I roglodītu» mītnes vārds visos Kopas biedros izraii.ija lielu interesi. «Dīķi». Jo interesantāks tas šķita tāpēc, ka tuvumā nekādu dīķu nebija, tikai staignais fmiklājs starp kraujo klinti un tāpat visai stāvo piekalnes nogāzi. Tur nebija ne elektrības, ne pieejas ceļu. Viena vienīga dumbraina ieplaka, bet tajā neviens labprāt nerādījās, pat ne pastnieks — alas iemītniekiem reizi mēnesī pienākušo vēstuli viņš mēdza atstāt Kisakā, skaistā, uz jaukas piekalnes uzceltā fermā. No pastnieka Budeno ļaudis vismaz uzzināja, ka alas iemītnieku uzvārds ir Vārvurdi. Pēc vienprātīga sprieduma, kristīgi ļaudis šādā ērmotā vārdā nevarēja saukties. Budeno vēl zināja stāstīt, ka ģimenes galva gan izskatoties pēc īsta «mežaiņa», bet nabags viņš neesot, laisni otrādi — viņam piederot daudz mājdzīvnieku un piekalnēs ne mazums auglīgas zemes.
Panācis Tomā, es satvēru viņu aiz rokas un pieliecies iečukstēju ausī:
— Tas ir šeit. Tagad es iešu pirmais.
Viņš paskatījās atpakaļ, ielūkojās pulkstenī un tāpat eukstus atbildēja:
— Mans stundas ceturksnis vēl nav pagājis.
— Vienalga, laid mani. Es pazīstu apvidu.
Un vēl piebildu;
— Seko man kādu desmit metru attālumā.
Aizsteidzos Tomā gabaliņu priekšā, tad, rokas gurnu augstumā pacēlis, ar plaukstu devu viņam zīmi apstāties un apstājos arī pats. Izņēmu binokli no aptveres, pieliku pie acīm un ņēmos pētīt apkārtni. Pārpurvotā nora starp nokalni un klinti lēzeni sliecās augšup, bet vietumis tajā stiepās smilšakmens verdzes. Pati nokalne izskatījās tikpat kaila un nomelnējusi kā viss cits, ko iepriekš bijām redzējuši. Taču nora, ko no ziemeļu puses aizsedza augstā klints, bet no otras — uzkalnes pauguri, likās cietusi krietni mazāk. Augi tur izskatījās gan apsviluši, taču nebija pārogļojušies, tāpat augsne — varbūt tāpēc, ka pirms sprādziena tā bija piesūkusies ar valgmi — nelikās tik pelēcīgi putekļaina kā citur. Vietumis bija saredzams kaut kas līdzīgs apdzeltējušiem zāles kumšķiem, tāpat arī vairāki kociņi, kuri gan bija bez lapām un nomelnējuši, taču palikuši stāvus. Atliku binokli atpakaļ aptverē un piesardzīgi lavījos uz priekšu. Tagad man pārsteigumu sagādāja tas, ka augsne zem kājām ir tvirta un sausa. Viss mitrums, kas bija sakrājies zemē, sprādziena dienā dro i vien tika iztvaicēts un izmutuļoja no tās, kā pa trumuļa snīpi šņākdami izlaužas garaiņi. Un, tā kā pēc tam valgme zemei vairs nepieplūda, augsne sacietēja.
Mans saprāts pilnīgi skaidri uztvēra un atzīmēja visas šīs detaļas, bet ķermenis mani pievīla: abas delnas bija vienos sviedros, sirds kūleņoja, deniņos nevaldāmi dunēja, un, novietodams atpakaļ aptverē binokli, es pamanīju, ka rokas man dreb, bet tas savukārt lika šaubīties, kāds gan es būšu šāvējs, ja lieta tik tālu nonāks. Centos elpot dziļi un vienmērīgi, vienā ritmā ar soļiem, ko es spēru, nenovērsdams acis no Amarantas iesljedētajam pedam, taču taja paša laikā vērodams ari noru.
Nebija manāma ne niecīgākā vēja pūsma, tāpat nebija dzirdams neviens «4lenīgs, kaut arī visattālākais troksnītis. Kādus desmit metrus no manis pacēlās neliela smilšakmeņu grēda.
Viss norisinājās zibenīgā ātrumā. Ievēroju zirgābolu čupiņu, kas man likās svaiga. Noliecos, lai pārbaudītu, vai tā vēl silta. šajā brīdī man pie pašas galvas kaut kas skaudri nosvilpa. Mirkli vēlāk līdzās iznira Tomā, tāpat pietupies, ar bultu rokā. Tās tumšā, ļoti asā smaile bija notašķīta ar zemi.
Atskanēja jauns, vēl skaudrāks svilpiens. Pieplaku uz vēdera pie zemes un pierāpos pie smilšakmeņu grēdas. Domāju, ka Tomā būs palicis agrākajā vietā, jo līdu briesmīgā steigā, taču, sev par lielu pārsteigumu, nolicis līdzās šauteni un pagriezis galvu pa kreisi, ieraudzīju viņu turpat blakus. Visā garumā izstiepies, viņš nopūlējās izveidot šaujamrobu, kraudams atpakaļ no grēdas nobirušos akmeņus. Dīvainā kārtā Tomā bija paķēris līdzi pat bultu. Tā gulēja tepat zemē, un pie bultas piestiprinātās dzeltenās un zaļās lidspalvas bija vienīgais košais krāsu lāsmojums visā šajā postažā. Es nolūkojos uz tām un neticēju savām acīm. Alu iemītnieki šāva uz mums ar lokiem!
Pametu ašu skatienu pāri akmeņiem. Metru piecdesmit no mums šaurajā norā pacēlās vēl viena smilšakmeņu grēda, kuras vidū slējās liels riekstkoks, apdedzis, taču palicis stāvam. Pretinieks atradās visai izdevīgās pozīcijās, tomēr bija pieļāvis kļūdu: viņam būtu vajadzējis nogaidīt, kamēr mēs pārkāpjam pāri pirmajam akmeņu krāvumam, un tad uzbrukt mums klajā laukā. Pretinieks bija izšāvis pārāk ātri' — acīmredzot to iekārdinājusi mana nekustīgā poza, kad es noliecos pārbaudīt zirgābolus.
Atkal izdzirdu svelpoņu un, pats nezinu, kāpēc, pierāvu kājas sev tuvāk. Tas bija laimīgs reflekss, jo bulta, kas šķita traucamies no debesīm, iedūrās dziļi zemē kādu pusmetru no manām kājām. Lai piešķirtu bultai vajadzīgo trajektoriju, tā droši vien bija izšauta augšup stāvā leņķī. Bet, kā es tūlīt atskārtu, par mērķi bija noderējis Tomā šaujamrobs. Pamājis viņam sekot man, es gar akmeņiem aizlīdu metrus desmit pa kreisi.
Nākamā bulta ieurbās tieši tajā vietā, no kurienes mēs bijām aizrāpojuši, kādu metru sāņus no iepriekšējās. Tajā brīdī, kad bulta ieurbās zemē, es lēnām sāku skaitīt — viens, divi, trīs, četri, pieci. Pie «pieci» iesvilpās jauna bulta: tātad šāvējām vajadzēja piecas sekundes, lai paķertu bultu, uzliktu to uz loka, nomērķētu un atlaistu stiegru. Divu loku tur nebija, tikai viens vienīgs. Bultas nāca cita pēc citas, nekad vairākas reizē.
Noņēmu no savas šautenes optisko tēmēkli. Jau sava lieluma pēc vien tas man neļāva rīkoties pietiekami ātri.
— Tomā, — es klusā balsī teicu, — aizlien garām šaujamrobam. Līdzko es būšu izšāvis divas reizes, pacel galvu pāri grēdai un tāpat uz labu laimi gāz vaļā no abiem stobriem. Pēc tam tūlīt parāpies sāņus.
Tomā aizlīda. Es ar acīm sekoju viņam. Tikko Tomā apstājās, es atbīdīju drošinātāju un uzrausos ceļos, galvu tomēr tikai mazliet paceldams augšup. Tad pēkšņi uzlēcu kājās, piemetu šauteni pie pleca un, ar visu augumu pavērsies uz pretinieka pusi, divas reizes izšāvu tajā virzienā, kur pie riekstkoka man likās rēgojamies loka gals, un tūlīt atkal nokritu pie zemes. Aši parāpies sāņus, izdzirdēju divus blīkšķus no Tomā bises, kas šķita krietni spalgāki nekā mana ieroča šāvieni.