— Nav teikts, — Menū paskaidroja, — tu viņa nepazīsti. Viņš drīz vien aizmirsīs. Viņam viss pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Tālab viņš allažiņ dzīvo cepuri kuldams. Nekas prātiņā neturas.
— Ir gan tādam laime, — Kolēns noteica, novīpsnādams kaut ko līdzīgu agrākajam smaidam. — Bet man mūždien pauris pilns ar visādām iedomām. Kūsā kā elles katlā. Jā, kas nekaiš dzīvot šādam plānprātiņam!
— Momo nav nekāds plānprātiņš,! — Menū aši atcirta. — Emanuēla tēvocis aizvien teica, ka Momo ir gudrs. Tikai ar valodu viņam pagrūti. Tālab jau arī viss izbirst no galvas.
— Es to nedomāju ļauni, — Kolēns taisnojās,
— Es jau arī ļaunā neņēmu, — Mentū viņam uzsmaidīja, acīm nodzirkstot mazajā mūmijas galviņā, kas izskatījās kā uzsprausta uz stiegrainā kakla. — Zini, kur tu pēc brokastīm viņu atradīsi? Es tev pateikšu — noteikti steliņģī mīlināmies ar Daiļavu, Viņš jāizvilina no turienes laukā un tad jāgrābj ciet. Pa četriem tā tīrā bērnu spēle.
193
— Ir gan laba bērnu spēle! Es mīļuprāt turētos tālāk no tās. Sevišķa uzmanība jāpievērš viņa kājām, Mēs ar Meisonjē sagrābsim katrs vienu Momo roku un nogāzīsim viņu zemē. Tu, Kolēn, satver vienu kāju,
7-974
bet tu, Tomā, otru. Tikai piesargieties: Momo spārdās. Un kājās viņam zvērīgs spēks.
— Noskatos tagadiņ un atceros, kā jūs visi barā brukāt man virsū, — Peisū teica, savu lielo ģīmi smaidā saverkšķīdams.
— īstā razbainieku banda, —viņš piebilda ar maigumu balsī.
Mēs iesmējāmies, bet smiekli tūlīt pārtrūka. Zāles durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā, un pa tām iebruka Momo, nevaldāmā satraukumā gluži kā pēdējās prāta paliekas zaudējis. Diedams un lēkādams, rokas augšup pacēlis, viņš kliedz:
— Durgragra! Durgragra!
Lai gan es viņa valodu jau sapratu vismaz tikpat labi kā Menū, šoreiz nevarēju apjēgt gluži neko. Paskatījos uz Menū, taču ari viņa nebija sapratusi. Ja Momo kas kaitētu, tad attiecīgos izsaucienus mēs uztvertu, turklāt acīm redzamās gaviles nepieļāva domu par to, ka viņš būtu krītot sasities vai citādi kā cietis.
— Gragra? — Menū pieceldamās pārjautāja. — Kas tas ir — gragra?
— Dasirgragra! — Momo iebrēcās, pikti palēkdamies un acīm redzami dusmodamies, ka mēs kaut ko tik vienkāršu nesaprotam.
— Pagaidi, Momo, — es teicu, savukārt pieceldamies un pieiedams viņam tuvāk. — Paskaidro, kas tas tāds ir. Ko nozīmē — gragra?
— Gragra!!! — Momo auroja, šķiet, cerēdams, ka, jo skaļāk viņš brēks, jo drīzāk mēs sapratīsim.
Vai nu aiz satraukuma, vai arī pārskaities, ka nespēj mums «eko ieskaidrot, Momo izgrūda īsus, aizsmakušus kliedzienus un spārdījās ar kājām, līdz viņam acīs sariesās asaras, bet uz lūpām parādījās slienas.' Mēs saskatījāmies. Lai cik viegli uzbudināms
Momo bija, šoreiz viņa bezprāta lēkme likās pārāk i'iuti izskaidrojama.
— Gragra! — viņš atkal iebrēcās un, rokas pacēlis, tas savicināja, it kā lidodams.
— Vai krauklis? — es uz labu laimi ieminējos.
— Diežidā! Diežidā! (Tieši tā! Tieši tā!) — Momo Iesaucās un, sejai pateicībā iemirdzoties, metās man klāt. — Manuels lapstrauks! Lapstrauks! (Emanuēls labs draugs! Labs draugs!) — Ja es nebūtu viņu atturējis ar visā garumā izstieptu roku, Momo noteikti mani sažņaugtu savos apkampienos.
— Momo, vai tu nekļūdies? Vai patiesi Malvilā parādījies krauklis?
— Diežidā! Diežidā!
Mēs neticīgi saskatījāmies. Kopš Notikuma dienas neviens putns nebija manīts, šķita, tie izzuduši uz visiem laikiem.
— Ādridur! Ādrāg! (Ātri tur! Ātrāk!) — Momo kliedza, mani raudams aiz rokas, ar kuru es viņu biju atvairījis. Palaidu roku vaļā, un tūlīt Morno metās teciņus. Es steidzos viņam nopakaļ, sekodams ar naglām apkalto puszābaku klaudzoņai pa akmens plāksnēm. Arī visi pārējie skrēja mums līdzi, pat Menū, turklāt nemaz tik tālu neatpalikdama, kā varētu iedomāties, taču es viņu pamanīju tikai ārējā pagalmā.
7
195
Uz paceļamā tilta Momo pēkšņi sastinga. Apstājos arī es. Putns bija tur, pārdesmit metru attālumā, tieši iepretim mājdzīvnieku mītnei. Tas neizskatījās ne panīcis, ne kaut kādā veidā cietis. Zilgani melnās spalvas laistījās veselīgā spozmē, smagnējie palēcieni bija mundri un knābja cirtieni, ar kuriem viņš šur un tur uzlasīja pa graudiņam, spēcīgi. Mūs ieraudzījis, putns palika nekustīgi stāvam, tikai pavērsdamies mazliet iesāņus, lai ar savu modro melno aci labāk novērotu
svešos ļaudis. Krauklis paslējās uz augšu, tomēr kūkumu pilnīgi neiztaisnoja un tāpēc atgādināja uzkumpušu večuku, kurš stāv, rokas uz muguras salicis, galvu sāņus pagriezis, un ar viedām acīm piesardzīgi nolūkojas apkārtējā pasaulē. Mēs baidījāmies pakustēties, un, liekas, tieši šis nekustīgums kraukli izbiedēja. Savicinājis zilgani melnos spārnus, viņš pacēlās gaisā un, vienu vienīgu kra-kra izbrēkdams, lēzenā lidojumā uzlaidās uz vārtu torņa jumta, kur, aiz dūmeņa paslēpies, pēc brīža pabāza savu lielo knābi, ar gudru, vērīgu aci uz mums noskatīdamies. Mēs pavirzījāmies uz priekšu un, galvas atpakaļ atgāzuši, vērāmies tajā mazumiņā, kas mums tagad bija saskatāms.
— Saki nu viens cilvēks, — ierunājās Peisū. — Ja kāds agrāk man būtu teicis, ka es priecāšos, kraukli ieraudzīdams, nudien, nebūtu ticējis.
— Turklāt redzēt to tādā tuvumā, — teica Menū. — Sie velna putni taču ir tik neuzticīgi un viltīgi, ka neviena sev klāt nelaidīs, pamanīs cilvēku pa lielu gabalu un tūdaļ būs gaisā.
— Ja vien tu nesēdēsi automašīnā, — Kolēns piebilda. »
Izdzirdot pieminam šo vārdu, mums uzdvesa itin kā salta elpa. Automašīna — tā taču bija agrākās pasaules atribūts. Tomēr mirkļa nomāktību izklīdināja nupat piedzīvotā lielā laime. Laime, ko gan visi centās slēpt aiz vārdu plūdiem, taču tāpēc tā nekļuva mazāka. Mēs visi bijām vienis prātis, ka Notikuma dienā vai nu gluži nejauši, vai arī vadīdamies no sava instinkta krauklis ielidojis kādā no klinšu alām, ar kurām tik bagāts mūsu apvidus (reliģisko karu laikā tajās patvērumu meklējuši kalvinistu nemiernieki). Gudrais putns droši vien tur ielidojis labi dziļi un nav rādījies laukā, iekāms karstuma vilnis nebija rimies. Kad gaiss atkal nlilzisa, krauklis no turienes būs izlidojis un pārticis nu kritušajiem dzīvniekiem, varbūt mielojies pat ar mii ii bojā gājušajiem zirgiem. Toties jo asas domstarpības radās, kad sākām pārspriest, kas putnu paskuUiīajis meklēt mūsu sabiedrību.
,— Nudien, — Peisū apgalvoja, — tas gan krauklim 1 >113 bijis liels prieks, jo šis taču apjēdza, ka cilvēku liivumā aizvien atradīs ko guzā liekamu.
Sads materiālistisks uzskats mums lāgā nepatika, un visdīvainākais, ka pirmais pret to iebildumus cēla Meionjē.
— Nav vārdam vietas, — kājas plaši iepletis, abas rokas kabatās sabāzis un degunu gaisā izslējis, Meisonjē prātoja, — vēderā bāžamo viņš šeit atrod, bet kāpēc putns pret mums izturas tik draudzīgi? Miežus, kas izbirst kūtī — Amaranta žlebinā tik negausīgi, ka lielu daļu graudu izbārsta pa zemi —, krauklis varētu uzknābāt naktī.
— Tur patiesi ir ko galvu palauzīt, — Kolēns teica. — Kraukļi ir neuzticīgi putni, jo sevišķi, kad tie lielākā barā. Bet vientuļnieku putnu nav grūti pieradināt. Atceries, Larokā bija kurpnieks …