Peisū bija ļoti priecīgs, ka tagad viņam par līdziemītnieku kļuvis Meisonjē, toties visus iespējamos diplomātiskos līdzekļus vajadzēja pielietot, lai pierunātu' Kolēnu pārcelties uz Biržitas istabu, kur viņam jādzīvo vienam pašam. Daudz labprātāk viņš Tomā vietā būtu iemitinājies pie manis. Taču es izlikos kurls. Draugi tā jau man pārmeta, ka es Kolēnu izlutinot un visu viņam atļaujot. Patiesībā es gluži labi saredzēju viņa vainas. Tāpēc zināju, ka būtu izdarījis kļūdu, iemainot Kolēnu pret tādu istabas biedru, kāds bija Tomā — mierīgs, nosvērts un savaldīgs.
Turklāt Tomā mūsu vidū jutās diezgan izolēts. Pie tā vainīga bija viņa jaunība, viņa pilsētnieciskā izcelsme, viņa atšķirīgais domāšanas veids, viņa raksturs un tāpat arī tas, ka viņš nesaprata vietējo izloksni. Jau tā laiku pa laikam nācās atgādināt Menū un Peisū pārlieku neaizrauties ar runāšanu šejienes dialektā, literāro valodu pametot otrā vietā. Ja viņi pie galda uzsāka sarunu sev ierastajā veidā, tad arī pārējie mazpamazāin pārgāja uz dialektu, un Tomā drīz vien mūsu vidū jutās kā svešzemnieks.
Seit gan, starp citu, jāpiebilst, ka arī Tomā pats ar savu nesabiedrisko raksturu mazliet atbaidīja pārējos biedrus. Viņš bija pārlieku atturīgs, pat skarbs, tāpēc viņa izturēšanās šķita salta. Runāja viņš īsi un asā tonī. Pielāgoties citiem necentās. Bet pats galvenais — tā kā viņam pilnīgi trūka humora izjūtas un viņš neko neprata uztvert no komiskās puses, Tomā nekad nesmējās. Viņa nesatricināmo nopietnību, kura mūsu pusē bija tik neparasta, viegli varēja iztulkot kā iedomību.
Pat gluži acīm redzamās labās īpašības, kas piemita Tomā, tomēr nespēja izraisīt pret viņu simpātijas. Es
Ievēroju, ka ari Menū viņu diezko necildināja, lai gan parasti nespēja palikt vienaldzīga pret izskatīgiem vīriešiem, piemēram, pastnieku Budeno. Tomā bija neparasti glīts puisis, viņam piemītošais skaistums atšķīrās no mūsu pusē izplatītās daiļuma izpratnes. Grieķu statujas ar to apgarotajiem profiliem pie mums nebija nekāds skaistuma etalons. Mēs nenoniecinājām gurķveida degunu un smagnēju smakru, ja vien cilvēkā jautās dzīvas uguns kvēle. Mums patika šķautņaini, neaptēsti lamzaki, zobgaļi, balamutes, pat lielības maisi.
Bez tam Tomā bija «jaunpienācējs». Viņš nebija sastāvējis mūsu Kopā. Viņš nevarēja dalīties mūsu kopīgajās atmiņās. Lai Tomā šo izolāciju padarītu vieglāku, es viņam izrādīju lielāku uzmanību nekā pārējiem, bet tas, savukārt, izraisīja greizsirdību, jo sevišķi no Kolēna puses, kurš visādi viņu uzvilka uz zoba. Taču Tomā bija tāds cilvēks, kurš absolūti nespēja atvairīt nevienu sitienu vārdu divkaujā. Viņa domāšana bija pārāk gausa un nopietna. Uz zobgalībām Tomā gluži vienkārši neatbildēja. Bet viņa klusēšanu uzskatīja par augstprātību, un Kolēns, kurš pats sāka piekasīties, pēc tam uz Tomā vēl skaitās. Tā man aizvien nācās iejaukties, apvaldīt Kolēnu, nogludināt asās šķautnes.
Bībeles lasīšanu vakaros.mēs turpinājām, un šī nodarbība nepavisam neizrādījās tik vienmuļa, kā es biju baidījies. To atdzīvināja klausītāju iejaukšanās un nemitīgās piezīmes. Tā, piemēram, Peisū jutās ļoti aizvainots par netaisnību, kādu Kainam vajadzēja ciest no dieva tā kunga puses.
— Vai tad šāda izturēšanās ir taisnīga? — viņš man jautāja. — Kains taču noplēsies melnās miesās, gan ar kapli strādādams, gan dēstījurnus laistīdams, gan nezāles no tiem ravēdams.Tas katrā ziņā daudz grūtāk nekā klenderēt nopakaļ jēriem, bet dievs tas kungs pat ij acu neuzmet Kaina upurim. Otrs slīmests to vien zina kā gar aitu ļipām čamdīties, bet viņš, eku, ir tas labiņais.
— Dievs tas kungs būs jau iepriekš matījis, ka no Kaina iznāks slepkavnieks, kurš nogalēs Ābelu, — Menū iebilda.
— Tad vēl jo vairāk viņš ar savu netaisnīgo izdarīšanos nedrīkstēja salaist abus brāļus ragos, — piebilda Kolēns.
Elkoņus uz ceļgaliem atbalstījis, Meisonjē pieliecās tuvāk ugunij un slēptā gandarījumā noteica:
— Tā kā viss esot dieva ziņā, tad jau viņam vajadzēja paredzēt arī šo slepkavību. Bet, ja viņš to paredzēja, kādēļ tad nenovērsa?
Taču šis viltīgais secinājums klausītājos nerada atbalsi, jo bija pārāk abstrakts.
Jo ilgāk Peisū domāja, jo noteiktāk viņš sevi iztēlojās Kaina vietā.
— Kur tu, cilvēks, arī kāju spertu, visur tikai draugu būšana. Ņemsim kauču to pašu Lekuteljē kungu mūsu skolā: Kolēnu nosēdina pirmās rindas solā, blakus krāsnij, bet man allažiņ jāstāv kaktā klases viņā galā, turot rokas aiz muguras. Un ko tad es tādu biju izdarījis? Itin neko!
— Nu jau gan tu aizmuldējies pagalam greizi, — Kolēns iebilda, un viņa smaids bija gandrīz tāds pats kā senāk. — Lekuteljē tevi ielika kaktā tāpēc, ka tu grābstījies gar bikšu priekšu ap savām pariktēm.
Dzirdot šīs jaukās atmiņas, visi iespurcās.
— Un tieši tālab jau arī viņš tev lika turēt rokas aiz muguras, — Kolēns paskaidroja tuvāk.
— Ja arī tā būtu bijis, — Peisū neatlaidās, — tomēr sanāk dusmas, kad tu vienādiņ esi grēkāzis. Tas pats
I u n zēns Kains, kurš to vien zināja kā audzēt burkānu:, un gādāt, lai dievam tam kungam būtu ko likt uz l.ara zoba. Bet uz viņa burkāniem neviens pat nepaskatās. Tas tikai pierāda, ka no laika gala valdīšana zemkopību pametusi novārtā.
Lai gan nekādas valdīšanas vairs nebija, šī piezīme (,;uva vispārēju piekrišanu. Pēc tam atkal iestājās klusums, un es varēju lasit tālāk. Bet, kad nonācu līdz vietai, kur stāstīts, ka Kains atzinis savu sievu un tā viņam dzemdējusi dēlu Enohu, Menū mani pārtrauca.
— No kurienes tad šitenā uzradās? — viņa žirgti apvaicājās.
Menū sēdēja uz kamīna pamatnes man aiz muguras, bet pusaizmigušais Momo zvilnēja viņai iepretim.
Pagriezu galvu atpakaļ.
— Kāda šitenā?
— Nu, Kaina sieva.
Apmulsumā vīsi saskatījās.
— Varbūt debesu tēvs pa otram lāgam uzmeistaroja Ādamu un Ievu, — Kolēns ieminējās.
— Nē, nē! — ortodoksālais Meisonjē tūdaļ iebilda. — Tad jau tas tekstos būtu noteikti pateikts.
— Iznāk, ka tā bijusi māsa? — Kolēns prātoja.
— Kam māsa? — Peisū jautāja, uz priekšu paliekdamies un Kolēnam ciešāk sejā ieskatīdamies.
— Kaina māsa!
Peisū klusēdams blenza uz Kolēnu.
— Ko tad šis citu varēja iesākt, — piebilda Menū.
— Tomēr maķenīt par traku, — Peisū novilka.
Uz brīdi iestājās klusums. Viņi piederēja pie vieglprātīgās gailu rases, taču asinsgrēka priekšā tā kā samulsa. Varbūt tieši tādēļ, ka arī mūsu pusē uz laukiem reizēm atgadījās kaut kas tāds.
Es atkal atsāku lasīt, taču nekur tālu netiku.
— Enohs — tas ir ebreju vārds, — Peisū pēkšņi ierunājās un tad svarīgā, labi zinoša cilvēka balsī piebilda: — Es dienēju vienā pulkā ar kādu puisi, kuram vārdā bija Enohs. Viņš bija ebrejs.
— Kas tur ko brīnīties, — Kolēns noteica.
— Un kāpēc lai tur nebūtu ko brīnīties? — Peisū jautāja, atkal paliekdamies uz priekšu, lai labāk saredzētu Kolēna seju.
— Enoha vecāki taču tāpat bijuši ebreji?
— Ebreji? — Peisū novilka, acis iepletis un delnas uz ceļgaliem izplādams.
— Tāpat viņa vecvecāki.
— Ko?! Vai tad Ādams un Ieva bija ebreji?