— Kas notika? — es jautāju, plikšķinādams Peisū pa vaigiem, taču neizlaidu no acīm viņa skatienu, kas tiecās aizklīst atkal kaut kur tālumā.
— Jā, viņš saņēmis pavisam savādu belzienu, — Kolēns pieceldamies teica. — Bet gan drīz vien atžirgs, jau tagad izskatās labāk.
— Peisū! Vai tu mani dzirdi? Peisū!
Es izslēju galvu.
— Menū, padod mana peldmēteļa jostu.
To saņēmis, noliku sev uz ceļgala, salocīju mutautiņu, saslapināju degvīnā, piesardzīgi uzliku uz brūces, kas vēl aizvien stipri asiņoja, palūdzu Menū pieturēt kompresi Peisū uz galvas un pēc tam pārsēju ar jostu. Menū paklausīja bez vārda runas, taču visu laiku nenovērsa acis no Momo, bīdamās, ka dēliņš, tik saltā laikā slapjš laukā izskrējis, varētu «līdz nāvei saaukstēties».
— Pats nesaprotu, — Peisū piepeši ierunājās.
— Tu nezini, kā tas notika?
— Nē.
Peisū atkal aizvēra acis, un es no jauna sāku viņam plikšķināt pa vaigiem.
— Paskaties, Emanuel! — pēkšņi iesaucās Kolēns.
Viņš stāvēja ar muguru pret mums pie arkla un
pāri plecam ar izbrīnījušos skatienu vērās manī.
Es piecēlos un piegāju pie viņa.
— Paskaties, — viņš klusā balsī atkārtoja.
Kad mēs pirmo reizi iejūdzām Amarantu, izrādījās, ka pietrūkst siksnas ar sprādzi ilkss nostiprināšanai. To vajadzēja aizvietot ar vairākkārt aptītu un daudziem mezgliem sasietu neilona auklu. Tā tagad bija pārgriezta.
— To izdarījis kāds cilvēks, — Kolēns teica.
Viņš bija nobālis, lūpas viņam drebēja.-
— Ar nazi, — viņš pēc mirkļa piebilda.
Abus auklas galus pieliku tuvāk pie acīm, lai labāk lus apskatītu. Patiesi, griezums bijā gluds, bez jebkādam spurgalām vai applūksnojumiem. Ne vārda nesacīdams, pamāju ar galvu. Runāt es nespēju.
— Sis zellis, kurš izjūdzis Amarantu, — Kolēns ņēmās skaidrot, — ir atsprādzējis vērzeles un saku kreiso , bet, nonācis līdz šiem samudžinājumiem, sācis nervozēt un pārgriezis tos ar nazi.
— Droši vien viņš zvēlis Peisū no mugurpuses.
Pamanīju, ka pie mums pienākuši arī Menū, Mei-
sonjē un Momo. Stingi manī lūkodamies, viņi gaidīja, ko es teikšu. Arī Tomā, ar vienu celi nometies zemē un uz otra balstīdams Peisū muguru, skatījās uz mani.
— Tā nu gan ir viena traka būšana, pavisam traka," — bailīgi apkārt lūkodamās, ierunājās Menū. Drošības dēļ Momo pie rokas sagrābusi, viņa pierāva lo sev blakus.
Visi klusēja. Es tāpat izjutu kaut ko līdzīgu bailēm, lai gan reizē gribējās arī iesmieties. Dievam vien tas zināms, ar kādu degsmi, kādu kvēlu vēlmi un gandrīz vai izmisīgu aizrautību mēs klusībā bijām ilgojušies, lai bez mums dzīvi būtu palikuši vēl citi cilvēki. Bet lagad vairs nekādu šaubu nevarēja būt — tādi ļaudis bija.
VII
Es paķēru šauteni (tēvocis man to bija uzdāvinājis piecpadsmitajā dzimšanas dienā), bet Tomā — divstobru bisi. Bijām vienojušies, ka pārējie paliks Malvilas pilī ar otru skroteni. Apbruņojums bija trūcīgs, taču pilī palikušie atradās aiz bieziem mūriem, nocietinājumu grāvjiem un galerijām.
Nogriežoties līkumā no šosejas uz mazo Rinas ccļu, es vēlreiz palūkojos uz pili klints aizsegā. Ievēroju, ka to pašu dara arī Tomā. Mums nebija nekādas vajadzības klāstīt savas izjūtas. Ar katru soli mēs jutāmies aizvien neaizsargātāki un ievainojamāki, Malvilas pils bija mums drošs patvērums, mūsu nocietinātā ligzda. Līdz šim tā mūs pasargājusi no visa, pat no tām briesmām, ko radīja pēdējo gadu visaugstākie zinātnes sasniegumi. Baismi bija no pils iziet, baismi bija arī tagad, vienam aiz otra virzoties, doties tālajā ceļā. Debesis svina palsas, zeme pelēka, visapkārt apdeguši koki, dziļš klusums, nāves sastingums. Un vienīgās dzīvās būtnes, kuras šajā postažā atrodamas, uzglūn, lai mūs nogalinātu.
Par to man nebija ne mazāko šaubu: zirga aizvešana, tāpat laupītāju pēdas izdegušajā, putekļos pārvērstajā zemē nebija noslēpjamas, bet tas nozīmēja, ka viņi mūs kādā slēpnī šajā nepārredzamajā palsajā klajumā sagaida. Taču citādi rīkoties nevarējām. Mēs nedrīkstējām pieļaut, ka nesodīti var uzbrukt kādam no mūsējiem un aizvest mums piederošu zirgu. Ja negribējām gļēvi samierināties ar notikušo, mums uzbrucējiem vajadzēja atbildēt tādā pašā veidā.
Kopš tā brīža, kad es pamanīju Peisū nekustīgi guļam Rinas ieloka tīrumā, un mūsu izgājiena šajā ekspedīcijā varēja būt apritējusi nepilna pusstunda. Stīvēdamies ar ietiepīgo Amarantu, uzbrucēji droši vien zaudējuši ne mazumu laika. Bija redzamas vietas, kur ķēvīte pretojusies iet tālāk, mīdījusies un, aplī griezdamās, izspārdījusi zemi. Lai cik paklausīga Amaranta ari būtu, viņa bija pārāk pieķērusies savai kūtij, Malvilai, Daiļavai, kas mita turpat blakus steliņģī un ar
K tu ii pa režģoto starpsienu varēja saostīties. Turklāt IjPvitc bija vēl gluži jauna un tāpēc no visa baidījās — no udens pančkas, no laistāmās šļūtenes, no akmens, Kuru gadījās aizķert ar kāju, no vēja dzītas papīra laiickas. Cilvēka pēdas līdzās ķēvītes sliedei liecināja, Ka zaglis nav iedrošinājies kāpt mugurā neapseglotam /Ilgam. No tā savukārt varēja secināt, ka nekāds prasmīgais jātnieks viņš nav bijis. Brīnums tikai tas, ka Amaranta, neraugoties uz izrādīto pretestību, tomēr ļāvusies sevi aizvest.
Kādus simt metrus platā Rinas ieleja stiepās starp divām ar mežu apaugušām pakalnu grēdām, kurās ielocījās divas no ziemeļiem uz dienvidiem plūstošas attekas, bet austrumu piekrastes nogāzē līdztekus upei aizvijās ceļa lente. Zaglis nebija gājis pa šo ceļu, kur viņš jau no tālienes būtu redzams, bet nogriezies lejup rietumu nogāzē uz šauras un līkumotas taciņas, kas sniedza labu aizsegu. Nospriedu, ka mums sevišķas briesmas nedraud, kamēr laupītājs nebūs nokļuvis līdz savam mājoklim. Grūti iedomāties, ka viņš ar saviem līdzdalībniekiem sāktu aktīvi rīkoties, iekāms Amaranta droši nebūtu novietota kaut kur kūti vai aizžogā.
Tomēr es visu laiku biju modrs un nesu šauteni nevis siksnā, bet rokā paņemtu un uzmanīgi ielūkojos gan zemē, gan tālākā pamalē. Mēs ar Tomā nepārmijām neviena vārda. Lai gan gaiss bija dzestrs, es aiz sasprindzinājuma nemitīgi svīdu, un delnas man bija pavisam valgas. Arī Tomā, vismaz ārēji, bija tikpat mierīgs, bet, kad viņš noņēma bisi un, to aiz stobra turēdams, pārlika pāri plecam, es pamanīju viņam uz muguras mitru svītru tajā vietā, kur bija atradusies ieroča siksna.
Pēc pusotras stundas ilga gājuma Amarantas pēdas no piekrastes spēji nogriezās rietumu virzienā starp piekalni un krauju klinti. Vides izkārtojuma ziņā šī vieta bija gandrīz gluži tāda pati kā Malvilas apkaime: ziemeļos augsta klints, bet tās piekājē upīte, kura pie mums jau bija izzudusi, bet šeit saglabājusies kā lēze« nos krastos strauji plūstoša padziļa urga. Tā kā neviens nebija parūpējies par gultnes paplašināšanu, upīte palu laikā plūda tālu pāri krastiem un metrus četrdesmit plato joslu starp klinti un nokalnes piekāji bija pārvērtusi pārpurvotā striegoņā. Atceros, ka šī iemesla dēļ tēvocis bija noliedzis ganīt šeit zirgus. Un arī mēs, zēni, Kopas laikā klaiņodami pa apkārtni, neiedrošinājāmies tur spert kāju, jo no dūksnāja laikam nebūtu izkūlies pat traktors ar visplatākā profila riepām.
Tomēr man bija zināms, kas mitinājās šeit klints alā aiz mūra sienas ar tajā ierīkotiem lodziņiem. Siem ļaudīm bija kaušļu slava, tie ne ar vienu nesagājās, viņus turēja aizdomās par nekrietnu dzīves veidu, un, pats ļaunākais, visi bija pārliecināti, ka tie nodarbojas ar rnalumedniecību kaimiņu īpašumos. Tā kā viņi dzīvoja alā, Lekutiljē kungs šejienes iemītniekus dēvēja par troglodītiem, un šī iesauka visos Kopas locekļos izraisīja lielu sajūsmu. Bet Malžakas iedzīvotājiem tie bija.gluži vienkārši «tālumnieki», un kaut kāda dīvaina pārpratuma dēļ tos dēvēja pat par čigāniem, lai gan alu mājoklī mitošās saimes galva bija ziemeļnieku cilmes. Neuzticību pret viņiem izraisīja jau tas, ka alas iemītnieki nekad nerādījās Malžakā, bet iepirkās Sensevērā. Bet par vēl bīstamākiem viņus uzskatīja tāpēc, ka neviens par tiem gandrīz neko nezināja, pat ne to, cik cilvēku liela īsti bija viņu saime. Ļaudis gan melsa, ka saimes galva — par kuru tēvocis stāstīja, ka tas izskatoties pēc īsta Kromaņonas cilvēka —esot pa diviem lāgiem sēdējis cietumā, pirmo reizi par kāda cilvi I,a piekaušanu un miesas bojājumu nodarīšanu, bet par sava paša meitas izvarošanu. Sī meitene tini nu ari bija vienīgais cilvēks no visas saimes, par liii ii es kaut ko zināju, vismaz pēc nostāstiem. Meiteni Miii i Katī, un viņa strādāja par kalponi pie Larokas, niera. Stāstīja, ka viņa esot skaists skuķis ar bezkauliii'.arn acīm un tādu uzvedību, kas dod daudz vielas j.iii/ii valodām. Lai arī Katī bija savā laikā tikusi izvainla, viņa par to uz vīriešiem ļauna prāta it kā neturot.