— Kā gan citādi!
Ar pavērtu muti Peisū kādu brīdi stingi blenza Kolēnā.
— Bet mēs taču esam cēlušies no Ādama un Ievas?
— Skaidrs.
— Tad jau arī mēs esam ebreji?
— Protams, — Kolēns vienaldzīgi apstiprināja.
Peisū ar muguru atslīga pret krēsla atzveltni.
— Paskat tik, tas gan nemūžam man nebūtu prātā ienācisl
Pūlēdamies aptvert šo atklājumu, viņš droši vien bažījās, vai tikai atkal netiek vadāts aiz deguna, jo pēc krietna brīža sirdīgi noprasīja:
— Bet kālab tad ebreji domā, ka viņi ir īstāki ebreji nekā mēs?
Visi sāka skaļi smieties. Tikai Tomā palika sēžam ar nopietnu seju, sakniebtām lūpām, zodu uz krūtīm noliecis un kājas uz priekšu izstiepis. No tā varēja redzēt, cik maz viņu interesēja mūsu sarunas, bet vēl maļll kopējā lasīšana, kas šīs pārrunās bija izraisījusi. M iii liekas, ka Tomā tūlīt pēc vakariņām būtu gājis yuM, ja vien viņam, tāpat kā mums visiem, pēc dieIIAri darba nekārotos mazliet cilvēciska siltuma.
Ka mēs vakarēšanas laikā reizēm pat smējāmies, tas tu iii sākumā likās pavisam savādi. Bet tad es atcerējos llvora nostāstus no tiem laikiem, kad viņš Vācijā bija iili.i.lies karagūstekņu nometnē. Kaut kur Austrumprūilja viņi nepavisam neesot pinkšķēdami tupējuši ap 11 isni. Taisni otrādi. Prūši neesot varējuši vien nobrililllcs par to, ka gūstekņi tik jautri. Viņi stāstījuši dažil.i 'adus jocīgus notikumus, dziedājuši un smējušies. I«(!u neko lielu tas nenozīmējis, jo tādas klostera līkumos tās vien bijušas. Aiz tām — tukšums. Tomēr gūsh'kņi dzīvojuši kopā ar biedriem, un tas bijis liels atupaids.
Klostera līksmes… Jā, tas patiešām bija īsti trāpīgs apzīmējums, es jo skaidri to atskārtu, sēdēdams ar llibeli uz ceļgaliem un ieklausīdamies biedru strīdos par nupat dzirdēto. Un, tā kā kreisais sāns man atkal liija nosalis (ir gan temperatūra maija mēnesī!), es pk-cēlos un ar savu ķeblīti un Bībeli aizvācos pie kamīna otrās apmales, taču ilgi tur izturēt nevarēju, jo līdzās kvernēja Momo, no kura nāca nelaba smaka. Apņēmos rītdien pat aprunāties ar Menū un organizēt Momo nomazgāšanu, lai arī cik grūts šis uzdevums Initu. '
Uz sienas maniem biedriem aiz muguras (Tomā bija tik atšķirīgs no visiem pārējiem, ka es tikai ar piespiešanos varēju viņu ietilpināt savu biedru skaitā) šaudījās viņu ēnas, stiepdamās līdz pat masīvajām griestu sijām. Zāles otrs gals nav lāgā saskatāms, jo telpa pārāk plaša, taču liesmu plandos pa kreisi starp diviem spraišļu logiem es redzu mūra siena, kura visnotaļ
Ii»
nokarināta ar aukstajiem ieročiem. Peisū aizmugurē garais klostera galds, ko Menū nospodrinājusi jo spožu, bet tālāk pa kreisi abas no «Dižrijām» atvestās vēderainās kumodes. Mums zem kājām — platās akmens plāksnes, kas nosedz pagraba velves.
Viss šeit ieturēts skarbos toņos — akmens grīdas un akmens sienas, neviena aizkara, neviena paklāja, nevienas siltākas krāsas, nekā tāda, kas liecinātu par sievietes klātieni. Bojāejai lemta vīriešu pasaule bez neviena pēcnācēja gaida nāvi. Ieslodzījuma vieta vai klosteris. Darbs, pamācošas lekcijas, pat izpriecas, viss, kas līdzīgām iestādēm pienākas.
Nevaru pateikt, kā īsti tas notika, bet pēc pārrunām par «ebrejiem, kuri domā, ka viņi ir īstāki ebreji nekā mēs», sākām pārspriest, kādā veidā noskaidrot, vai Larokā arī nav paglābušies cilvēki. Par to tagad runājamies katru vakaru. Pārspriežam plānus, kā turp nokļūt, taču tas nav tik viegli izdarāms. Ar lielām pūlēm no apdegušajiem koku stumbeņiem esam attīrījuši ceļu no Malvilas līdz Malžakai, bet līdz Larokai palikušie piecpadsmit kilometri ved pa šķēršļotu apvidu cauri kastaņkoku mežiem. Pēc tā mazumiņa, ko esam redzējuši, ceļš pilnīgi aizsprostots, bet tā attīrīšanai mums nav degvielas. Normālos apstākļos, lai kājām nokļūtu līdz Larokai, vajadzētu krietnas trīs stundas. Bet, ja mēs ietu cauri lauzu aizsprostiem, ceļā uz turieni būtu jāpavada vesela diena. Tikpat daudz laika vajadzētu, lai atgrieztos Malvilā. Tātad pavisam četrdesmit astoņas stundais. Kamēr neesam pabeiguši sēju, tik daudz laika zaudēt mēs nedrīkstam.
Vismaz es aizstāvu šādu viedokli. Biezo Bībeles sējumu uz ceļiem turēdams, es ieklausos biedru pārrunās. Es pirmais viņos pamodināju cerību, ka Larokā varbūt ir atrodami dzīvi cilvēki. Un, tā kā par to tika sprieilnlcl , katru vakaru, tad šī nedrošā cerība drīz vien ir UAi včrtusies par stingru pārliecību. Bet ar mani notiek IiiHcjais — jo vairāk manos biedros nostiprinās šāds it. kāts, jo vairāk es sāku par to šaubīties. Un nekādā y|mi es negribētu, ka mēs drīzumā dotos uz turieni, hnsiii otrādi. Kamēr Meisonjē un Kolēns nopūlas ap ii Ida pārveidošanu, pēc manām domām, prātīgāk ir ļmlikt Malvilā, lai izvilktu naglas no vecajiem dēļiem mi sakārtotu mūsu noliktavu.
I;s skaidri apzinos, ka esmu kļuvis izvairīgs un atKftpjos no saviem principiem. Jūtu, ka mans redzesloks mi/vien vairāk sašaurinās un es jau vairāk nekā,, pa misei esmu kļuvis par mūku. Un tagad, pa ausu gaInm ieklausīdamies biedru sarunās — jo mana stratēģiskā nostādne ir tāda, ka visam jāpievērš kaut vai pavirša uzmanība —, es ar pakausi atbalstos pret kamīna apmali un vaicāju sev, vai daudz kas grozītos, Ja es patiesi sāktu ticēt Bībelei. Protams, tad izvirzītos ne mazums problēmu, starp citu, arī šāda: kāpēc dievs pieļāvis, ka viņa radītais cilvēks paša rokām iznīcina dieva radīto pasauli? Bet, ja es arī atstātu pie .malas šāda veida vispārīgus prātojumus, vai pievēršanās reliģijai spētu sasildīt manu sirdi? Nezinu. Lāga tam neticu. Tas viss man tik svešs. Un visam tik abstrakts raksturs. Mani sapņojumi nepavisam nav saistīti ar dievu.
Es redzu divējāda veida sapņus — vienus es izaicinu tīšām un ar nolūku, kamēr esmu vēl nomodā, bet otri parādās neatkarīgi no manas gribas, kad esmu iemidzis. Ar krūtīm, vēderu un gurniem pieplacis pie matrača, es nomodā iztēlojos Biržitu. Kad viņa dzīva un silta, ar samtainu ādu iekļaujas manās skavās, es satveru viņu, glāstu, kaislē viņai kožu. Kožu — tas vēl par maz sacīts, es viņu uzsūcu, es viņu dzeru, ar katru miesas šunu ietveru sevi. Un varbūt tieši tāpēc viņa tik ātri pagaist un man arvien grūtāk viņu ataicināt.
Otrā veida sapņi ir daudz noturīgāki, un tos gandrīz nemainīgā veidā es redzu miegā. Dzidrā rīta stundā es no Nicas piekalnes pa kāpnēm dodos lejup uz Simjēzu. Sīs kāpnes man labi pazīstamas, lai gan reālajā dzīvē es tikai vienu reizi esmu pa tām gājis. Tās ir platas kāpnes, kuras caur augstajiem logiem apskalo saules spozme. Kamēr es kāpju lejup, man pretim augšup skrien meitene ar klaidā izlaistiem matiem, rokas vijīgi gar sāniem nolaidusi. Viņai ir skaistas, skrējienā trīsošas krūtis. Kad mēs sastopamies kāpņu laukumiņā starp diviem stāviem, no aizmugures viņas matos atmirdz saules zelts. Pacēlusi seju augšup pret mani, viņa pārvar pēdējos pakāpienus un, lai gan mēs neesam pazīstami, man draudzīgi uzsmaida. Smaida viņas acis, smaida lūpas. Tas ir viss, un sapnis beidzas. Bet es jūtos — kā to labāk pasacīt? — tik moža spirgtuma apšalkots, it kā nupat būtu ieelpojis ceriņu ziedu aromātu.
Pagājušo nakti es pamodos tūlīt pēc šā sapņa, un atgriešanās īstenībā bija briesmīga. Mani plosīja reizē bezgalīgas ilgas un gluži fiziskas sāpes. Šķita, ka krūškurvis saplacinādamies žņaudz sirdi, un šīs fiziskās ciešanas, saplūzdamas ar dvēseles mokām, izraisīja drausmīgu vientulības un pamestības sajūtu. Pareizāk sakot, nepanesamā vientulība it kā pārmiesojās sipdi plosošās fiziskās sāpēs. Es piecēlos gultā sēdus, es mēģināju elpot, un, pašam par lielu pārsteigumu, man tas izdevās. Sirds un plaušas turpināja savu darbu, nekādu sāpju nejutu, tikai kakls bija kā aizžņaugts un visā būtnē viedās dīvains sasprindzinājums, kas šķita nemitīgi pieaugam. Vēl mirklis, un kaut kas manī eksplodēs — līdz beidzot straumēm sāk plūst asaras.