Lasīju, un mani pārņēma ar ironiju jaukta pacilātība. Nevarēja būt nekādu šaubu — tā bija lieliska poēma. Tajā tika apdziedāta kā mana, tā arī pasaules radīšana, un es to svinīgi lasīju cilvēkiem bojā gājušā pasaulē, cilvēkiem, kuri bija visu zaudējuši,
Tomā piezīmes
Kamēr lasītāja atmiņā vēl labi saglabājušās notikumu detaļas, es gribētu norādīt uz divām kļūdām Emanuēla stāstījumā.
1. Manuprāt, Emanuēls pagrabā vairākas reizes zaudēja samaņu, jo es gandrīz visu laiku biju turpat līdzās, taču viņš mani neredzēja un pat neatbildēja, kad es viņu uzrunāju. Vienu es tomēr apgalvoju jo kategoriski: es neredzēju viņu iegremdējamies kublā ar pudeļu skalojamo ūdeni. Un arī neviens cits no klātesošajiem to nav redzējis. Emanuēls šo ainu būs skatījis murgos un tikai uz šā pamata ļāvies sirdsapziņas pārmetumiem par savu «egoismu».
2. Pagraba durvis pēc Žermēna parādīšanās aizvēra nevis Emanuēls, bet gan Meisonjē. Pusnesamaņā, kādā atradās Emanuēls, viņš Meisonjē būs iedomājies par sevi, bet viņa izrīcību dīvainā kārtā apraksta tik precīzi, it kā tas patiesi būtu bijis viņš pats, — runa šeit ir par to veidu, kā Meisonjē četrrāpus aizrausās līdz durvīm, izvairīdamies tuvoties Žermēna līķim.
Seit man gribētos piebilst vēl ko.
Es gan esmu ateists, taču nepiederu pie antiklerikāļiem, tāpēc ierosinājumam pa vakariem lasīt Bībeli piekritu, lai gan bez sevišķas sajūsmas. Es vadījos no apsvēruma, ka šī ceremonija — apzinos, ka tas nav īstais vārds, taču cita šobrīd nevaru atrast — tikai nostiprina, lai arī varbūt mazliet pārspīlētā kārtā, jau agrāk izveidojušos situāciju, un proti, ka Emanuēla ietekme uz pārējiem sāk līdzināties gandrīz vai reliģiskam kultam. Turklāt Bibeles tekstus Emanuēls lasīja dobjā, labskanīgā, aiz dziļas iejūtas vibrējošā balsī. Es nojaušu, ka Emanuēls ir spožas iztēles cilvēks, kura emocijām ir galvenokārt literārs raksturs. Taču tieši to es uzskatu par sevišķi bīstamu, jo tādējādi tiek izraisīts apmulsums.
Paziņot, ka Bībeles nostāsts par pasaules radīšanu ir «lieliska poēma», kā to darījis Emanuēls, var vienīgi tad, ja aizmirst antizinātniskos apgalvojumus, no kuriem šis nostāsts mudžēt mudž.
VI
Pirmās nedēļas pēc«. Notikuma manī atstājušas vienmuļas pelēcības iespaidu. Palsi nomācoša likās kā npkārtējā pasaule, tā arī mūsu iekšējā dzīve. Truls izmisums, bezjēdzīga mīdīšanās uz vietas, sašaurināts apvarsnis, veltīgs darbs. Strādājām nemitīgi, reizēm darīdami kaut ko pavisam neinteresantu, taču disciplīnas vārdā visu novedām līdz galam. Vai arī tāpēc, ka, patiesībā būdami pret dzīvi diezgan vienaldzīgi, mēs tomēr visu centāmies izkārtot tā, lai šo dzīvi nodrošinātu.
Kamēr Meisonjē un Kolēns beidza pārveidot arklu, lai tajā varētu iejūgt Ainarantu, Tomā, Peisū un es darījām ne tik steidzamu, taču no tālākās nākotnes perspektīvām visai nepieciešamu darbu: mēs savācām, uzskaitījām, izšķirojām un salikām pienācīgā vietā visus metāla izstrādājumus, ari tādus, kuri šobrīd šķita nenozīmīgi, bet turpmāk, ņemot vērā, ka nebūs vairs nekādu iespēju tos izgatavot, varēja kļūt ārkārtīgi vērtīgi.
Sakam mēs, protams, ar lauku un amatnieku darbarīkiem un piederumiem. Agrāk es ar tiem biju rīkojies diezgan neapdomīgi un dažu labu reizi pametis zālienā kaut kur rūsam, piemēram, knaibles, vai tās pavisam nozaudējis, jo bija taču tik viegli vajadzīgo instrumentu atkal iegādāties. Bet tagad bija jāpieradinās uie domām, ka šāda attieksme ir gandrīz vai noziedzīga.
Noliktavu es ierīkoju sargtorņa pirmajā stāvā, kur jau bija iekārtoti plaukti ābolu uzglabāšanai, kurus es savā laikā biju cerējis ievākt no tagad iznīcinātā dārza. Visvērtīgākos darbarīkus es saliku noslēdzamās kastēs, un noliktavas pārzināšanu vienprātīgi uzticējām Tomā. Tas nozīmēja, ka turpmāk jebkuru rīku varēja saņemt tikai pret parakstu, turklāt pavadzīmē uzrādot tā izsniegšanas laiku.
Kad tas bija paveikts, es atcerējos, ka vienā no tukšajiem mājdzīvnieku mītnes nodalījumiem ārējā pagalmā sakrauti veci, ar naglām pilni dēļi no tiem laikiem, kad pilī tika veikti remontdarbi. Sos dēļus es biju nodomājis izmantot kā iekurus kamīniem. Tāds neprāts! Tagad par līdzīgu izšķērdību nevarēja pat domāt. Neko nedrīkstēja aizmest prom: nevienu papīra gabaliņu, nevienu iepakojuma drīksnu, nevienu tukšu konservu kārbu, nevienu plastmasas pudeli, nevienu virves vai auklas galiņu, nevienu saliektu, sarūsējušu naglu. Izšķērdībai bija pienācis gals.
Savācām vecās kastaņkoka latas un ar knaiblēm izvilkām no tām naglas, cenzdamies nesabojāt nevienu galviņu. Pēc tam naglas uz plakaniem akmeņiem iztaisnojām, sašķirojām pēc lieluma un salikām prāvākas kastes atsevišķās nodalēs. Lai ietaupītu degvielu motorzāģim, tāpat ar rokām nozāģējām dēļiem satrusējušos vai citādi bojātos galus — šie atkritumi tagad noderēs iekuriem —, notīrījām piekaltušo ģipsi vai cementu, sanesām dēļus un latas atpakaļ staļļos, sašķirojām pēc biezuma un sakrāvām kaudzēs, rūpīgi saliekot uz šķērskokiem, lai ziemā dēļi nešķiebtos.
Gatavodamies sagaidīt Malvilā tūristus, es biju iegādājies milzīgas sveces. Divi duči no tām bija palikušas vēl iesaiņojumā, četras gandrīz pilnīgi neskartas pagrabā uz paliktņiem, bet divas pa pusei nodegušas.
Nospriedām, ka arī tās pietaupāmas. Tā kā pilī vēl bija divas mucas augu eļļas, Kolēns no iegarenām konservu kārbām pagatavoja kvēpekļus. Kārbas vienu malu viņš atlieca tā, lai tur izveidotos ierobe deglim, ko ieguva, izvelkot šķiedru šķipsniņu no kaņepāju virves, bet pretējā pusē ar manu lodētāju pierīkoja no vAlca skārda izgrieztu osiņu. Sos kvēpekļus pagatavoja llk, cik pašreiz ir apdzīvoto telpu Malvilas pilī, tas ir, fetrus. Kad vakarēšana beidzās, katrs ar žagariņu no lumrina aizdedzināja savu gaismekli, lai atrastu ceļu u naktsmītni un sakārtotos gulēšanai. Gaismekļiem vaJldzīgās eļļas izsniegšanu uzticējām Menū, jo viņas Miziņā bija arī otrā muca, kuru gribējām izlietot ('diena gatavošanai, bet pagaidām neaiztikām.
No tievas rūpīgi notīrītas un noēvelētas latiņas Meisonjē uztaisīja mēru ar iedaļām, lai kontrolētu dedzināmās eļļas patēriņu. Pēc divām nedēļām, kad izdanjam pārbaudi, izrādījās, ka tas ir niecīgs. Pēc Tomā aplēses, ja eļļas patēriņu nepalielināsim, tās mums pietiks aptuveni sešiem gadiem. Turpmāk vajadzēs meklēt citu apgaismes avotu, jo bija maz ticams, ka riekstkoki būs pārdzīvojuši atomkatastrofu.
Man bija saglabājušās vēl divas elektriskās laternii,ias ar gandrīz pilnīgi jaunām baterijām. Vienu no tām cs iedevu Menū uzglabāšanai vārtu tornī, bet otru paturēju mūsu dzīvojamās telpās, iepriekš stingri piekodinot, ka tās abas lietojamas tikai ārkārtējā gadījumā.
Tomā sagudroja uzlabot vannas istabas ērtības tādā veidā, ka uz pagalma akmens plāksnēm ap ūdenstorni sakrāvām zirgu mēslus, kas bija uzkrājušies no mūsu trim ķēvītēm. Seit zem plāksnēm atradās caurules, pa kurām vannā pieplūda ūdens. Pēc Tomā domām, mēsliem trūdēšanas procesā vajadzēja izdalīt pietiekami daudz kaloriju, lai ūdens caurulēs sasiltu. Sākumā mēs bijām noskaņoti visai skeptiski, taču eksperiments izdevās. Nemaz neņemot vērā ērtības, ko tādā veidā sagādājām, tā reizē bija arī mūsu pirmā uzvara, mūsu pirmais panākums augšupceļā no primitīvā stāvokļa, kādā mēs bijām atmesti. Mazais Kolēns šķendējās, ka viņš taču tādā pašā veidā varētu darbināt centrālās apkūres ierīces sava darbnīca Larokā, ja vien tās butu saglabājušās.