Bet zināt, kas man neiziet no prāta, — ierunājās Meisonjē. — Kopš Adelaida un Princese atnesušās, man Meži uznāk tādas domas. Pēc gadiem piecdesmit zemes virsū nebūs neviena cilvēka, bet govju un cūku — to savairosies bez sava gala.
— Kas ir, tas ir, — Peisū piebalsoja, pie uguns noliecies un ar abiem spēcīgajiem delmiem atbalstījies uz saviem paplestajiem ceļgaliem. — Arī man tas nācis prātā. Un es tev teikšu, Meisonjē, ka tā nav nekāda priecīga doma — Malžakā milzums mežu un pļavu, pa tām klaiņo govju bari, bet cilvēka neviena.
Atkal iestājās klusums. Visi drūmā nomāktībā vērās uguns liesmās, it kā ielūkodamies Peisū aprakstītajā nākamībā: Malžakā milzums pļavu un mežu, pa tiem klaiņo govju bari, bet cilvēka neviena. Nolūkojos savos biedros un viņu sejās lasīju pats savas domas. Cilvēks ir vienīgais dzīvnieku pasaules pārstāvis, kurš apzinās, ka ir mirstīgs, tāpat arī vienīgais, kuru šī apziņa noved izmisumā. Cik dīvaini radījumi gan ir cilvēki — sīvā neatlaidībā viņi cits citu iznīcina, un tikpat sīvā neatlaidībā tie nopūlas saglābt cilvēces pastāvēšanu!
— Lai nu kā, — ierunājās Peisū, it kā rezumēdams ilgas pārdomas, — bet palikt pie dzīvības, tas vēl nav viss. Tāpat vajadzīgs apzināties, ka dzīvība saglabāsies arī pēc tevis, tikai tad visam rodas jēga.
To sacīdams, Peisū droši vien atcerējās Ivetu un abus savus bērnus, jo viņa seja pēkšņi pārakmeņojās un viņš sastinga, ar abiem delmiem uz ceļgaliem atbalstījies, pavērtu muti "un nedzīvām acīm ugunī vērdamies.
— Vēl nemaz nav zināms, vai mēs esam vienīgie pie dzīvības palikušie cilvēki, — es pēc kāda brīža ieminējos. — Malvilu no ziemeļu puses aizsedza klints. Iespējams, ka līdzīgā veidā cilvēki paglābušies arī kaut kur citur, varbūt pat netālu no mums.
Laroku pieminēt es negribēju, jo tas varētu izraisīt cerības, kuras vēlāk izrādītos nedibinātas.
— Tomēr tādu pagrabu kā Malvilā būs diezgan pagrūti atrast, — iebilda Meisonjē.
Es papurināju galvu.
— Mūs paglāba ne tik daudz pagrabs, cik klints. Mājdzīvnieki «dzemdību namā» taču arī palika dzīvi.
— «Dzemdību nams» atrodas dziļā alā, — teica Kolēns, — aiz biezām akmens sienām, arī no augšas to nosedz akmens slānis. Turklāt iespējams, ka dzīvnieki ir izturīgāki par mums.
— Var jau būt, bet, manuprāt, mūsu morālā pretestība ir lielāka, — es piebildu.
—« Man liekas, ka dzīvnieki cietuši mazāk, — iejaucās Tomā. — Karstuma viļņa trieciens «dzemdību namā» bijis spēcīgāks, taču laika ziņā īsāks. Gaiss tur straujāk atdzisis. Tur nebija tā cepeškrāsns efekta, kuram mēs tikām pakļauti pagrabā.
Uz mani paskatījies, Tomā piebilda:
— Esmu ar tevi vienis prātis. Droši vien šur un tur pa saujiņai cilvēku palikuši dzīvi. Pat pilsētās.
Tad viņš pēkšņi atkal apklusa un cieši saknieba lūpas, lai vairāk neko nesacītu.
— Es nu gan tam neticu, — Meisonjē piezīmēja, galvu nogrozīdams.
Kolons atkal sarauca uzacis, bet Peisu paraustīja plecus. Viņitā bija iegrimuši savās bēdas,, ka negribēja ne dzirdēt par citu iespēju, it kā bezcerības bezdibenis sniegtu kādu patvērumu, kuru tie baidītos zaudēt.
Šoreiz klusuma brīdis bija sevišķi ilgs. Palūkojos ,uva pulkstenī — tikko deviņi. Kamīnā saliktā malkas deva bija izdegusi tikai pa pusei. Zēl zaudēt tīkamo iltumu un tik agri iet gulēt vēsajās istabās. Turpināju lasīt, taču tas nevilkās ilgi.
— Ko tu tur tā lasi, manu nabadziņ? — Menū iejauI ii jās.
«Nabadziņš» — tas viņai bija mīlināmais vārds un nepavisam nenozīmēja, ka Menū mani žēlotu.
— Veco derību.
— Svētos rakstus, ja tā tev labāk tīk, — es vēl piebildu, jo biju pārliecināts, ka Menū par Bībeli zināms vienīgi tik daudz, cik viņa ticības mācības stundās dzirdējusi.
— Jā, jā, tagadiņ es redzu, ka tā ir tā pati grāmata, kuru savā laikā tavs tēvocis bieži tika rokā turējis.
— Ko? — Meisonjē brīnījās. — Tu lasi Bībeli?
— Tēvocim apsolījos to darīt, — es strupi atteicu. Un tad piebildu: — Turklāt es atrodu, ka tas ir interesanti.
— Bet vai tad tu, Meisonjē, esi aizmirsis, — Kolēns ierunājās, pavīpsnādams tādu smaidiņu, kas jau mazliet atgādināja agrāk pierasto, — ka skolā ticības mācības stundās tu biji labākais skolēns?
— Jā, kalšus visu iekala, — paskaidroja Peisū, un viņa sejā uz mirkli atplaiksnījās jautrība. — Un tad bēra vaļā vēl labāk kā no grāmatas. Es atceros tikai par ganiem, kuri savu brāli pārdevuši verdzībā. Jā, — viņš pēc īsām pārdomām piebilda, — lielākās cūcības allažiņ notiek ģimenes klēpī.
Atkal iestājās klusums.
— Vai tu nevarētu palasīt mums visiem priekšā? — Menū beidzot vaicāja.
— Visiem? — es brīnījos.
— Es labprāt paklausītos šos stāstus, kas jau sen no galvas izbiruši, — Peisū teica.
— Emanuēla tēvocis, nabadziņš, — Menū stāstīja, — bija tik lādzīgs, ka allažiņ vakaros man ko palasīja no savas grāmatas.
— Emanuel, neliec sevi lūgties, — Kolēns paskubināja.
— Rauj vaļā, — Peisū viņu atbalstīja.
— Bet jūs varbūt garlaikosieties, — es atrunājos, izvairīdamies skatīties uz Tomā.
— Nē, nē, nekādā vīzē, — Menū apgalvoja. — Tas būs labāk nekā tāpatās melst visādas blēņas vai klusām urķēties pašiem sevī. — Un piebilda: — Jo sevišķi tagadiņ, kad televizora vairs nav.
— Esmu uz mata tādās pašās domās kā Menū.
Es pavēros uz Meisonjē un Tomā, taču neviens no tiem neatbildēja manam skatienam.
— Es jau varētu gan, ja nevienam nebūtu iebildumu, — pēc kāda brīža noteicu.
Un, tā kā abi minētie, ugunī lūkodamies, joprojām klusēja, es noprasīju:
— Meisonjē, ko teiksi tu?
Tik tiešu uzbrukumu viņš nebija gaidījis. Izslējies un muguru pret krēsla atzveltni atbalstījis, viņš ar cieņu paziņoja:
— Es gan esmu materiālists, bet, tā kā mani neviens nespiež ticēt dievam, tad varu arī paklausīties ebreju tautas teikas.
— Un tu, Tomā?
Vaļīgi sēdeklī atzvēlies, rokas kabatās sabāzis un.
kājas uz priekšu izstiepis, Tomā vērās savu kurpju purngalos.
— Ja jau tu lasi Bībeli klusībā, kāpēc gan tu nevarētu to darīt skaļā balsī? — viņš vienaldzīgi noteica.
Tā bija divkosīga atbilde, taču es ar to apmierinājos.
Domāju, ka kopīgā lasīšana varētu mums nākt tikai par labu. Dienu visi aizņemti darbā, bet vakaros, kad jūtams ģimenes pavarda siltums, bija jāiztur grūti brīži. Reizēm klusēšana kļuva gandrīz vai neizturama, un tad es skaidri redzēju, ka manus biedrus nomoka domas par mūsu dzīves tukšumu un bezjēdzību. Turklāt Bībelē attēlotā primitīvo cilšu dzīve zināmā mērā atgādināja mūsu pašreizējo stāvokli. Tāpēc biju pārliecināts, ka šie nostāsti izraisīs viņos interesi. Un tāpat es cerēju, ka tajā sīkstajā izturībā, ar kādu dzīvei pieķērās senie ebreji, arī mani biedri smelsies spēku.
Aizvēris grāmatu, es ar savu ķeblīti pārcēlos pie kamīna otrās malas, lai sasildītu kreisos sānus. Menū iemeta ugunī žagariņus, gribēdama man sagādāt vairāk gaismas, bet es atvēru Bībeli un sāku lasīt nodaļu par pasaules radīšanu.