārdu sakot, «totālam iznīcinājumam nolemta», runājot militārajā terminoloģijā.
— Vai patiesi būtu pieticis ar vienu bumbu, Tomā? — Meisonjē iejautājās, taču nepiebilda: «Lai iznīcinātu Franciju». Tas bija saprotams bez vārdiem.
— Jā, — Tomā paskaidroja, — pietiktu ar vienu bumbu, ja to uzspridzinātu četrdesmit kilometru augstumā virs Parīzes.
Neuzskatīdams par vajadzīgu turpināt, Tomā apklusa. Viņš runāja skaidrā un lietišķā balsī, it kā skola audzēkņiem izklāstīdams, kādi ir dotā uzdevuma atrisināšanas noteikumi. Kā man pašam nebija ienā'cis prātā līdzīgs uzdevums tajā laikā, kad es vēl strādāju skolā? Tas taču būtu laikmetīgāk nekā apnicīgā spriedelēšana par diviem ūdens krāniem. Tātad — ņemot vērā, ka sprādziena viļņa izplatība gaisa retinājuma dēļ lielā augstumā samazinās, bet karstuma izstarojuma attālums palielinās proporcionāli sprādzienā augstumam, kādā augstumā virs Parīzes vajadzētu uzspridzināt tik un tik megatonnu spēcīgu bumbu, lai liesmās bojā ietu Strasbūra, Denkerka, Bresta, Biarica, Porvandra un Marseļa? Es būtu varējis izstrādāt arī citus variantus, viena nezināmā vietā liekot divus vai uzdodot aprēķināt ne tikai bumbas jaudu megatonnās, bet arī augstumu, kādā tā uzspridzināma.
— Runa ir ne tikai par Franciju, — Tomā paskaidroja, — bet gan par visu Eiropu. Un pat par visu pasauli. Citādi taču kāda raidstacija būtu uztverama.
Sajā mirklī es atkal ieraudzīju, kā Tomā pagrabā groza Momo tranzistora šautru. Matemātiķa analītiskais prāts glāba viņam dzīvību. Ja dīvainā kārtā nebūtu klusējušas visas raidstacijas, Tomā' droši vien būtu izgājis no pagraba laukā.
— Var jau būt, — es ieminējos. — Bet ja starp karstuma vilni un tevi atrastos kāds šķērslis? S'acīsim, kalns vai augsta klints kā pie mums Malvilā?
— Jā, — Tomā atbildēja, — vietumis tā arī būs noticis.
Tomā šis «vietumis» nozīmēja tikai iedarbes joslas lokālu ierobežojumu. Bet es to uztvēru citādi. Viņa vārdi apstiprināja manu pieņēmumu. Droši vien Francijā šur un tur būs atradušies tādi pasargāti punkti un līdz ar to ari paglābušies cilvēki. To iedomājoties, manī iestrāvoja neizskaidrojams siltu cerību vilnis. Es saku «neizskaidrojams», jo cilvēku dzimums nemaz nebija pierādījis, ka tas būtu glābiņa cienīgs, un tāpat nepavisam nebija skaidrs, vai sastapšanās ar pāri palikušajiem būtu kāds iepriecinājums.
— Es tagad iešu, mēģināšu aizmigt, — Meisonjē
ļ iicīja.
Viņš pie mums bija nosēdējis pārdesmit minūtes, tnču pasacījis tikai dažus vārdus. Meisonjē bija atnāļ cis pie mums, iai paglābtos no vientulības, taču tā Iemita viņā pašā. Kopā ar viņu tā ieradās pie mums, un kopā ar viņu tā atkal aizgāja.
— Arlabunakti, — es teicu.
— Arlabunakti, — atbildēja Tomā.
Meisonjē neteica neko. Es dzirdēju, ka nočīkstēdaf nias aizveras mūsu istabas durvis. Pēc kāda stundas ceturkšņa piecēlos, izgāju un pieklauvēju pie Meisonjē istabas durvīm.
— Tomā guļ, — es viņam samelojos. — Vai es tevi ' netraucēju?
— Nē, nē, — viņš atbildēja neskanīgā balsī. Aiztaustījos līdz pītajam galdiņam, kuru biju šeit
nolicis Biržitas vajadzībām. Lai izkliedētu klusumu, es ieminējos:
— Akla tumsa.
Un Meisonjē savā dīvaini nespodrajā balsī atteica:
— Jā, es pat sāku šaubīties, vai rīt maz iestāsies diena.
Sataustīju Biržitas pīto krēslu. Tam pieskaroties, [ mani pāršalca atmiņas. Pēdējo reizi, kad es šeit sēi dēju, Biržita kaila stāvēja starp manām kājām un es viņu glāstīju. Nezinu, vai tas bija šo atmiņu dēļ, taču tagad es neapsēdos, bet, ar abām rokām uz atzveltņa f atbalstījies, paliku stāvam.
— Vai tev, Meisonjē, šeit vienam nav pārāk drūmi? Varbūt tu gribi pāriet pie Kolēna un Peisū?
— Nē, paldies, — Meisonjē gurdi un drūmi novilka. — Peisū nekā cita nedara kā vien nepārtraukti tērgā
par savējiem. Pateicos. Man pašam galva pilna ar raizēm.
Gaidīju, ka viņš vēl ko sacīs, taču veltīgi. Meisonjē vairs nebilda ne vārda. Ne par Matildi, ne arī par abiem zēniem. Un tad pēkšņi es atcerējos, kā viņus sauca: Francis un Zerārs. Seši un četri gadi.
— Nu, kā tu vēlies, — es noteicu. h -.