Tomēr Menū spēkos nebija izdzēst pieredzēto šausmu pēdas manu biedru sejās. Visi trīs viņi ēda klusēdami, ne uz vienu nepaskatīdamies un pat gandrīz nepakustēdamies, it kā skatieni un sakustēšanās varētu noraut prom aptruluma krevi, kas darīja tās paciešamākas. es sapratu, ka atgriešanās dzīvē būs drausmīga un droši vien izraisīs jaunas izmisuma lēkmes. Jo sevišķi tajā ziņā bija jābīstas par Peisū. Pēc sarunas ar Tomā un tai sekojošajiem murgiem es cauru nakti biju visu pārdomājis un nonācis pie atziņas, ka novērst gaidāmos. dvēseles satricinājumus varēja, vienīgi iesaistot viņus darbā un pašam strādājot kopā ar viņiem. Nogaidīju, kamēr visi bija paēduši, un tad teicu:
— Paklausieties, zēni, es gribētu ar jums aprunāties un lūgt jūsu palīdzību.
Visi izslēja galvas. Cik drūmi viņi izskatījās! Un tomēr bija jau manāms, ka vīri atsaucas manam aicinājumam. Uzrunu «zēni»'es nebiju lietojis kopš senajiem mūsu Kopas laikiem. Tagad, vērsdamies pie saviem draugiem tādā veidā, es it kā atsāku tēlot kādreizējo lomu un gaidīju no viņiem to pašu. Turklāt vārds «zēni» nozīmēja, ka mūs visus sagaida grūts uzdevums. Tas bija jau otcs, pirmajā ieslēpts paskubinājums.
Es turpināju:
— Pirmā problēma ir šāda. Arējā pagalmā ir daudz nobeigušos dzīvnieku: vienpadsmit zirgu, sešas govis un četras cūkas. Es neko neteikšu par smirdoņu, to jūtam mēs visi, un skaidrs ir tas, ka tādos apstākļos mēs dzīvot nevaram. Citādi arī mēs paši galu ģ&lā atstiepsim kājas. Tātad, — es teicu, — pirmais un vissteidzamākais uzdevums: kādā veidā mums atbrīvoties no dauazdjām tonnām sprāgoņu? (Es uzsvēru vārdu «Jonnām».) Laimīgā kārtā traktors, ko biju novietojis «dzemdību namā», saglabājies vesels. Ir man arī dīzeļdegviela, tās gan nav diez cik daudz, bet kāds mazumiņš tomēr sanāks. Tāpat ir virves un pat tauvas. Tātad — ko mēs iesāksim ar beigtajiem dzīvniekiem?
Visi atdzīvojās. Peisū ierosināja «nelaimīgos lopiņus» aizvilkt līdz Malžakas mēslu izgāztuvei un atstāt tur. Taču Kolēns iebilda, ka valdošie vēji pūš no rietumiem un tie smirdoņu katrā ziņā atnesīs arī uz šejieni. Meisonjē lika priekšā beigtos lopus sadedzināt milzu sārtā pie ceļa izgāztuves tuvumā. Es tam nepiekritu, jo tāda sārta sakurināšanai, kurā varētu sadedzināt divdesmit vienu dzīvnieku, vajadzētu ļoti daudz malkas. Bet ziemā tā mums būs ļoti vajadzīga gan ēdiena gatavošanai, gan apkurei. Teicu, ka malkas sagāde droši vien būs viens no visgrūtākajiem uzdevumiem, jo to vajadzēs sastrādāt reizēm pat tālu no pils, novācot un šurp atgādājot apdegušo koku stumbeņus un zarus.
Tad Kolēnam ienāca prātā smilšu raktuve Rinas piekrastē. Tā bija tepat netālu. Ceļš uz turieni veda lejup pa nokalni, kas atviegloja dzīvnieku aizvilkšanu turp. Pēc tam, liekšķerējot no augšas ar lāpstām, mēs tos itin viegli varētu apbērt ar pietiekami biezu smilšu kārtu.
Viens no mūsējiem — vairs lāgā neatceros, kurš iebilda, ka darbs ar lāpstām būšot pārlieku ilgs un grūts. Tad Tomā pievērsās man. Vai tu nestāstīji, ka jūs abi ar Zermēnu, kad nevarējāt izrakt grāvjus elektrokabeļu pievadei, klinšainajas vietās izmantojuši dinamīta lādiņus?
- Jā, tā bija gan.
- Vai dinamīts tev palika pāri?
Lādiņi divpadsmit vēl atradīsies.
Tas ir vairāk nekā pietiekami. Mums nebūs nekādas vajadzības nopūlēties ar lāpstām. Es apņemos uzspridzināt raktuves nogāzi.
Mēs saskatījāmies. Teorētiski uzdevums bija atrisināts, taču visi sapratām, cik pretīgs darbs mūs sagaida.
Man negribējās atstāt biedrus šīs derdzīgās perspektīvas varā.
Ir vēl kāds cits jautājums, kurš jo steidzīgi būtu izlemjams, — ko iesāksim ar lauku darbiem? Problēma ir tāda — vai vērts riskēt un tīrumus1 atkal apsēt no jauna? Malvilā pietiekami miežu un arī siena. Ar vārdu sakot, vajadzīgais daudzums divdesmit mājdzīvnieku uzturēšanai līdz jaunai ražai. Runa, protams, ir par 1977. gada ražu.,. Bet, tā kā tagad palikuši tikai trīs dzīvnieki, pietiek miežu un siena, lai tos pabarotu līdz 1978. gadam. Arī sivēnmātei barības vairāk nekā pietiekami. Jautājums galvenokārt ir par mums pašiem.
Pēc mirkļa turpināju;
— Vislielākās grūtības būs ar maizi, Maizes labības ir pamaz, atskaitot kādu nieku sēklai.
Atmosfēra acumirklī kļuva saspringta, sejas visiem sadrūma. Klusēdams es nolūkojos savos biedros. No gadsimtu dzīlēm viņu dvēselēs uznira briesmīgas bailes — palikt bez maizes kumosa. Maizes trūkumu ne viņi paši, ne arī viņu vecāki nebija pazinuši pat kara laikos. Tēvocis man bieži tika stāstījis, ka 1940. gadā mūsu pusē, par spīti Višī valdības rīkojumiem un tās ieviestajām maizes kartītēm, slepeni bija sākuši darbināt vecās maizes ceptuves.
— Mans tētuks, — ierunājās Menū, — reizēm gan stāstīja par grūtiem laikiem, bet, ka maizes kādreiz būtu trūcis, to es, Emanuel, nekad neesmu dzirdējusi.
Tātad teiksmas par kādreizējiem bada laikiem bija izzudušas pat no mutvārdu folkloras, taču mūžsenās bažas par iespējamu maizītes trūkumu zemnieku dvēselēs vēl gailēja.
— Zini, ko es tev teikšu, — Peisū sacīja. — Kad mēs vakar nācām atpakaļ no Malžakas, es ar sprunguliti parušināju tīrumā, ko biju apsējis. (Man tā likās laba pazīme, ka viņš pēc visa nupat pieredzētā bija izrādījis šādu interesi.) Un neatradu tajā neko, —> Peisū paziņoja, abas delnas uz galda pavērdams. — Itin neko. Augsne bija kā izgrauzdēta. Līdzīga putekļiem.
— Cik daudz sēklas labības tev saglabājies? — Kolēns apvaicājās. -
— Kādiem pāris hektāriem sanāks.
— Tas jau.kaut kas ir, — Meisonjē noteica.
Menū stāvēja, mazliet nomaļus atgājusi, lai dotu
iespēju vīriešiem apspriesties, taču, kaklu pastiepusi, acīm nemierīgi šaudoties, vērīgi klausījās. Viņai tāpat vajadzēja visu zināt. Un, kad Momo, ar savām milzīgajām kājām šļūkādamies un kā vilciens ietaurēdamies, gribēja apjozt galdam apkārt, viņa dēlam tā iegāza pa ausi, ka viņš mirklī, īgni kaut ko burkšķēdams, aizļepatoja kaktā.
Manuprāt, — Meisonjē teica, — tu ne ar ko neii (ko, ja kādu pushektāru sastrādātu un apsētu.
Ak tā gan, neko neriskē! — garais Peisū sirdīgi ļMfiucās, pārmetoši uz Meisonjē noskatīdamies. — Var |H zudumā sēkla veselam pushektāram, bet tu, gaidniek, uzskati, ka tas nav nekas. (Paņēmiens dēvēt cilVikus pēc viņu aroda bija raksturīgs mūsu Kopai, un laja izpaudās reizē gan cieņa, gan arī mazliet zobgalīga attieksme.) Bet es tev saku, ka augsne pašreiz ir (ada, ka visu vasaru neuzdīgs pat neviena vienīga cūkpiene. Pat tad, ja tu to laistītu.