Adelaida nogaidīja, kamēr mēs bijām izpildījuši savu riebīgo kaprača pienākumu, un tikai tad atnesās. Mums likās, ka atskrējuši divpadsmit sivēntiņi. Bet, tā kā Adelaida bija niknāka nekā jebkad agrāk un par tuvošanos tai nebija ko domāt, galīgi saskaitīt jaundzimušos varēja vienīgi pēc tam, kad sivēnmāte piecēlās. Tad mums to jau sanāca piecpadsmit gabalu, kas bija gan prāvs skaits, taču Adelaidas iepriekšējo rekordu nesasniedza. Pirmais trauksmi bija sacēlis Momo. Izpūris, rokas pret debesīm vicinādams, viņš pusdienas azaida laikāiedrāzās dzīvojamās mājas lielajā zālē, brēkdams: «Emanuel, Atelaitai nāgpērni!» emanuel, Adelaidai nāk bērni!) Pametām šķīvjus un jozām uz «dzemdību namu», kur pakaišos stenēdama gulēja Adelaida, kas pēkšņi virs aizgalda malas ieraudzīja izslejamies septiņas satrauktas un runīgas cilvēku galvas. Cūku māte sirdīgi ierukšķējās, bet, tā kā nekas Jauns nenotika, turpināja savu svarīgo darbu, līdz citu pēc cita izspieda pēdējos mazuļus. Bet mēs, /odu uz aizgalda malas atbalstījuši (tā sniedzās kāda pusotra metra augstumā, jo patiesībā bija domāta ziri'Jem, un, lai ko redzētu, Menū vajadzēja pakāpties uz .icnā iemūrēta izciļņa), jau sākām pārspriest, kā labāk Izmantot šo pēkšņi parādījušos pārtikas papildu devu. Nelaimīgā kārtā mums nebija tik daudz lopbarības, lai uzturētu piecpadsmit rukšeļu. Tāpēc vairākus no sivēniem pēc tam, kad māte tos būs beigusi zīdīt, vajadzēs upurēt. Par to mēs runājāmies ar liekuļotu objektivitāti un pat izlikāmies, ka šo nepieciešamību nožēlojam, bet patiesībā, iztēlodamies uz iesma kamīna liesmās ceptu sivēna gaļu, mums mutē saskrēja siekalas. Es manīju, ka mūsu ēdelībai piemīt kaut kāds neveselīgs nemiers. Tā nebija vairs dzīves prieka izpausme, bet drīzāk liecināja par bailēm no rītdienas. Nostāsti par kādreiz pieredzētām dzīrēm mūsu sarunās ieņēma nenormāli daudz vietas, un šī parādība liecināja, ka klusībā mūs turpināja kremst raizes par iespējamo badu.
Vēl pēc divām dienām Princesei atskrēja vērsītis, un tagad vairs nebija šaubu, ka viņa suga, pateicoties sagaidāmajam asinsgrēkam, saglabāsies arī nākotnē. Princesei atnešanās nebija viegla. Menū nogura rokas, un viņa sauca palīgā Peisū, bet tas atteicās. Arī agrāk, paša saimniecībā, viņš šādam darbam esot bijis par mīkstu, jo baidījies lopiņam nodarīt pāri, tāpēc Ivetai vienai nācies tikt galā ar govi. Ja nu sievai tomēr
vajadzējis palīga, viņš aizskrējis pakaj Kolēnam. «Labi, lai tad nāk vismaz KolēnsI» Menū strupi noteica. Mēs visi stāvējām turpat līdzās un, tā kā kūtī bija tumšs, es, aizgaldā ceļos nometies, rādīju Menū gaismu, ko deva lielā pagraba svece, no kuras man uz pirkstiem tecēja vasks. Atnešanās ilga četras stundas, un mēs visi loti uztraucāmies. Vai nu no sveces turēšanas, vai arī no tā, kas man bija jāredz, es jutos pavisam gurdens un gaismekli nodevu Meisonjē, bet viņš savukārt pēc kāda stundas ceturkšņa to pasniedza nākamajam, un tā svece ceļoja no vienām rokām citās, līdz beidzot atkal atgriezās pie manis. No Momo nebija nekādas jēgas, jo, Daiļavas steliņģī patvēries, viņš visu laiku skaļā balsī īdēja un bimbāja aiz bailēm, ka mēs varētu zaudēt vienīgo piena devēju un, kazi, arī Daiļavu, kurai atnešanās laiks tāpat bija durvju priekšā. Savas bažas Momo izbrēca jo skalās gaudulīgās žēlabās, tāpēc Menū, laiku pa laikam galvu paceldama, viņu apsauca, taču bez parastās bardzības, jo arī pati bija noraizējusies. Momo to sajuta un tāpēc mātes apsaukumiem piegrieza maz vērības. Uz mirkli pārtraucis gaudas, viņš drīz vien atkal atsāka savu vienmuļo īdēšanu, it kā pašam vajadzētu dzemdēt.
Kad vērsītis beidzot parādījās šajā saulē, kur viņam jau vairs nebija ganību, Menū, ilgi negudrodama, nokristīja to par Princi.
Tā kā bija atskrējis vērsītis un arī viņa māte drīz vien atžirga, mūsu bažas pagaisa, un jau atkal mēs raudzījāmies nākotnē ar jo mundrām cerībām. Taču pēc dažām dienām, kad Daiļava bez sevišķām grūtībām dzemdēja ķēvīti, mūsu cerības novīta pašā saknē.
baiļ ava bija četrpadsmit gadu, Amaranta trīs gadus un Maneklīte (tā Menū nodevēja ķēvīti tāpēc, ka tā pievīlusi mūsu cerības) — vienu dienu veca. Tālad trīs dažāda vecuma un dažādu šķirņu ķēves, bet visām turpmāk lemts nobeigties bez neviena pēcnācēja.
Dzīvojamā mājā mums visiem šovakar bija bēdīgs
prāts.
Tūlīt pēc tam kad bijām aprakuši nobeigušos mājdzīvniekus (šajā' darbā mēs iztērējām visu dīzeļdegvielu), es nolēmu benzīna rezerves izmantot malkas sagatavošanai ar motorzāģi, katram gadījumam atstājot tikai piecu litru kannu. Kamēr Meisonjē un Kolēns kādreizējo traktorarklu pārveidoja zirgu vilkmes arklā, es ar Peisū un Tomā sākām gatavot malku ziemai, neaiztiekot tomēr tos kokus, kuros, lai cik sakropļoti tie būtu, vēl bija samanāma sulošana.
Amarantu pieradināt pie aizjūga bija tikpat viegli kā savā laikā pie segliem, un drīz vien ķēvīti varēja iejūgt ilksīs, kuras Meisonjē bija pierīkojis manai motorpiekabei, pirms viņš ķērās pie arkla pārveidošanas. Nomelnējušos koku stumbrus, kurus pēc sastrādes bijām sakrāvuši grēdās reizēm pat diezgan patālu no pils, tagad pārvedām ārējā pagalmā, kādreizējās zirgu mītnēs. Lai izaudzētu šos kokus, kuri tik ātri sadeg, dabai bija vajadzējis daudzus gadus. Par laimi, pašreiz mēs bijām vienīgie malkas patērētāji, bet mūsu rīcībā esošās mežu platības jo lielas. Tomēr gan aiz piesardzības, gan arī tāpēc, ka centos visus pēc iespējas nodarbināt, es nelikos mierā, kamēr staļļos nebija sakrauts tik daudz malkas, ka mums tās pietiktu divām ziemām, gan tikai tad, ja nekurinātu vairāk par vienu pavardu, uz tā gatavojot arī ēdienu.
Kopš Notikuma dienas mums virs galvas nepārtraukti pletās vienmuļi pelēcīgas debesis. Pieturējās vēss laiks. Saule vēl ne reizi nebija parādījusies. Tāpat nebija uznācis lietus. Izkaltusi, pelniem pārklātā zeme atgādināja putekļus. Pie mazākās vēja pūsmas
tie uzvirmoja kā melni mākoņi, aizsegdami visu pamali. Malvilā, ko no ārējās pasaules pasargāja biezie mūri, vēl bija jūtama dzīvība, jo sevišķi, kad mēs sapulcējāmies pie pusdienu galda. Taču, izejot ārpus pils mūriem, lai sagādātu malku, visapkārt pletās viena vienīga postaža. Mūs nomāca viss: gan pārogļojusies apkaime ar nomelnējušiem koku stumbeņiem, gan svina palsās debesis virs galvas, gan izpostīto klajumu mēmā klusēšana. Es ievēroju, ka mēs neapzināti sarunājāmies klusinātās balsīs, gluži kā kapsētā. Kolīdz debesīs atplaiksnījās kāds gaišumiņš, cerējām, ka parādīsies saule, bet drīz vien palsais debesu plīvurs atkal satumsa, un ap mums no rīta līdz vakaram pletās blāvs mijkrēslis.
Tomā izteica pieņēmumu, ka atomsprādzienu putekļu mākoņi milzu daudzumā sakrājušies stratosfērā un aizkavē ceļu saules stariem. Pēc viņa domām, mēs pagaidām nemaz nedrīkstējām ilgoties pēc lietus. Gadījumā ja būtu uzspridzinātas «netīrās» atombumbas, kaut arī tālu no Francijas, lejup krītošās lietus lāses varēja aizraut sev līdzi radioaktīvās daļiņas. Ik reizi, kad mēs izbraucām no pils, viņš pieprasīja, lai aizjūgā mums līdzi būtu lietusmēteļi, cimdi, zābaki un galvassegas, tajā pašā laikā piebilzdams, ka šādi piesardzības līdzekļi gan esot visai nepietiekami.