— Diežidā, diežidā! (Tieši tā, tieši tā!) — iejaucās Momo, atcerējies šo kurpnieku."
— Jā, patiesi, krauklis ir gudrs putns, —« Menū teica. — Es atceros, ka Emanuēla tēvocis kādu gadu kukurūzas laukā izlika petardes, citādi vairs nekāda glābiņa no šiem negantniekiem nebija. Un — buf! buf! — tā palaikam tur norībēja. Bet vai tu domā, ka tas ko līdzēja?! Kraukļi par sprādzieniem nelikās ne zini« un ij nedomāja laisties prom. Staigā un mierīgi knābā.
Peisū sāka smieties.
— Jā, briesmīgi spītnieki! — viņš ar cieņu noteica.
— Cik tie mani nav kaitinājuši! Tikai vienu vienīgu reizīti palaimējās vienu nokniebt. Ar Emanuēla garstobreni.
Sākās garu garie nostāsti par kraukļiem — cik šie putni ir gudri, cik ilgi viņi dzīvo, cik viegli iedraudzējas ar cilvēku, cik ātri iemācās runāt. Kad Tomā mazliet izbrīnījies iebilda', ka kraukļi tomēr ir kaitīgi putni, .neviens šādai nevietā izsacītai piezīmei nepievērsa uzmanību. Lai nu kā — ja arī kraukļi būtu kaitīgi, tad jau vajadzības reizē tos varētu apkarot, taču tas darāms bez kāda naida, pat papriecājoties par viņu atjautībām, turklāt paturot prātā, ka ikvienai dzīvai radībai kaut kas tomēr jāēd. Bet šoreiz krauklis ieradies ar nolūku, lai stiprinātu mūsu ticību, ka pēc katastrofas saglabājušās arī citas dzīvas būtnes, tālab tas uzskatāms par tādu pašu Malvilas pils iemītnieku kā visi pārējie un tgm katru dienu pienāktos saujiņa graudu.
Tērzēšanai galu darīja Peisū. Meisonjē un Kolēna sameistaroto arklu viņš iepriekšējās dienas pievakarē bija nogādājis Rinas piekrastes tīrumiņā, bet tagad gribēja turp aizvest Amarantu un uzsākt aršanu. Kad Peisū savā ļodzīgajā gaitā aizslāja uz kūti, es pamirkšķināju ar aci Meisonjē, un, iekāms Momo paguva atjēgties, viņš bija sagrābts pie rokām un kājām, padarīts bezspēcīgs, kā sainis pacelts augšup un ašā gaitā tika stiepts uz sargtorni. Menū tipināja līdzās ar savām tievajām, izdēdējušajām kājelēm un ik reizi, kad Momo izrēca savu «Ejiedellē, mannebadīgūtens!» (Ejiet ellē, man nepatīk ūdens!), iesmējās īsu, laimīgu smiekliņu un dēlu pamācīja: «Kauč kādā vīzē taču tevi jānomazgā, sušķi tāds!» Lai gan Menū aptīrīja dēlu jau savu pusgadsimtu, kopš pašiem bērna autiņiem, viņai tās nebija nekādas klaušas (pie reizes Menū labprāt par to pasūrojās), bet svēts rituāls, kas aizvien atmaidzinēja mātes sirdi, neraugoties uz to, ka viņas puisītim jau bārda metās sirma.
Biju iepriekš piekodinājis šorīt nevienam neiet zem dušas, tāpēc vannu varēja ātri piepildīt ar siltu ūdeni. Kamēr mēs Momo turējām tajā iegremdētu, Meisonjē ķērās pie viņa bārdas. Nabaga Momo, ko uzbrucēju skaitliskais pārspēks bija pilnīgi nomācis un demoralizējis, vairs nepretojās, un pēc kāda brīža es jau varēju pazust, iepriekš gan Kolēnam pieteicis ar aizšaujamo aizdarīt vannas istabas durvis, lai novērstu jebkuru izlaušanās mēģinājumu. Pats es aizgāju uz savu istabu, paņēmu binokli un uzkāpu sargtornī.
Kamēr mēs ārējā pagalmā diskutējām, man likās, ka līdz šim nemainīgi palsajās debesīs sākusi iezīmēties gaišāka josla. Tāpēc cerēju, ka tagad varbūt spēšu saskatīt Laroku. Taču tie bija maldi — to es atskārtu jau pirmajā acu uzmetienā. Binoklis šo iespaidu tikai apstiprināja. Debesis vēl aizvien bija tādā pašā svina pelēkumā, redzamības tikpat kā nekādas, nekur neviena košāka krāsu ielāsmojuma. Pļavās nemanīja neviena zāles stiebriņa, laukos — neviena dīgsta zaļumiņa, viss šķita klāts ar vienlaidu putekļu kārtu. Agrāk, kad pie manis ciemos ieradās pilsētnieki, tie, no sargtorņa apbrīnodami apkārtējo ainavu, nevarēja vien beigt slavēt klusumu, kāds valda Malvilas pils apkaimē. Taču, paldies dievam, par klusumu to uzskatīja tikai pilsētnieki. Kaut kur tālumā uz Rinas ceļa taču aizvien aiztraucās kāds auto, tīrumā ducināja kāds traktors, tuvumā iečivinājās kāds putniņš, palaikam atskanēja pat ietiepīga gaiļa dziesma un ievaukšķējās kāds modrs suns, bet vasarā, protams, visapkārt sisināja siseņi, čirkstēja cikādes, zaļajos vīnadārzos dūca bites. Taču tagad, jā, tagad patiesi valdīja klusums. Turklāt debesīs un zemes virsū nekādu citu krāsu kā vien palss svins vai melna ogle. Un gaiss savāda stinguma piestrēdzis. Nedzīva postaža. Mirusi planēta.
Pielicis pie acīm binokli, es rūpīgi izpētīju to pusi, kur vajadzēja atrasties Larokai, taču nevarēju saskatīt itin nekā — viss kā palsā miglā tīts. Un nebija pasakāms, vai šis paisums izstrāvo no zemes vai plūst no debesīm. Pamazām es nolaidu binokli zemāk, lai pavērotu Rinas piekrastes tīrumiņu, kur vajadzēja strādāt Peisū ar arklā iejūgto Amarantu. Tur tač,u ieraudzīšu kādu dzīvības zīmi. Vispirms es meklēju Amarantu, jo tai vajadzēja būt vieglāk saskatāmai. Taču neredzēju neko. Mazliet sanervozējies, atņēmu binokii no acīm un tūlīt ieraudzīju lauka vidū nekustīgu arklu, bet tam līdzās ieplestām rokām zemē gulēja Peisū. Amaranta bija pazudusi.
Kā neprātīgs es drāzos lejā pa vītņu kāpnēm un triecos vannas istabas durvīs, aizmirsdams, ka tās no iekšas aizšautas. Ar abām dūrēm dauzīju pa tām un kliedzu:
— Ātrāk, ātrāk, ar Peisū kas noticis!
Nepagaidījis savus biedrus, es metos laukā. Uz tīrumu, kur Peisū bija sācis art, varēja nokļūt pa ceļu lejup gar klints kranti, tur nogriezties pa kreisi lokā ap pils piekāji, pāriet pāri izsusējuša strauta gultnei ūn pa tā otru krastu sasniegt Rinas pirmo atteku. Skrēju no visa spēka, deniņiem nevaldāmi pulsējot. Nevarēju izprast, kas ar Peisū noticis. Amaranta bija rāma un paklausīga, tāpēc negribējās ticēt, ka tā būtu varējusi sākt trakot, notriekt zemē savu saimnieku un aizauļot. Turklāt — kurp lai viņa būtu skrējusi? Nekur taču nebija neviena zāles stiebriņa, bet pie mums Malvilā ķēvīti labi ēdināja gan ar sienu, gan miežiem.
Drīz vien aizmugurē izdzirdēju uz akmeņainās zemes klaudzam biedru apavus. Kādus simt metrus no
K'inas piekrastes tīrumiņa Tomā aizdrāzās man garām. Vi 1,1 š skrēja lieliem, ātriem soļiem un drīz vien bija krietnu gabalu priekšā. Iztālēm redzēju, ka viņš nometas ceļos pie Peisū, piesardzīgi pagriež to uz muguras un paceļ augšup tā galvu.
— Viņš ir dzīvs! — Tomā sauca.
Pārguris, elpu tvarstīdams, pietupos arī es. Peisū pavēra acis, bet viņa skatiens bija miglains un klīda kaut kur sāņus, deguns un sejas kreisā puse notriepti ar zemi un no pakauša plūda asinis, notašķīdamas lomā kreklu. Kad jau apskatīju brūci, kas pirmajā acu uzmetienā gan izskatījās plaša, taču ne pārāk dziļa, pieskrēja arī Kolēns, Meisonjē un Momo. Pēdējais bija pilnīgi kails, un no viņa vēl lāsoja ūdens. Visbeidzot parādījās Menū, kura bija attapusies vārtu tornī paķert pudeli ar degvīnu. Līdzi viņai bija arī mans peldmētelis, kurā Menū vispirms satīstīja dēlu, un tikai tad pievērsās Peisū.
Uzšļakstīju viņam uz brūces mazliet degvīna. Peisū ievaidējās. Tad krietnu malku ielēju viņam mutē un, samērcējis degvīnā kabatas lakatiņu, notīrīju ar zemēm notašķīto seju.
— Amaranta nevarēja viņu tā apstrādāt, — Kolēns teica. — Tad viņš gulētu arī citādā pozā.
— Peisū, — es jautāju, ar degvīnu viņam deniņus berzēdams, — vai tu mani dzirdi? Kas tev noticis? — un, pret pārējiem pagriezies, piebildu: — Amaranta taču nespārdās.
— Jā, tā jau zināma lieta, — Menū sacīja. — Pat pa jokam viņa to nedara, liekas, ķēvīte ij nejaudā dibentiņu gaisā uzmest.
Peisū skatiens noskaidrojās, un viņš klusā, bet saprotamā balsī ierunājās:
— Emanuel.
Devu viņam iedzert vēl vienu malku un saberzēju deniņus.