Sēžu un bez skaņas raudu, bet kaut kur dvēselē kā uzmācīgu piedziedājumu dzirdu atkārtojamies vārdus: tu taču neesi precējies, tev taču nav bērnu. Cilvēku ciltij pienācis gals. Tu to pieredzēsi. Un pēkšņi manī uzvilnī absurda pārliecība, ka visi mani biedri — ar! lomā, kurš taču ir septiņpadsmit gadu jaunāks — šķirsies no dzīves agrāk, pamezdami mani vienu. Es redzu sevi vecu un sakumpušu bez mitas klaiņojam |>a Malvilas pils plašajām telpām, dzirdu savus soļus atbalsojamies pagrabā, zem eju velvēm, dzīvojamās in;ijas lielajā zālē, savā sargtorņa dzīvojamā istabā.
Tā bija pirmā gaišā nakts pēc Notikuma dienas, varImt bija jau atausis rīts. Turpat līdzās sev, uz kušetes, kura ir krietni zemāka par manu lauciniecisko gultu ar augstajām kājām, es redzu Tomā galvu. Viņš guļ ar aizvērtām acīm, seju spilvenā iespiedis, segu uzvilcis līdz pašam zodam un aizspraudis vēl aiz pakauša, lai pasargātos no dzestrās gaisa strāvas, kas ieplūst pa logu. Visā viņa pozā ir kaut kas nevarīgs, un es vēlreiz nobrīnos par viņa sejas vaibstiem — grieķisko degunu, lūpu vijīgo izliekumu, pareizajām vaigu līnijām. Ievēroju, ka miegā zudusi Tomā stingrā sejas izteiksme, kas viņam tik raksturīga nomodā. Pat otrādi — viņa vaigā ir kaut kas bērnišķīgi nevarīgs. Gaišā bārda lāgā neaug, tāpēc Tomā skujas tikai ik otro dienu. Un, tā kā viņš tieši šodien skuvies, tad vaigos nav nekāda noēnojuma. Tie izskatās gludi samtaini, ar viegli iezīmētām bedrītēm lūpu kaktiņos, kuras es līdz šim nebiju pamanījis. Gaišie cirtainie mati, kas toreiz, kad es Tomā pirmo reizi sastapu, bija īsi apgriezti, tagad jau uzauguši krietni gari un dara viņa seju gandrīz vai sievišķīgu.
Asi apsviežos gultā uz otru pusi, pagriezdams viņam muguru. Un man prātā pavīd doma, ka vajadzētu pārskatīt mūsu izvietojumu pa istabām, citam citu nomainīt. Tad Tomā nemitinātos visu laiku manējā, kura tomēr ir labāka par pārējām. Tajā pašā laikā mani pārņem savāds satraukums un neizprotama vainas sajūta, kas neļauj vairs aizmigt. Galvā virmo domu skrandas, un tikai lāgiem uz īsu brīdi iegrimstu snaudā. Bet tad uznirst tik mokoši un pazemojoši murgi, ka es pietrūkstos, izlecu no gultas, paņemu gubiņā uz krēsla saliktās drēbes un nokāpju stāvu zemāk vannas istabā. Tomēr derdzīgie rēgi neatkāpjas, līdz es noskujos, bet pēc tam ilgi skalojos zem dušas. Man ir tāda sajūta, it kā es noberztu no miesas tur uzskretušus sārņus.
Kad no sargtorņa nokāpju pagalmā, mans aproces pulkstenis jau rāda pieci. Kā visu laiku pēc Notikuma dienas, arī tagad ir vēss un debesis pelēkas. Malvilas pilī esmu piecēlies vienīgi es. Mani soļi atbalsojas uz akmens plāksnēm. Milzīgais sargtornis, pils mūri un ēkas ar savu smagmi it kā gulstas uz mani. Līdz brokastu laikam vēl divas garas vientuļas stundas.
Pāreju pāri paceļamajam tiltam un no turienes nonāku ārējā pagalmā pie mājdzīvnieku mītnēm. Daiļava iemigusi, kājās stāvēdama, tāpat arī viņai pie sāniem pieplakušais kumeliņš, bet, tikko es uzlieku zodu uz steliņģa malas, ķēve sasmailē ausis un atver acis. Mani ieraudzījusi, tā caur nāsīm izpūš gaisu klusā, draudzīgā bubinājumā un panāk soli tuvāk. Pa pusei aizmigušais kumeliņš sagrīļojas un ar savām garajām, ļodzīgajām kājelēm tāpat patipina uz priekšu, līdz atkal atrod atbalstu pret mātes vēl aizvien izļengušo vēderu. Daiļava pastiepj galvu pāri steliņģa aizžogam un bez jebkādām ceremonijām uzliek to man uz pleca, bet es, nolūkodamies uz kumeliņu, paplakšķinu viņai pa vaigiem. Dzīvnieku mazuļi vienmēr ir tik aizkustinoši, arī cilvēku bērni. Māneklītei uz pieres tāds pats balts lāsu-
IiiIi,i'' un spalva tikpat tumši bēra kā tās mātei. Ar Miviiin izbrīnītajām, vientiesīgajām acīm kumeļš blenž mani. Es labprāt ieietu steliņģī un kumeliņu apmīļotu, līci nezinu, vai Daiļava to neņems ļaunā, tāpēc palieku liļpat. Viņa piespiež man pie kakla savas valgās purlns un nosprauslojas. Pēc visa spriežot, Daiļava ir Iniiiūga. Mēs viņu lutinām, labi barojam, un arī viņas kumeliņš ir tepat līdzās. Daiļava taču nenojauš, ka las ir viņas pēdējais mazulis un ka viņas dzimta, tāpat kn mūsējā, ir lemta iznīcībai.
Diena paiet vienmuļā darbā. Un vakarā atkārtojas Jau ierastā aina — elkoņus uz Bībeles uzlicis un zoSu rokās atbalstījis, es pa ausu galam ieklausos savu biedru prātojumos par Laroku. Uguns vairs tikai gail, un Menū, kas līdz šim uz kamīna pamatnes bija snaudusi, pieceļas, tādējādi pavēstīdama, ka vakarēšana beigusies. Pēc tam nodip soļi un dzirdams, ka saduroties nobrīkšķ krēsli, ko sabīda vecajā vietā ap galdu. Menū ar biguli prasmīgi sarauš ogles, lai tajās līdz pat rītam saglabātos plēnošas sprikstis, bet es ar Bībeli rokās vēl brīdi pakavējos, pajokodamies ar biedriem un pasmiedamies. Es baidos, ka drīz man atkal būs jāvalstās gultā, iesprostotam domu krātiņā kā cietuma kamerā.
Skaidri atceros šo vakaru un bailes, kādas izjutu, iedomādamies, ka mokošā bezmiegā atkal būs jāpavada nakts. Tik spilgti tā man iespiedusie's atmiņā tāpēc, ka nākamajā dienā mūsu dzīvē daudz kas izmainījās un tā izkustējās no sava sastinguma punkta.
Gluži kā klasiskajā traģēdijā, šo notikumu pasludināja iepriekšējās brīdinājuma un atgādinājuma zīmes. Diena bija tikpat vēsa kā parasti, debesis tikpat nespodras un pamale pelēka. Kopš tā laika, kad pasaulē parādījās Princis, mums brokastīs izsniedz nedaudz piena — katram pa nepilnai tasītei. Tā kā ne Kolēnam, ne Meisonjē, ne Peisti piens negaršoja, Tomā vajadzēja veikt nopietnu izskaidrošanas darbu, norādot uz piena neatsveramajām diētiskajām īpašībām, un tika tad visi sāka šo papildu devu pienācīgi novērtēt. Turpretim Momo jau no paša sākuma to dzēra jo kāri. Tasīti abās delnās sažņaudzis, viņš ar savām melnajām, spožajām acīm kādu brīdi blenza tās sniegbaltajā saturā un tad sāka to tukšot tik alkatīgā steigā, ka no lupu kaktiņiem pāri zodam līdz pat nosušķējušam kaklam divi nedēļas neskūtās bārdas rugājos aizstīgoja balti dzīpari.
— Paklau, Menū, — es ierunājos, kad Momo bija nolicis tasi. — Vajadzētu saņemties un noskrāpēt tavu atvasi.
Es izvēlējos tādus vārdus, lai ieinteresētā puse nenoģistu, par kādām izdarībām ir runa, jo sekmes varējām gūt, tikai rīkojoties pavisam negaidīti.
— Es jau labu laiciņu tāpatās raugos, — Menū aplinkiem man atbildēja, uz Momo pat neskatīdamās. — Bet vienai man spēciņš par vāju.
Un pēc brīža vēl piebilda:
— Kad vien.tu varēsi, ķersimies vērsim pie ragiem.
— Labi, tad šorīt pēc brokastīm. Kamēr Peisū ar Amarantu uzars piekrastes gabaliņu. Četratā, manuprāt, mums vajadzētu tikt galā.
Esmu pārliecināts, ka Momo nebija sapratis, ko nozīmē vārds «noskrāpēt» un tāpat arī «atvase», tāpēc jau es tos biju izvēlējies. Tāpat mūsu sarunas laikā es izvairījos skatīties uz Momo, un arī Menū izturējās tikpat uzmanīgi. Taču, par spīti visiem piesardzības soļiem, nemaldīga instinktīva nojauta Momo bija brīdinājusi. Uzmetis 'skatienu man, tad savai mātei, viņš
ncumirklī pietrūkās kājas, apgāzdams., krēslu, un nikni iespiedzās;
Ejiedellē, manneba'dīgūtens! Nebadīg! (Ejiet ellē, ими nepatīk ūdens! Nepatīk!)
Un, ar abām rokām pagrābis no šķīvja gaļas šķēli, viņš laida ļekas vaļā, izmezdamies laukā pa durvīm.
— Nu, palikāt gan ar garu degunu! — Peisū smiedamies noteica, Nekas no šiem briesmu darbiem jums šodien neiznāks!