Vakaros dzīvojamā mājā valdīja tik skaudrs, šim gadalaikam neatbilstošs aukstums, ka pēc vakariņām mēs sev atļāvāmies neparedzētu malkas pārtēriņu un iekurinājām vienu no zāles lielajiem kamīniem, ap kuru sapulcējušies kādu brīdi vēl patērgājām, «lai nevajadzētu iet migā sust kā dieva lopiņiem» (Menū vārdos).
Parasti es sēdēju uz maza ķeblīša, ar muguru pret kamīna apmali atbalstījies, un lasīju, grāmatu iesāņus
turēdams, lai gaisma kristu uz tās lappusēm, laiku pa laikam iejaukdamies arī sarunā. Menu mēdza iekārtoties kamīna pakājē. Kad liesmas noplaka, viņa sarušināja ogles vai arī pielika kādu žagariņu, kurus viņa pietiekamā daudzumā bija salikusi sev līdzās pie soliņa.
Savā pirmsnāves vēstulē, kuru es zināju no galvas, tēvocis bija man ieteicis lasīt Bībeli, gan piebilzdams, ka šajā grāmatā neesot meklējami labu tikumu paraugi, bet svarīga esot tajā ietvertā gudrība. Taču es biju tā aizrāvies ar Malvilas pili un pēc tēvoča nāves uzradās tik daudz darba ar mājdzīvniekiem, ka neiznāca brīvs brīdis to darīt. Tagad gan es biju vēl vairāk nodarbināts nekā agrāk, taču dīvainā kārtā laika jēdziens šķita it kā mainījies, kļuvis lokanāks, un sev par lielu pārsteigumu es atklāju, ka varu laiku «atrast», ja vien patiesi to vēlos.
Tajā pašā dienā, kad Daiļavai bija atskrējusi Māneklīte (es neiedrošinos apgalvot, ka tas varētu būt kumeļam dotā vārda ietekmē, taču, neraugoties uz mātes piemīlību, ķēvīte bija tik neganta rakstura, kādu vēl nebiju pieredzējis), mēs visi pie kamīna vakarējām, kā jau tiku teicis, ļoti drūmā noskaņojumā. Jau pie vakariņu galda bija valdījis gluži vai ar roku sataustāms klusums. Pēc tam kad bijām pārgājuši pie kamīna, kur es lasīju, muguru pret apmali atspiedis, bet Menū un Momo sēdēja tā piekājē viens otram iepretim, klusums tik ļoti ieilga, ka mēs visi bijām Kolēnam gandrīz vai pateicīgi, kad viņš ieminējās, ka pēc gadiem divdesmit pieciem pasaulē vairs nebūs neviena zirga.
— Pēc divdesmit pieciem gadiem? — Peisū pārjautāja. — No kurienes tu to grābi? Bet es tev saku, ka pie Ziro — ne jau pie tā, kurš dzīvoja Volpinjērā, bet gan pie Kisakas 2iro — es tiku redzējis divdesmit astoņus gadus vecu rāmītu ādavnieku. Tiesa, tas bija
gandrīz pilnīgi akls un no reimatisma ceļgali ejot tam visu laiku briesmīgi knirkšķēja, taču 2iro savu kleperi vēl izmantoja darbiem vīna dārzā.
— Labi, tad sacīsim — pēc gadiem trīsdesmit, — Kolēns piekrita, — lai būtu gadi pieci klāt. Pēc trīs-
desmit gadiem Māneklītes vairs nebūs. Tāpat arī Amarantas. Bet Daiļava — kur tas laiks kā jau būs kājas atstiepusi.
— Pievaldi jele mutil — Menū uzbrēca dēlam, kurš sēdēja, pareizāk sakot, puszviļus atlaidies, kvernēja viņai iepretim un tagad, izdzirdējis par savas mīlules nāvi tālā nākotnē, bija sācis īdēt. — Runāšana nav par rītdienu, bet gan par to, kas notiks pēc trīsdesmit gadiem, kad tevis paša, ķēmarausi tāds, vairs nebūs šajā saulē.
— Alga viena, — Meisonjē piebilda. — Momo tagad ir četrdesmit deviņus gadus vecs, pēc trīsdesmit gadiem viņam būs septiņdesmit deviņi. Tas vēl nav nekāds briesmīgais vecums.
— Zini, ko es tev teikšu, — Menū viņam atbildēja. — Mana māmuļa nomira, kad viņai bija deviņdesmit septiņi gadi, bet es tik ilgi nenodzīvošu, sevišķi tagadit, kad vairs nav dakteru. Uznāks kāda gripa, un pēdējā stundiņa klāt.
— Tas vēl nav sacīts, — iejaucās Peisū. — Arī tad, kad dakteri vēl bija, lauku ļaudis reti kad pie tiem griezās, bet nodzīvoja garu mūžu. Piemēram, mans vectēvs.
— Labi, sacīsim, gadu piecdesmit, — Kolēns neatlaidās, un viņa balsī ieskanējās izmisums. — Pēc gadiem piecdesmit neviens no mums vairs nedzīvos, varbūt vienīgi Tomā, kuram tad būs septiņdesmit pieci gadi. Tā, veco zēn, gan būs tev priecīga dzīvošana,, kad tu paliksi viens pats visā Malvilas pili.
Iestājās smags klusums, un es pacēlu galvu no grāmatas — starp citu, es šovakar nebiju izlasījis nevie-
ii. i', rindiņas, tik nomākts jutos pēc Māneklītes piedzimšanas. MenO es nevarēju redzēt, jo viņa sēdēja
iii. iii aiz muguras, tāpat tikai neskaidri manīju Momo, Kurš sakņupis čurnēja otrā pusē, dūmu un liesmu aizM'ga. Toties pavisam skaidri saredzami man bija pāicjie četri, turklāt es viņus varēju novērot nemanot, ļ<> sēdēju ar muguru pret uguni. Tā kā gaisma un siltums man nāca tikai no labās puses, es ar savu ķeblīti un grāmatu brīžiem pagriezos arī tā, lai sasildītu nusalušo kreiso pusi.
Kā jau parasti, Tomā bija mierīgs. Bet pietika uzmest acis Peisū apaļajam, labsirdīgajam vieplim ar plato muti, prāvo degunu, lielajām, mazliet izvalbītajam acīm un šauro pieri, kur mati sāka augt gandrīz vai pie pašām uzacīm, lai viņa ciešanas izlasītu kā atvērtā grāmatā. Taču tas, ko izjuta Kolēns, izraisīja vēl lielākas bažas. Viņa savdabīgais augšup parauto lupu kaktiņu smaids gan saglabājies, taču tajā vairs nebija itin nekāda prieka. Meisonjē izskatījās pēc izbalējušas, atvilktnē ilgi uzglabātas fotogrāfijas. Visuma viņa seja vēl aizvien atgādināja naža asmeni, tajā bija tās pašas vienotrai tuvu stāvošās pelēkās acis, arī šaurā, augstā piere un īsi apgriezto matu šķipsnas izskatījās kā parasti, tikai sejā nebija agrākās tai raksturīgās degsmes.
— Tas vēl nemaz nav teikts, — ierunājās Peisū, pagriezdams galvu uz Kolēna pusi. — Nemaz nav teikts, ka Tomā, lai gan viņš ir jaunākais, paliks šeit pēdējais. Tā spriežot, jau iznāktu, ka Malžakas kapsētā atdusētos tikai veci ļaudis vien, bet tu labi zini, ka tā nepavisam nav. Es to, protams, nesaku tāpēc, lai kaut kādā veidā Tomā aizskartu, — viņš piebilda savā laucinieciskaja laipnībā, mazliet paliecies uz Tomā pusi.
— Nu, ja ari es paliktu viens, — Toma vienaldzīgā balsī sacīja, — es zinātu, ko darīt — uzkāptu sargtornī un — hopā! — mestos lejup.
Man sanāca dusmas uz Toma — tā viņam nevajadzēja runāt tagad, kad visi ir tik nomākti.
— Nu, puisīt, — Menū teica, — es tavā vietā gan šitentādus vārdus mutē neņemtu. Ja es viena paliktu Malvilā, tad pati gala nemeklētu, kamēr vien būtu apkopjami lopiņi.
— Jā, — Peisū piebilda, — tas gan tiesa. Lopiņi.,,
Es biju viņam pateicīgs, ka tas tik ātri un tādā tonī
tika pasacīts.
— Lopiņi, — mazais Kolēns ierunājās rūgtā mundrumā, kas bija krasā pretstatā tai žirgtajai un spriganajai līksmei, kāda agrāk dzirkstīja ikvienā viņa vārdā, — lopiņi gluži labi iztiktu arī bez tevis. Protams, ne jau pašreiz, kad viss izdedzis, bet vēlāk, kad zāle atkal būs atauguši. Tad tev vajadzēs tikai atdarīt vārtus un Adelaida ar Princesi pašas atradīs, kas tām vajadzīgs.
— Tomēr ar lopiņiem cilvēks nav gluži viens. Reku, Polina, kad viņas vīru ķēra trieka un viņš izkrita no piekabes, bet dēls tika nogalēts Alžīrijas karā. Viņa pec tam man teica: «Tu neticēsi, Menū, bet ar lopiņiem runājos augu dienu, tikpat kā ar cilvēkiem.»
— Polina bija veca, — Peisū iebilda. — Bet, jo vecāks ir cilvēks, jo vairāk viņš kāro dzīvot. Es nevaru apjēgt, kāpēc tas tā.
— Kad pats būsi vecs, tad apjēgsi, — Menū atbildēja.
— Nedomā, ka es to teicu par tevi, — piebilda Peisū, kurš aizvien baidījās, ka tikai kādu neapvainotu.
Tevi ar viņu nevar ne salīdzināt. Polina tikko spēja pakustēties. Bet tu teciņiem vien, teciņiem vien.
'l iesa gan, — Menū piekrita. — Es teciņiem vien, līdz kādu dienu teciņiem bedrē iekšā. Apklusti jele, lielais ķēmarausi! — viņa uzbrēca Momo. — Tev taču li'ica, ka tas nebūs rītdien.